Trūkumi Latvijas izglītības sistēmā un tehnoloģiju loma bērnu dzīvē

- 2016. gadā jūs piedalījāties "TEDx Story Hunt", bet pērn runājāt "TEDx". Kā vispār ir mainījusies jūsu dzīve pēc 2016. gada un pagājušā gada – vai biznesa vidē ir gūta plašāka atpazīstamība?

- 2016. gadā izdomāju, ka ir jāpastāsta par šo ideju un jākāpj uz skatuves. Toreiz es runāju par izglītību, pati esmu programmēšanas skolas “Learn IT” vadītāja, un šo skolu mēs dibinājām 2014. gada beigās. Līdz ar to, kāpjot uz skatuves 2016. gadā, man tā pieredze izglītībā bija jau pietiekama, ka bija radies priekšstats, ko sistēmā vajadzētu mainīt. Tāpat bija pusotra gada pieredze darbā ar bērniem, un gribēju dalīties ar to, kā uzlabot izglītības sistēmu, lai tā kļūtu mūsdienīgāka un tajā tiktu vairāk iesaistītas tehnoloģijas.

Ņemot vērā, kā mūsdienu pasaule mainās, būtu jāmainās arī mācību procesam. Tagad, skatoties atpakaļ, saprotu, ka mana pieredze tomēr bija salīdzinoši neliela. Lai gan idejas bija un lasīts bija daudz kas, tomēr pieredze bija neliela. Taču es tāpat uzskatīju, ka ir laiks ar šīm idejām dalīties, un tā arī es tiku līdz “TEDx Story Hunt”.

Toreiz tas bija divās daļās – bija jāiesniedz video, un vēlāk jau bija jākāpj uz skatuves, kur bijām četri vai pieci finālisti. Tajā laikā “Story Hunt” auditorija bija pārsvarā jaunieši, studenti, kuri nāca klausīties jaunas idejas, kā arī žūrija, kas vērtēja. Skatoties no biznesa perspektīvas, tas varbūt arī nebija tāds milzīgs atspēriens, tas bija vairāk kā treniņš man uzstāties un runāt. Tajā brīdī bija tā, ka, esot uz skatuves, auditorija bija piepildīta, tur nebija kur sēdēt. Interesenti nāca un sēdās uz trepēm, viņi pat sēdēja arī skatuves malās, jo vairāk nebija vietas.

Līdz ar to – tā bija lieliska pieredze, uzstāties tādas lielas auditorijas priekšā. Tālāk es netiku, bet sapratu, ka vēl neesmu gatava lielajai skatuvei. Uz šīs “Story Hunt” skatuves, kas ir mazāka nekā lielā "TEDx” skatuve, varēja gūt ļoti labu pieredzi.

Divus gadus vēlāk es jau saņēmu uzaicinājumu piedalīties lielajā “TEDxRiga” pasākumā. Pagājušajā gadā es biju uz lielās skatuves Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Man vēl tagad cilvēki nāk klāt un saka: “Redzēju tevi TEDx, man patika tas, par ko tu runāji.” Kopumā to, ko šis pasākums manam uzņēmumam ir devis skaitliskā izteiksmē, nevar pateikt, bet var runāt par to, ka programmēšana bērniem ir salīdzinoši jauna tēma Latvijā. Daudzi par to vēl nezina.

Kad mēs sākām “Learn IT” uzņēmumu, tāds vārdu salikums kā “programmēšana bērniem” bija jaunums, un mēs bijām pirmie, kas sāka par to runāt. Jā, mēs savā uzņēmumā izglītojam bērnus programmēšanā, bet paralēli mums ir jāstāsta sabiedrībai plašāk, kas tas ir un kāpēc tas ir vajadzīgs. Neatņemama darba sastāvdaļa ir stāstīt sabiedrībai, ko un kāpēc mēs darām, un “TEDxRiga” arī bija kā veids pastāstīt plašākai sabiedrībai, kāpēc tas ir nepieciešams un kāpēc bērniem ir jāmāca programmēšana. Es ticu – jo vairāk ausu šo ideju dzird, jo lielāka atdeve izglītībai ir.

- Ko jūs varētu ieteikt cilvēkiem, kuri vēl domā, pieteikties vai nepietikties “TEDx Story Hunt” konkursam?

