"Bērnam vajag tēvu klātienē, nevis uzrakstītā vēstulē." Tēvs pieciem (28)

Esmu laimīgs, ka man ir tik daudz bērnu – caur bērniem mēs augam, attīstāmies, bērni ir lielākais dzīves piepildījums...

Pagaidi… Kāpēc mūsdienu vīrietim vispār ir vajadzīgi bērni? Pirms 200 gadiem bērni mantoja dzimtas nodarbošanos, turpināja tradīcijas, bērni bija vienkārši tāpēc, ka dzima un tur neko nevarēja padarīt. Post - laikā, kad nekas vairs netiek pieņemts nekritiski, apriori, bet viss tiek analizēts un apšaubīts, arī bērnu nākšana pasaulē nav nemaz tik pašsaprotama, it īpaši straujā planētas iedzīvotāju skaita pieauguma kontekstā. Eiropā aizvien aktīvāk sevi piesaka childefree kustība, antinatālisti. Ir taču tik daudz veidu, kā realizēt sevi...

Pasaule mainās egoisma virzienā, mēs gribam baudīt, dzīvot vieni. Nezinu, kā tas cilvēks jutīsies vēlāk, eitanāzijas gultā – cik viņam dzīve liksies aizraujoša un piepildīta, ja nebūs itin neviena. Mēs esam sociālas būtnes, un mums ir svarīgs turpinājums, kas nav lieta un ko nevar nopirkt veikalā. Tā ir dabiska eksistences vajadzība. Man liekas, ka tā cilvēka, kuram ir bērni, personība ir bagātāka nekā tam, kurš sazin kā sevi attīsta un atpūšas vienatnē.

Caur bērniem personība kļūst pieņemošāka, jo bērni piespiež mācīties, izglītojot nevis matemātikā, bet dzīvesziņā.

Starp laiku, kad piedzima vecākais un nāca pasaulē jaunākais bērns, ir ideoloģiska aiza!

Protams, pat salīdzināt nevar – tie bija citi laiki. Kad 1996. gadā piedalījos dzemdībās – tas bija brīnums. Toreiz vīrieši uz mani skatījās greizi – ko es tur lienu, dzemdības ir sievietes pasaule. Turpretim tagad nevienam pat nerodas jautājumi.

Ko es tur līdu? Atbalstīt!

Mēs bijām jauni, zināt griboši, citādi domājoši vecāki, un mums šķita jocīgi – nu kā tad tā, mīlam viens otru, mums būs bērniņš, bet es trīs dienas sēžu mājās. Esmu piedalījies visās piecās dzemdībās – man šķita, ka ir tikai normāli, ja esmu kopā ar savu cilvēku, nevis sēžu bārā un gaidu zvanu. Es esmu tēvs, kas ir iesaistījies bērnu aprūpē un audzināšanā, biznesu un karjeru atstājot otrā plāksnē. Attiecības ģimenē man vienmēr likušās svarīgākas.

Elmāram Seņkovam ir izrāde “Par tēviem”, kuri ir zapojā vai garāžā  vai visbiežāk viss kopā - “garāžā zapojā”. Tā ir tāda smeldzīga, savā ziņā dziedinoša izrāde, kurā ir baigais jūtu kokteilis: mīlestība un nicinājums, ilgas pēc tēva un riebums pret “to lupatu”.  Ārprāts, bet vairākām paaudzēm ir līdzīga “tēvu pieredze”!

Es dzīvoju pilnā ģimenē, man bija tēvs, kurš nelietoja alkoholu, – it kā ideāli, bet tēva klātbūtnes sajūtas nebija. Viņš neiesaistījās – mani audzināja māte.  Neiejaucās arī tad, kad gaidīju. Bērnībā idealizēju tēvu un priecājos, ka viņš man visu atļauj. Tagad saprotu, ka tēva uzdevums ir noteikt bērnam robežas, ielikt dzīves vērtības.  

Bet “ļāva visu” nav sliktākais variants...

