Kā ar bērniem runāt par naudu? Trīs bērnu tēva, finansista Reiņa Jansona pieredze (3)

Raksts oriģināli publicēts 2019. gada 7. septembrī.

Jansonu ģimenē, kurā meitai ir 11 gadi, dēlam astoņi, bet pastarītim tikai seši mēneši, abu vecāku iesaiste bērnu audzināšanā ir līdzvērtīga.  Pēc tam, kad mazajam apritēs  gads, mamma atgriezīsies darbā. Reiņa pieredze liecina, ka lielākā slodze vecākiem ir bērna pirmo dzīves mēnešu laikā, kad mazulim ir cieša sasaiste ar vecākiem – viņš grib uz rokām  un ir pilnībā atkarīgs no mammas un tēta. 

Padomju laikos uzskatīja, ka jaunais vīrietis ir pārāk neveikls un brutāls, lai viņam uzticētu zīdaini, – saspiedīs, nenoturēs, nometīs zemē; drošāk, ja viņš turas no mazā pa gabalu.

Mūsdienās viss ir mainījies - aizvien vairāk moderno tēvu, laužot stereotipu par mazuļa aprūpi kā mātes misiju, dodas bērnu kopšanas atvaļinājumā.

Reinis šo iespēju nav izmantojis, tomēr, gaidot pirmo bērnu, abi ar sievu apmeklēja dažādas jaunajiem vecākiem paredzētas nodarbības, apguva hendlingu – metodi, kā pareizi turēt un nodarboties ar jaundzimušo. Līdz ar to zīdaiņa aprūpe – turēšana, ģērbšana, izvingrināšana - Reinim nav sveša. Turklāt viņam ir “trīs dzemdību pieredze” - Reinis bijis klāt visu bērnu dzimšanas brīdī. “Dzemdību namā mazuli uzreiz iedod tēvam rokās, līdz ar to saskarsme ir tūlītēja.”

Reinis piebilst: ir pierādīts, ka, izdzirdot vārdu “bērns”, vīrietis un sieviete iztēlojas dažādus tēlus. Sieviete – mazu, apaļu, apmēram gadu vecu mazuli, turpretim vīrietis – sešus gadus vai vecāku bērnu. 

“Tomēr tas mans mans gadījums – abi esam iekšā aprūpes procesā.”

Nevajag pārāk iespringt!

Kad bērnam ir divi, trīs gadi, ģimenē dzīve jau sakārtojas – viņu var var uzticēt vecvecākiem, auklītei, turpina Reinis, piebilstot, ka šo vecuma periodu nav izjutis “kā trakāko”. “Bērns ļoti izjūt vecāku emocionālo noskaņojumu un atstaro – jo vecāki harmoniskāki, jo  bērns mierīgāks.

Ja vecāki ir stresā, uzvilkušies, prasīgi, arī mazais uzvelkas.

Ja mājās ir ballīte, kurā visi priecājas, pat dažus mēnešus vecais puika to jūt un ir priecīgs,” stāsta Reinis.

“Stereotipi nāk no ģimenes, kurā esam auguši. Mums nav tā, ka viens ir pelnītājs, otrs  gaida “medījumu”. Mēs abi strādājam un mājas rūpes dalām uz pusēm. Protams, ir lietas, kas vienam vai otram padodas labāk, – man smagāks temats ir bērnu apģērba jautājums." 

Man grūtības sagādā atrast meitai ko piemērotu, ne vien veikalā, bet arī skapī.

Bērnu audzināšanā Reiņa recepte ir: nevajag pārāk iespringt. “Jo plašāk palūkojies uz lietām, jo labāk saproti, ka pārmērīga centība neattaisnojas, jo rada spriedzi.

Pārāk liela aizraušanās ar audzināšanu neved uz vēlamo rezultātu. Patiesībā jau nav pareizas un nepareizas metodes – ja ir mīlestība, bērns šo enerģiju jūt.

