“Atgriezos no darba, jau tradicionāli iegāju veikalā, nopirku vēl grādīgos dzērienus. Mājupceļā satiku to meiteni, kurai toreiz bija deviņi gadi. Viņa spēlējās ar draudzeni. Kaut ko viņai apsolīju, palūdzu palīdzēt man mājās. Viņa nāca man pakaļ, es aiztaisīju aiz viņas durvis. Sāku draudēt ar nazi un mudināt uz orālo seksu.” “Neredzamais cietumā” ir interviju sērija ar septiņiem notiesātajiem, kam piespriests mūža ieslodzījums. Katram cilvēkam ir sava dzīve un savs stāsts, kā viņš nokļuva cietumā. Vai sabiedrībai, zinot par konkrētā cilvēka pārdzīvojumiem, sāpēm, dzīvi, attiecībām ar apkārtējiem, bērnību un jaunību, ir pa spēkam novērst šādas epizodes turpmāk? Vai sabiedrība var būt droša, ka cietums labo? Pēc kura mēģinājuma cilvēkam vairs nav jādod vēl viena iespēja? Pirmā intervija ar “Liepājas pedofilu” Aldi Zvirbuli.
Par sevi Aldis saka šādi: "Es jau ne pirmo reizi esmu ieslodzījumā, man ir 41 gads. Pats esmu no Daugavpils. Esmu padzīvojis daudzās Latvijas pilsētās pa vidu saviem ieslodzījumiem. Kaut kādā konkrētā brīdī varbūt, kad iedeva mūža ieslodzījumu, domāšana pati par sevi sāka mainīties. Es sapratu, ka vairs negribu dzīvot tā, kā esmu dzīvojis agrāk.
Ja agrāk es vispār nesapratu, kam esmu dzīvojis, tad pēc tam nāca atklāsme, ka ģimene, tuvi draugi, radi cilvēka dzīvē ir pašas galvenās lietas. Tagad daru visu iespējamo, lai manā dzīvē vēl parādītos iespēja sasniegt savu mērķi un sapni."