- Salīdzinot savas uzstāšanās pērn uz lielās skatuves un pirms tam uz “Story Hunt” skatuves, saprotu, ka ir ļoti jānoslīpē sava ideja. Mums katram ir sava ideja, taču ir jānoformulē, kā to pastāstīt. Tai ir jāiekļaujas šajā formātā – lai 17-18 minūtēs varētu koncentrēti pastāstīt par savu ideju, kā no satura noņemt visu nevajadzīgo, blakus lietas, kas nav vajadzīgas,

kas ir svarīgākais – kodoliņš, ko tu vēlies, lai cilvēki paņem, aizejot prom no pasākuma. Tas ir viens īss teikums! Un tā runa arī ir jābūvē, ņemot vērā šo vienu teikumu.

Es ieteiktu mēģināt un piedalīties. Jā, es 2016. gadā neuzvarēju un netiku uz lielās “TEDxRiga” skatuves, taču tā ir neatsverama pieredze uzstāties un formulēt savas idejas. Man pašai lielais “TEDx” ir ļoti palīdzējis formulēt savas idejas.

Jau divus mēnešus pirms tam tu domā par to runu, un pirms kāpšanas uz skatuves tu maksimāli skaidri noformulē tās idejas. Patiesību sakot – tās idejas, kuras noformulēju pirms kāpšanas uz skatuves, tās ir tās, ko es joprojām stāstu cilvēkiem. Līdz ar to, ja man kāds jautā, ko es daru, tad šis ideju formulējums lielā mērā ir saistīts ar “TEDx” runu.

- Kā vispār un ar ko sākās uzņēmums “Learn IT”?

- Tas sākās pirms pieciem gadiem, kad ar uzņēmuma līdzdibinātāju Lindu satikāmies jauniešu organizācijā “Go Beyond”. Šajā organizācijā mums individuāli bija jāveido kāds sociāls projekts. Man bija viena draudzene, kura dzīvoja Igaunijā. Viņa stāstīja, cik attīstīti tur ir, ka tā ir “E-stonia”, ar E identitāti un E-izglītību. Viņi ļoti lepojās ar to, ka programmēšana tiks mācīta jau no pirmās klases. Draudzene man to bieži atkārtoja, un es nodomāju, ka tā ir ļoti apsveicama ideja. Tieši sanāca tā, ka mēs bijām šajā projektā, kur satiku Lindu. Viņa ir pareizais cilvēks, kurš arī ieinteresēts izglītībā, un radās iespēja sākt īstenot šo projektu.

“Go Beyond” programmas ietvaros mums projekta īstenošanai bija atvēlēti pieci mēneši laika. Kopā ar mentoriem, kas palīdzēja mums izveidot mācību saturu, kas palīdzēja saprast, ko nozīmē programmēšana bērniem, pēc pieciem mēnešiem sapratām, ka tas ir tikai sākums. Šajā laikā mēs vēl nebijām apmācījuši nevienu bērnu, jo domājām, kā to labāk darīt.

Tad, 2014. gada septembrī, mēs aizgājām uz vienu skolu un sarunājām ar skolas vadību, ka tas ir jauns, Latvijā vēl nebijis projekts - mācīt programmēšanu bērniem. Protams, tad mēs nezinājām, kādi būs rezultāti. Šajā pirmajā skolā – Rīgas Teikas vidusskolā jau pirmajā vakarā pieteicās divas pilnas grupas ar bērniem. Mēs nebijām gatavi tik lielam skolēnu skaitam, un mums bija skolotājs, kurš bija piekritis strādāt ar vienu grupu vienu reizi nedēļā.

Tas bija sākums, kad redzējām lielu interesi no bērniem, un arī vecāki nebaidījās no šī vārda “programmēšana”. Tas bija pirmais mācību gads, kad īstenojām mūsu programmu. Mēs sapratām, ka interese pieaug, un projektā sāka iesaistīties arī citas skolas. Tagad mūsu programma tiek vai ir tikusi īstenota 36 skolās, kopumā sešās pašvaldībās.

Interese no bērniem ir, viņiem arī patīk viss, kas saistīts ar tehnoloģijām. Līdz ar to viņus aizrauj programmēšana, un tas arī ir mūsu projekta pamatā.

- Vēl pirms 10-11 gadiem programmēšanas pamati informātikas stundās parādījās vien vidusskolā. Vai jūsu uzdevums ir padarīt programmēšanu pieejamāku un interesantāku, un jau krietni agrākā vecumā?

