Nākotnē ekonomiskās krīzes būs retāk, taču tās būs biedējošākas (8)

Medija apskatnieks Robins Hārdings norāda, ka brīdinājumi par ekonomisko lejupslīdi šovasar ir izskanējuši vairākas reizes un brīžiem – pat īpaši skaļi. Tas ir saistāms ar situāciju ASV, kur īstermiņa aizdevumiem ir augstākas procentu likmes nekā ilgtermiņa aizdevumiem.

Ar procentu likmēm, kas “iestrēgušas” nulles līmenī vai tuvu tam, industrializētās pasaules centrālajām bankām ir ļoti nelielas manevru iespējas. Katra problēma ekonomikā var kļūt par “biedējošu apstākli, kas var izraisīt plašāku krīzi”.

Iespējams, ka globālās ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās ir ieguvusi “domino efektu”, ko izjūt gan ASV, gan visa pasaule. Tomēr, kā norāda Hārdings, jau pašlaik iezīmējas jaunas tendences.

“Mainās ekonomisko krīžu iemesli un biežums. Var teikt, ka krīzes kļūst retākas, taču to izraisītās sekas kļūst arvien smagākas, un tās nereti ir kas vairāk kā vienkārša ekonomiskā lejupslīde, biznesa aktivitātes samazināšanās, vai ekonomikas pārkaršana,” saka Hārdings.

Krīžu prognozētāji parasti piemin vēsturiskos datus, kas nav pasaulei glaimojoši. Iepriekš krīžu piesaucēji ASV varēja sist sev uz pleca ik pēc pāris gadiem, kad bija vērojamas problēmas valsts ekonomikā. Tomēr tagad krīzes notiek retāk. Tā, piemēram, ASV fiksēti 122 mēneši, kuros ir bijusi ekonomiskā izaugsme. Šis rādītājs, kas ilgst jau ilgāk nekā 10 gadus, šīs valsts vēsturē ir ilgākais, kad nav nācies saskarties ar ekonomiskām problēmām.

Bijusī ASV Federālo rezervju vadītāja Dženeta Jellena norāda, ka ekonomiskās izaugsmes apstāšanās tās “vecuma dēļ” ir mīts. Viņa saka, ka ekonomiskās likumsakarības liecina par to, ka ilgāki izaugsmes posmi nozīmē, ka recesijas ir kļuvušas retākas.

Tā, piemēram, pirmajos 35 gados pēc Otrā pasaules kara beigām ASV ir bijuši astoņi ekonomiskās lejupslīdes posmi, bet nākamajos 35 gados – vairs tikai četri. Līdzīgas tendences ir vērojamas arī citās attīstītākajās valstīs.

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un jaunās tūkstošgades sākumā ekonomisti runāja par “lielo mērenību” - ideju, kas laika gaitā bija zaudējusi savu aktualitāti. Par to atkal nācās runāt pēc 2008. gada finansiālās krīzes. Tomēr pašlaik ekonomisti atkal ir sākuši runāt, ka ASV vajadzētu domāt par mērenākiem budžeta pasākumiem, jo otrā ceturkšņa dati norāda, ka ASV ekonomiskā izaugsme ir zemākā pēdējo gadu laikā.

Šīm ekonomikas norisēm ir vairāki izskaidrojumi. Viens no tiem tas, ka rūpnīcu inventārs ir novecojis, un tam ir nepieciešama atjaunošana. Vēl ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās ir skaidrojama ar dažādiem ekonomiskajiem procesiem, piemēram, darba tirgū. Savukārt dažādās rūpnīcās, piemēram, automobiļu ražotnēm pašām ir savi ekonomiskie cikli, kas var sasaukties ar ekonomikas norisēm plašākā apmērā.

Trešais, un iespējams, svarīgākais skaidrojums, kādēļ ekonomiskās krīzes ir kļūst retākas, ir centrālo banku prasme inflācijas stabilizēšanā. Pēckara gados lielākā daļa no ASV recesijām sākās ar to, ka ekonomika kļuva pārlieku “karsta”, tas, savukārt, izraisīja strauju inflāciju, Federālās rezerves bija spiestas celt procentu likmes, kas faktiski apturēja pieaugošo pieprasījumu pēc bankām. Tagad ir pagājuši jau vairāki gadi, kopš varēja runāt par ekonomikas pārkāršanu. Šobrīd galvenā problēma centrālajām bankām ir tā, ka nereti bijis vērojams pat inflācijas trūkums.