Personības izaugsmē nav sliktākais. Man ir attīstīta uzdrīkstēšanās, nav baiļu... Tomēr sociumā tu ar pārgalvību vari sev nodarīt pāri. Kad slaveniem aktieriem tā ap 60 uzrodas bērni, viņi atceras, ka tad, kad vecākie bērni bija mazi, viņi nebija mājās, un tad sāk “labot kļūdas”.  Mans paziņa - 25  gadus vecs tēvs, atceroties savu bērnību, teica, ka negrib vēlāk no sava bērna dzirdēt, ka tēvs vienmēr bijis darbā, tāpēc viņš atrada iespēju strādāt mājās, cenšoties atrast vidusceļu, kā savienot darbu ar ikdienu un būt vairāk kopā ar bērnu. Mani pārsteidza, ka tik jauns cilvēks līdz tam var aizdomāties un rūpes par bērnu uztvert kā svarīgu notikumu, nevis pēc principa “gan jau kaut kā izaugs”.

Kāds atdos novalkātās botiņas, kaimiņš šortiņus, sīko aizvedīs pie omes. 

Mūsdienās aizvien vairāk vīriešu bērnu uzskata nevis par “likteņa brīnumu”, bet apzinātu, lielu notikumu un iesaistās viņa audzināšanā.

Ja vien vecāki nav vientieši, kuriem bērni vienkārši ir kaut kas “dabisks”, vai deklasēti elementi, kuriem pauzēs starp dzerstiņiem bērni birst kā no pārpilnības raga, normāliem vecākiem bērns ir ne vien milzīgs pārbaudījums, bet arī ekstra, ko var atļauties ne kurš katrs, es pat teiktu, ekstrēms sporta veids.

Protams, ka ekstra un milzīgs pārbaudījums vecāku egoismam, jo līdz ar bērna ienākšanu pieaugušo pasaule sagriežas - bērns var saslimt, viņam ir  pulciņi, vajadzības, ak kungs, simtiem notikumu, ar kuriem jāizdīlo ar savu ikdienu.

Tu nevari pateikt: “Ak kājiņa sāp? Pagaidi, man līgums jāizprintē.”

Kad dzima pirmā meita, es viņu tā gaidīju un iemīlēju, ka iebraucu auzās ar attiecībām - atstāju novārtā sievu. Bērna piedzimšana ir pārbaudījums no visām pusēm.

Varbūt  attiecībā uz bērniem nevajag būt “narkomāniem” un pārspīlēt. Pāraprūpe bērnam var nodarīt milzu kaitējumu - ar to gan biežāk aizraujas mātes. Pazīstu ārkārtīgi labas mātes, kas “ziedojušās bērniem”, atstājot novārtā savu personisko izaugsmi, un rezultātā neviens no tā nav bijis ieguvējs. Bērni taču grib lepoties ar saviem vecākiem, sagaidīt no darba bērna acīs dikti svarīgos mammu un tēti. Tā  vienmēr klātesošā, bubinošā “kotlešu mamma” bērnam nemaz tik ļoti nav vajadzīga. Kā tev šķiet?

Vajadzība pārlieku rūpēties par bērnu, neatlaist, palikt “upurī” saistīta ar personiskajām traumām. Ak, cik man grūti, es viena ar diviem bērniem, sēžu ar viņiem līdz vēlam vakaram, eju pretim uz pulciņu, lai gan 12 gadus vecs bērns pats var pāriet ielai un atnākt mājās. Parasti mammas ir tās, kas “smacē nost”. Ja patinam atpakaļ, tad redzam, ka tur ir mammas nepiepildītās attiecības, vecis, kas sēž garāžā, un cits nekas viņai neatliek, kā piesieties bērnam, padarot sevi par māti varoni.

Ja būtu normāls vīrs un tēvs - diez vai māte tā noņemtos ar bērnu, jo nebūtu laika - vajadzētu ar vīru aiziet uz teātri.

Ja sievietei kaut kā trūkst, viņa to kompensē.