- Tas, ko mēs gribam parādīt bērniem – ar pamatzināšanām, ko var apgūt ikviens skolēns, var radīt ko jaunu un paveras jauna pasaule. Populārākās grupas mums ir skolēni no 3. līdz 5. klasei. Viņi strādā ar blokiem, kuros nav jāraksta kodi. Skolēni liek blokus noteiktā secībā un cenšas izprast pašu programmēšanas loģiku.

Ja sapratīsi programmēšanas loģiku, tad jau ir dažādi rīki, kas ļauj īstenot dažādas idejas. Mūsu programma paredz iedot pamatus kādā programmēšanas valodā, piemēram, “Java Script” vai “Scratch” programmēšanas valodas pamatus. Tad mēs rādām, ko bērni ar šiem pamatiem var izdarīt. Bērni var radīt ko jaunu, piemēram, savas spēles.

Mums bija arī viens skolēns, kurš nākotnē gribēja atvērt savu picēriju, kur picas varētu izskatīties kā lieli “emoji” smaidiņi. Viņš izveidoja mūsu nodarbībās mājaslapu savai picērijai, kur bija iespējams izvēlēties, kādas picas ar kādu smaidiņu pasūtīt. Lai to izdarītu, ir jau vajadzīgi pamati programmēšanā. Zinot tos, bērnam paveras jauna pasaule, kurā viņš var sevi īstenot. Tas ir radošs veids, kā sevi attīstīt.

- Skatoties kopumā – kāpēc programmēšana ir svarīga? Un vai tā ir svarīga arī pieaugušajiem, ne tikai bērniem?

- Tas, kas šodien ir noticis, – apkārtējā pasaule tiek datorizēta, automatizēta, un mēs nereti neizdomājamies, kas slēpjas aiz datoru ekrāniem. Mēs esam iemācījušies lietot datoru – mēs mākam atrast informāciju internetā, spēlējam spēles, protam izmantot izklājlapas, teksta rediģēšanas programmas...

Īstenībā aiz tā visa slēpjas daudz kas vairāk. Iemācoties programmēšanas pamatus, tu no vienkārša lietotāja kļūsti jau par radītāju. Tās bažas pašlaik ir par to, ka visu automatizāciju un datorus, ko izmantojam, – tos vada lielās kompānijas, mēs lietojam saturu, ko uzspiež lielie sociālie tīkli, mēs lasām ziņas, ko izskaitļojuši sociālo tīklu algoritmi. Informācija, ko iegūstam, ir ļoti koncentrēta.

Faktiski lielās kompānijas sniedz mums ziņas, kuras viņi grib, lai mēs izlasām. Ja tu pats sāc kaut ko radīt, tad tu var izkļūt no šā burbuļa un pateikt, ka nevēlies piedalīties šajā lielo kompāniju projektā, bet es taču varu radīt savu. Līdz ar to es pats varu radīt kaut ko jaunu, kur noteikt jaunus noteikumus, kas būs manā sociālajā tīklā, mājaslapā vai programmā. Tu neesi atkarīgs no kā cita un pats vari izvēlēties, kāds saturs tur būs. Ir iespēja pašiem radīt savu digitālo pasauli.

Piemēram, bērni, kuri spēlē datorspēles – viņi spēlē pēc noteikumiem, ko ir izdomājuši spēles izstrādātāji. Bērniem mūsdienās ļoti patīk spēlēt “Fortnite”, un mūsu nodarbībās viņi rada šīs spēles savas versijas, piemēram, iesaistot tur citus ieročus, kas nav pieejami oriģinālajā versijā. Ar programmēšanas palīdzību kaut kādu programmu var padarīt tādu, kā pašam patīk. Bērniem jau ļoti patīk kaut ko “modēt” vai “hakot” - ja skolotājs pasaka tādu vārdu, uzreiz ir uzmanība, ko nu teiks (smejas).

- Vai vidusmēra cilvēkam ir nepieciešamas kādas zināšanas programmēšanā?

- Tas noteikti nenāktu par sliktu, ja būtu kāda pamatizpratne. Galvenais ir saprast, kā dators darbojas un kā tam iedot kādu jaunu informāciju. Mēs cenšamies izdarīt to, tev nav jākļūst par programmētāju, pat ja arī tu mācies programmēšanu. Daudzi ir pārsteigti par to, kāpēc tas tā ir.