“Kad politiķi nebaidās no inflācijas, viņi var radīt stimulējošos apstākļus, lai izvairītos no ekonomiskās lejupslīdes. Tomēr šajā situācijā ir riski, kad reālu šoku var radīt kādi ārējie apstākļi, piemēram, “Brexit” vai Donalda Trampa tarifi Ķīnai.

Tomēr politikas veidotāji cenšas – ASV Federālās rezerves mazina procentu likmes, to pašu dara arī Indija, Taizeme, Filipīnas un Jaunzēlande. Fiskālie pasākumi tiks veikti arī Dienvidkorejā un Lielbritānijā, tāpat arī Ķīna ir gatava veikt pasākumus savas ekonomikas sildīšanai,” saka Hārdings.

Taču prognozēt ekonomiskās krīzes ir līdzīgi, kā ar laika apstākļiem. Kad draudi ir acīmredzami, ekonomikas veidotāji jau laicīgi var sagatavoties iespējamajām problēmām. Tomēr pašreizējā ekonomiskās izaugsmes palēnināšanās var pārvērsties globālā recesijā, un pašreizējie fiskālie pasākumi var arī nenostrādāt tā, lai būtu iespēja izvairīties no problēmām.

“Ir viegli runāt par iespējamām krīzēm un to cēloņiem. Jebkurā gadījumā politiķi darīs visu iespējamo, lai izvairītos no krīzes, taču “līdz galam arī nenoticēs” tam, ka ir iespējama nopietna ekonomiskā recesija. 2000. gadu sākumā pastāvēja daudz šaubu, tomēr 2008. gada krīze lika brutāli mainīt ekonomisko politiku. Toreiz šī krīze sākās ar nekustamo īpašumu kredītu burbuli, kam sākotnēji netika pievērsta pietiekami daudz uzmanība. Vai arī – neviens nedomāja, ka tieši tas var kļūt par iemeslu nopietnai krīzei,” saka Hārdings.

Apskatnieks norāda, ka biznesa cikliskums arī varētu būt mazinājies, taču ekonomista Haimana Minskija finanšu sistēmas cikliskums nekur nav pazudis – tieši finanšu nozare ir viena no tām, kur visvairāk var izjust lejupslīdes, kad tās negaidīti pienāk.

Ja īstas ekonomiskās svārstības ir grūti paredzēt, prognozēt finansiālās krīzes sākuma datumu ir faktiski neiespējami. Analītiķi var novērot kādas nesakritības tirgos, tomēr var tikai minēt, kad un kā sāksies reālas problēmas.

“Ir vairākas zīmes, kas liecina, ka mēs esam konkrētā ekonomiskā cikla noslēgumā. Aktīvu vērtējumi pēc vēsturiskiem standartiem ir vienā no augstākajiem punktiem, savukārt Ķīnā ir pieauguši privātpersonu parādi, līdzīgi kā tās sabiedroto valstu ekonomikās. Tāpat globālajā ekonomikā pastāv zināmi faktori, kas ievērojami palielina risku. Tomēr zīmes, kas parāda uz zināmu stresu ekonomikā vai rada domas par to, ka tās varētu radīt krīzi, nereti var būt maldinošas, un krīzi var izraisīt kāds cits faktors,” pauž Hārdings.

Ekonomikas apskatnieks gan uzsver – iepriekš minētais nozīmē, ka recesija var pienākt, taču prognozēt tās apmērus un citus aspektus ir ļoti grūti. Ņemot vērā pēdējo ekonomisko lejupslīžu norises, jau pašlaik var teikt, ka neliela lejupslīde jau ir sākusies.

“Ir skaidrs, ka pašreizējos politiskajos apstākļos cīnīties pret recesiju būs ārkārtīgi grūti. Tas arī ir attiecināms uz nākotnes krīzēm – ekonomiskās krīzes nākotnē kļūs retākas, taču – tās kļūs arī smagākas un biedējošākas,”

secina Hārdings.