O, jā! Sievietes mēdz “smacēt” arī savus vīrus…

Sieviete jau nav nekāds briesmonis - nav taču tā, ka viņa pusastoņos no rīta pieceļas ar domu, kā es varētu nosmacēt vīru. Pirmais un svarīgākais ģimenē ir attiecības. Ja sieviete nav pilnvērtīgās attiecībās, viņai nākas ķerties pie galējiem ieročiem - zāģēt un smacēt. Jautājums, cik viņa ir gudra, kāpēc nemeklē speciālistu palīdzību, neiet pie terapeita? Tomēr runa vienmēr ir par izmisuma punktu, līdz kuram sieviete ir novesta. Lai ģimene būtu laimīga, ir jāsakārto attiecības.

Ir ne mazums infantilu vīriešu. Kas viņiem traucē pieaugt?

Traumas. Mēs vispār lielākoties sastāvam no traumām. Iemesls var būt - ja vīrieti nav atlaidusi māte, nabassaite nav pārgriezta un viņš joprojām ir ciešā sasaistē ar vecāku ģimeni, ja viņš dzīvo vai strādā kopā ar māti.  Ja vīrietis māti respektē vairāk nekā sievu, tad ko lai sieva dara? Viņa sāk izpausties, jo vīrietis nav izdarījis pareizu izvēli.

Mana māte nepieņēma pirmo sievu, tāpēc es ar māti pārtraucu attiecības uz diviem gadiem. Reāli, brutāli, nocirtu to saikni, jo izvēlējos sievu – savu dzīvi, savu turpinājumu.

Es negribēju katrā tikšanās reizē klausīties pārmetumos un strīdēties. Jā, es biju jauns, bet man pietika dūšas. Pēc diviem gadiem, kad mamma no mums atpūtās, viņa šo to saprata, arī mēs kaut ko sapratām, un viss salikās pa plauktiem. 

Ko tu domā par vīriešiem, kuri kļūst par tēviem 60, 70 gadu vecumā? 

Es uzskatu, ka bērni ir vērtība, taču mani tracina bezatbildība – “tā sanāca”. Bērnam ir vajadzīgs tēvs, bet mēs zinām, ka Latvijā vīriešu vidējais dzīves ilgums ir 69 gadi.   Bērnam vajag tēvu, ar kuru kopā uzsist futbolu un uzkāpt kalnā, nevis opi. Ko viņš savam bērnam var iedot ceļamaizei – tas ir liels jautājums. No vienas puses, vīrietis gados ir vieds, pieredzējis, bet tur jau tā lieta, ka dzīves gudrību bērns mācās, vērojot vecākus, nevis klausoties viņu spriedelējumos.

Tu savu viedumu esi ieguvis, dzīvojot dzīvi – krītot, sasitoties, kaut ko saprotot, mīlot. Ja tajā posmā tev bērns nav līdzās, tad dzīves norietā vari vien pastāstīt, kā es “pirms kara dzīvoju”.

Bērnam par to neveidosies izpratne, viņam liksies, ka tēvs runā par dinozauru laikmetu. Bērnam vajag tēvu klātienē, nevis uzrakstītā vēstulē - “ak, dēls, pateikšu trīs gudrības”.  Turklāt, agri zaudējot tēvu, trauma būs liela. Es tēvu zaudēju pieaugušā, 33 gadu vecumā, bet tas man bija nenormāli smagi. Vai tie 60 gadus vecie tēvi apzinās, kāda bērnam būs trauma? 

Man šķiet, ka mūsdienu dzīves baudīšanas kultūra daudziem bērniem ir atņēmusi vecomāti un vectēvu. Kāda, tavuprāt, ir vecvecāku loma cilvēka personības veidošanā?