Arī pieaugušo izglītībā ir tāda tendence, ka daudzi maina savas profesijas un mācās programmēšanu, lai kļūtu par programmētājiem. Ir svarīgi parādīt to, ka iemācoties pamatlietas, ir iespējams kaut ko mainīt un radīt ko jaunu.

Piemēram, mums birojā saplīsa tējkanna – tā neslēdzās ārā, līdz ar to, kādam bija jāstāv klāt un jāgaida, kad ūdens uzvārīsies, vai arī jāatliek telefonā atgādinājums aiziet pēc uzvārītā ūdens. Mūsu komanda brīvākā brīdī sāka domāt, ko darīt ar tējkannu – nest uz servisu vai arī pirkt jaunu. Mēs paņēmām mikrokontrolierus ar temperatūras sensoriem un uztaisījām pīkstuli. Tiklīdz tējkanna sasniedza noteiktus grādus, ierīce sāka pīkstēt. Es pati neesmu programmētāja, taču zinu pamatlietas, kas man ļauj dzīvē kaut ko nedaudz uzlabot vai pamainīt. Neplānoju kļūt par programmētāju, taču šīs zināšanas man dzīvē ir palīdzējušas. Šīs zināšanas var lietot, lai uzlabotu savu ikdienu.

- No jūsu novērojumiem – vai pēdējo piecu gadu laikā Latvijas izglītības sistēma ir spērusi solīti uz priekšu, vai arī atrodas turpat, kur pirms desmit vai 15 gadiem?

- Man ir prieks, ka izglītībā notiek pārmaiņas. Tagad ir arī jaunais izglītības saturs, kas balstās kompetencēs, ir “Skola 2030” projekts, kur uzsvars tiek likts uz zināšanām un prasmēm, nevis vienkāršu zināšanu atkārtošanu. Arī tehnoloģiju jomā ir vērojami uzlabojumi.

Latvijas skolas ir labi aprīkotas ar tehnoloģijām – interaktīvās tāfeles, datori... Tas viss ir labā līmenī. Jautājums, uz ko jākoncentrējas – jābeidz iepirkt tehnoloģijas, jo tās jau ir pietiekami, bet jāsāk koncentrēties, kā pedagogiem jēgpilni izmantot šīs tehnoloģijas mācību procesā. Ir arī tā, ka bija parastā tāfele, bet klasē tika uzstādīta interaktīvā tāfele. Taču skolotājs to tāpat izmanto, lai rakstītu tāpat kā agrāk. Ir jārāda, kā izmantot šīs tehnoloģijas. Arī programmēšana mācību saturā arvien vairāk tiek integrēta. Pagaidām trūkums, manuprāt, ir pedagogu zināšanas tehnoloģiju jomā – viņi pašlaik ir jāapmāca.

- Nākotnes perspektīvas – kā saglabāt veselīgu balansu starp tehnoloģijām un reālo dzīvi?

- Tas ir izaicinājums, redzot, cik ļoti bērniem patīk tehnoloģijas un digitālā pasaule. Esam bijuši nometnēs, kur bērni uzvelk virtuālās realitātes (VR) brilles un “pazūd” pilnībā. Viņiem tas patīk. Līdz ar to tas ir zināms risks. Es teiktu, ka tas ir arī vecāku uzdevums parādīt, ka ir forši arī reālajā dzīvē.

Bērns augot redz, kādi ir paradumi. Ja ģimenē tiek iestrādāti kādi paradumi, piemēram, telefoni netiek izmantoti pie pusdienu galda, kad tiek pavadīts laiks kopā, tad arī bērnam nebūs interese iet pie tehnoloģijām.

Jā, tehnoloģijas ir interesantas, un spēles arī var būt aizraujošas, tāpēc piedāvāt kaut ko līdzvērtīgi aizraujošu realitātē – tas ir ļoti grūti. Ģimenē tas ir vecāku pienākums – nodrošināt, lai ir kopīgi un kvalitatīvi pavadīts laiks kopā. Otrs – varbūt ir vērts painteresēties, ko bērns dara pie datora. Iespējams, arī tas var būt kopā pavadīts laiks, interesējoties, ko viņš dara, nevis aizliedzot to.

- Paldies par sarunu!

- Paldies!