Man ir svarīgi, lai bērni domā un analizē, – tas ir svarīgākais. Katrā vecumā ir citi izaicinājumi – pusaudžu vecuma izaicinājumi man vēl priekšā. Tieši tīņa vecumā ir bīstamība, ka bērns pakļausies svešām, spožām idejām. Tāpēc svarīgi, lai viņš spētu tās salīdzināt ar ģimenes vērtībām un izvērtēt. ” 

Ģimenes budžetu apspriežam kopā

Jansonu pāris strādā Rīgā, bet dzīvo Siguldā, tāpēc laikā, kad paaugās vecākā meita, aktualizējās naudas jautājums. “Ja bija jānopērk, piemēram, piens, meita kopā ar auklīti aizgāja uz veikalu un ar savu bankas karti to nopirka,” stāsta Reinis.

 Lai bērni mācītos izprast naudas vērtību, mājās brīvdienās tiek rīkoti ģimenes tirdziņi, kuros meita un dēls piedāvā savus darbiņus – paši novērtē un nosaka cenu. Savukārt vecāki vai tuvinieki kādu nopērk, citu ne. “Ir svarīgi saprast, ka nauda kokos neaug – tā ir jānopelna.  Bērni paši  novērtē savus darbiņus – ir bijušas vilšanās, bet tā ir iespēja parunāt, kāpēc šis darbiņš ir tik lēts, bet šis dārgs.

Būtiskākais, lai nav tā, ka par naudu ģimenē runā tikai tēvs. Ģimenes budžeta apspriedēs iesaistām arī bērnus – protams, pārdomājot, ko bērnu klātbūtnē var stāstīt, ko ne.

Bērniem jāsaprot, ka lielajā pasaulē vēlmēm nav robežu, bet resursi ir ierobežoti. Bieži vien ir jāizvēlas - doties ceļojumā vai salabot kādu ierīci. Bērniem ir savs skatījums - ir vērts ieklausīties viņu viedoklī.” Reinis saka, ka nesen ģimenē spriests - doties ceļojumā vai izremontēt istabu. “Apspriest var arī ikdienišķākas lietas – piemēram, pārtikai paredzētā budžeta lielumu.” 

Viņš pamanījis, ka katrs bērns noteiktā vecumā par naudu domā atšķirīgi: meitai astoņu gadu vecumā droši varēja uzticēt bankas karti, bet dēlam šajā vecumā izpratne par naudas vērtību vēl nav izveidojusies.

“Par meitu man nebija šaubu, ka viņa tiks galā ar kārdinājumiem, piemēram, pēc našķiem, bet puikam, šķiet, vilinājumu ir vairāk.”

Reinis atceras, kā reiz dēls automašīnu novērtējis par vairākiem simtiem tūkstošu, savukārt citas, ne tik aizraujošas lietas viņa acīs bija vien dažu eiro vērtas.

 Nojaukt stereotipus

Jautāts par mājas darbu sadalīšanu, Reinis smejas: nē, baigi veiksmīgi šī tēma nav realizējusies, tomēr panākumi ir. “Mēs identificējām visus mājas darbus - atkritumu iznešanu, trauku un veļas mazgāšanu - un tad sadalījām pienākumus. Nācās saskarties ar argumentu “bet mēs taču esam bērni, mēs nevaram”, tomēr beigās katrs izvēlējās sev kādu pienākumu.

Gribējām nojaukt stereotipus, ka tas, lūk, ir mammas darbs, tas tēta. Kāpēc gan mammai vienai būtu jādarbina veļas mašīna?

Sākumā atdeve bija liela - gan bērnu, gan mūsu kā pārraudzītāju, un bērni ar azartu ķērās pie mājas darbiem, bet, tuvojoties vasaras beigām, enerģija noplaka.”

Viens no šīs vasaras spilgtākajiem notikumiem Reiņa kā tēva pieredzē bija divu dienu pārgājiens gar Gaujas krastu kopā ar dēlu.

Parasti dzirdam par Holivudas tēvu un dēlu kopīgajiem pārgājieniem, bet šovasar ko tādu izmēģinājām arī mēs.

"Izrādījās, ka gājiens gar Gaujas krastu un nakšņošana teltī ir lielisks veids, kā tēvam ar dēlu pabūt kopā un pārrunāt lietas bez ikdienas trokšņiem fonā,” sarunas noslēgumā saka Reinis, iesakot to izmēģināt arī citiem tēviem.