Izbaudīt būšanu kopā ar vecomāti un vecotēvu - tā ir liela vērtība. Mūsdienās lomas ir mainījušās - ja kādreiz 50 gados cilvēks jau bija vecs, tad tagad 50 gados dzīve tikai sākas. Man ar vectēviem nav veicies, nevienu no viņiem neesmu saticis, bet vecāmāte, kura aizgāja, kad man bija desmit gadu, iespiedusies atmiņā. Lai gan mūsu kopā būšanas posms bija īss, daudzas atziņas manī ir nosēdušās.

Tagad 60 gadus vecai omītei nav laika mazbērniem, jo viņa sēž SPA un tinderī norunā kārtējo randiņu. Tāda ir mūsdienu sabiedrība.

Tomēr es ceru, ka mīlestība ir spēcīgāka un arī mūsdienu omīte atrod laiku mazbērniem. Ne velti vecs cilvēks un mazs bērns labi saprotas, jo abi fizioloģiski ir līdzīgi. Mūsdienu vecvecāki pārmet sev, ka nav veltījuši laiku saviem bērniem – tu strādāji, dzēri, pelnīji naudu, un tā dzīve pagāja.

Kad tu biji tēvs, tev nebija laika kopā ar dēlu uztaisīt kuģīti, bet tagad ir laiks to izdarīt kopā ar mazdēlu.

Kad čakras beidzot atveras, to tukšumu viņi kompensē ar mazbērniem veltītu uzmanību. Arī mēs tagad skrienam kaut kam pakaļ, esam līzingu un kredītu ritenī.  

Vai mūsdienās būt vīrietim un tēvam ir grūtāk nekā kādreiz?

Mūsdienās vīrietim izdzīvot ir grūtāk, tāpēc arī ir vīru grupas, kur gūt atbalstu. Sieviete var būt neatkarīga un patstāvīga, var pelnīt vairāk nekā vīrietis. Pirms simts gadiem vīrieša loma ģimenē bija stabila – ja tev bija sieva, varēji droši iet uz garāžu dzert. Ja sāks kritizēt, dabūs pa kaklu.

Mūsdienās – ja būsi slikts vīrs, no tevis aizies, tev visu laiku jābūt vieglā stresiņā, jo ir pilns ar vīriešiem, kas gribēs apprecēt tavu sievu. Tu nevari izlaisties un visu laiku sēdēt garāžā.

Kādreiz vīrietis varēja teikt: “Es taču pelnu! Bet tu dari visu pārējo - strādā darbā un strādā par mājtīrītāju, bērnkopēju.”  Tagad vecis var pelnīt mazāk par sievu un viņam nav kārts, ko uzlikt galdā: tās štukas esmu atnesis es!  Viņam vietā ir jādod kaut kas cits - vairāk jāiesaistās attiecībās, bērnu audzināšanā. 

Mūsdienās vērojama arī tāda tendence: sieviete piedzemdē bērnu sev un izslēdz vīrieti no spēles.  Viņa pati spēj uzturēt bērnu, bet bērna tēvs kā vīrietis viņai vairs nav interesants - pasaulē taču vēl ir tik daudz foršu džeku.

Nu tātad nav īstais vīrietis. Es neticu, ka ir sieviete, kura jau saknē grib dzīvot viena. Nav jau vairs kā senos laiks - ja tev vienreiz bijis sekss, tad jāprecas, tu drīksti izvēlēties labāku partneri, veidot dzīvi piepildītu. Ja mamma ir laimīga, arī bērns būs laimīgs.

Es zinu, ka dažreiz vīrieša cīņa par iespēju būt kopā, audzināt savu bērnu ir patiesi dramatiska.

Esmu dzirdējis par gadījumiem, kad mamma nedod tēvam zīdaini, jo uzskata, ka viņš nometīs, ielies vannā pārāk karstu ūdeni.

Tā ir neuzticēšanās, un tas atkal ir par attiecībām - cik daudz tu uzticies vīrietim, ar kādu domu esi dibinājusi ģimeni, kāpēc esi viņu izvēlējusies? Vai tāpēc, ka viņam māja Baltezerā vai labas attiecības ar vīramāti?

