Galopā uz augstpapēžu kurpēm: kad mamma nevar...

Un es tāpat. Ik dienas ieņemu savu posteni – varu, varu, varu. Līdz brīdim, kad ārsts saka – tā, Krilova, esiet ceturtdien uz procedūru! Kādu vēl procedūru?! Man tajā nedēļā tik daudz svarīgu darbu! Un septembris taču sācies, un bērnu skola, skola!

Labi. Galu galā ārsts sola, ka tajā pašā dienā es varēšu doties mājās. Ļoti labi. Vienu dienu es varu atļauties nebūt mājās.

Jums būs tume

Agrā ceturtdienas rītā ierodos klīnikā. Ārste mani sagaida, viss ir super. Deviņos laižos saldā anestēzijas miegā, desmitos jau mostos. Saldās eiforijas vietā, ka nu tik es varēšu netraucēti izgulēties, mani pārņem sāpes un vēl miljons nepatīkamu izjūtu. Laikam taču procedūras laikā kaut kas nogājis greizi, bažīgi domāju?

Mēģinu ārstei pajautāt, kas man par vainu, bet viņa tikai nosaka, ka viss ir OK un lai es izguļos. Sajūtas it kā manam ķermenim traktors būtu pārbraucis pāri. Un tā ir tā nevainīgā procedūra?!

Kaut kā tomēr izdodas aizmigt. Uz pusdienas laiku mostos, cerēdama saņemt savas pasūtītās pusdienas, bet māsiņa vēsta: “Nē, Krilova, Jums pusdienas nedrīkst. Jums būs tume.” OK. Lai būtu tume. Nebiju gaidījusi, ka to atnesīs glāzē. Pelēcīga un gluma paskata tume glāzē! Tomēr kāru muti to izdzeru. Negaršīga, bet šodien man tā ļoti garšo.

Paskatos pulkstenī – 13.45. Ļoti labi. Atnāk māsiņa, uzliek sistēmu un saka, ka, tai beidzoties, es varēšu doties. Ko? Es taču kājās vēl nostāvēt nevaru! Nežēlīgi sāp, ēst gribas, galva reibst un rīkli kaltē nenormāli. Visam pa vidu nāk saraustīts miegs un nespēks. Kur es tagad vispār varu doties? Uz mājām? UZ MĀJĀM? Iedomājos to troksni un kņadu, kas tur valda.

Trīs enerģiski bērni, kas katrs grib pastāstīt savu unikālo stāstu, parādīt savu jauno dejas soli vai gleznojumu un iekāpt klēpī tieši mammai! Mājas šobrīd būtu pēdējā vieta, kur es gribētu doties.

Nē

Apjukusi, mulsi jautāju – vai drīkstu palikt te vēl ilgāk? Māsiņa man atvēl te uzturēties līdz vēlam vakaram. Atviegloti nopūšos un ļaujos miegam. Pamodusies apēdu visas konfektes, ko esmu paņēmusi līdz. Beidzot izlasu grāmatu. Netraucēti uzčatoju. Pieceļos kājās un pastaigāju. Vienkārši skatos pa logu. Nesteidzīgi dzeru ūdeni. Pret vakaru jau jūtos normāli. Dodos mājām un pa taisno iešļūcu gultā, visu pārējo vajadzības paslaukot zem paklāja.

Nē, es šodien pasaku nelasīšu, bērnu nemazgāšu un neko negribu dzirdēt. Es nevaru.

Tā uz vairākām dienām tieku iemesta lomā: "Nē, es nevaru". Nevaru apsēsties. Nevaru smieties. Nevaru aizbraukt uz radinieces ballīti. Nevaru ēst neko asu. Nevaru paskriet un paņemt bērnu opā. Sīkums, un it kā nekas jau traks, un galu galā – pārejoši.

Ģimene manu lomu pieņem pietiekami ātri. Grūtāk man pašai ir iemācīties šo “Nē”. Bet tik ļoti tas vajadzīgs. Gan sevis pašas labā – saudzēt sevi, gan ģimenes labā – lai bērni saprot, ka mamma nav buldozers, kas pēdējiem spēkiem ņems un skries un plēsīs sevi pušu, un pulēs viņu dzīves ceļu, lai tik viss, viss un viss tiktu viņiem.

Protams, par bērniem ir jāparūpējas, bet savs iekšējo resursu trauciņš ir rūpīgi jāuzmana – vai tur rezervju vēl gana?