Ja vīrieti vienu, otru reizi noniecina, trešo reizi viņš vairs neiet klāt bērnam, veidojas plaisa, un pēc tam viņam pārmet: “Kāpēc tu neaudzināji bērnu, es viena pati.” Svarīgākais ir visās jomās atrast vidusceļu, jo, kad tu ej pa ceļu, abās pusēs ir grāvji.

Daži par labiem tēviem kļūst, kad bērns jau ir paaudzies, kļuvis saprātīgs, bet, kamēr viņš ir mazs, mežonīgs, klāt neiet.

Padomju laikos skaitījās normāli, ka vīrietis neiet pie zīdaiņa, jo viņš taču saspiedīs, nemācēs nomainīt autiņus. Kad bērnam jau ir pieci gadi un ar viņu var komunicēt, tēvs atceras, ka viņam ir bērns. Es teiktu, ka nav viegli izturēt divgadnieku, kas skrien uz visām pusēm, krīt zemē un trako, - viņš uzdzen dusmas. Vīrietis intuitīvi apzinās, ka tas ir nenormāli grūti - daudz grūtāk nekā nomainīt kardānu, tāpēc izvēlas pateikt, ka tas ir mātes pienākums - tikt galā ar mazuli.

Šaubos, vai viņi novērtē to, ko dara sieva, kādreiz atnes rozes vai aizved uz teātri.

Cilvēkiem ir jārunā savā starpā, nevis jāgaida, ka otrs uzminēs, kā tu jūties un ko domā.

Nobeigumā gribu pajautāt: tu esi viens no viņiem – tiem, kas ir tajā stilīgajā Vīru grupā. Tur jūs esat dažādi - jauni, veci, ar labu izglītību un bez, dažādiem ienākumiem, ģimenes stāvokļiem, pieredzi, sapņiem, vēsturi, traumām, brūcēm. Kopīgais: jūs gribat kļūt par labākiem vīriešiem. Ar ko īsti nodarbojas Vīru grupas?

Vīru grupu kustība pasaulē ir izplatīta kopš septiņdesmitajiem gadiem. Latvijā pirmo Vīru grupu 2016. gadā pēc austrāļu parauga izveidoja Jānis Dirveiks. Esam iedvesmojuši vīriešus izveidot jaunas grupas – katrā grupā, lai tā darbotos efektīvi, ir ne vairāk kā deviņi cilvēki. Vīru kustība attīstās, un šobrīd Latvijā ir ap 10 grupas. Kāpēc vīriem vajadzīga grupa? Draugi tiekas bārā, iedzer, izrunājas par dzīvi, bet tu gribi izlikties labāks nekā īstenībā, jo ir sociuma spiediens – tev jābrauc ar dārgu mašīnu, jādzīvo privātmājā. Jā, arī draugs pie bāra letes uzsitīs uz pleca, bet tas būs virspusēji. Vīru grupā tu vari būt atklāts un padalīties ar lietām, par kurām ar draugiem nerunātu. Es izstāstu savu sāpi, un seši dažādi vīri dalās sava pieredzē – tas ir atbalsts bez nosodījuma, vērtējuma.

Tu vari būt būt stiprs savā vājumā, netēlot, bliezt ārā visu – arī to, ka tev kaut kas nesanāk vai aiziet šķērsām. Neviens no mums nav ne psihologs, ne terapeits – esam vienkārši čaļi, kas atnāk parunāties. Kādas nu kuram domas ir – tā arī bliež.

Esot Vīru grupā, tev nav jāizskaistina sava dzīve, nav jāatbilst klišejām. 

Kā tu tur nokļuvi?

Tas bija pirms diviem gadiem, kad man bija personības, pusmūža, arī finanšu krīze. Nonācu dzīves zemākajā punktā un tagad esmu priecīgs, ka man daudz palīdzējusi un devusi grupa – gan kā personīgai, gan privātajā dzīvē, gan biznesā. Es atradu iedrošinājumu, pieņemšanu, atbalstu.