Kā medības ļauj saglabāt līdzsvaru dabā (22)

Medības jau sen nav eksistences avots un medījums – gaļa, kas kādu laiku ļauj ģimenei izdzīvot. Tomēr viena no senākajām cilvēces pamatnodarbēm nekur nav zudusi – kur ir mežs, tur ir medības. Laika gaitā vien krietni mainījusies medību kultūra, ideja, ar kādu cilvēki dodas medībās, un arī medību norise.

Medības nav vienkārši vaļasprieks – tā ir īpaša pasaules uztvere un dzīvesveids, kas paņem daudz laika, enerģijas un naudas resursu.

Ir skaidrs, ka jābūt milzu  pirmatnējās dabas vilinājumam, lai slapjdraņķī vai ziemas spelgonī, kad “normāls saimnieks suni ārā nelaidīs”, dotos uz mežu sēdēt “kancelē” vai ložņāt gar bebru sagāztiem kokiem līdz ceļiem ūdeni.

Tieši tāpēc par medniekiem bieži vien kļūst cieši ar dabu saistīti cilvēki – tie, kuriem ir ar meža apsaimniekošanu saistīta izglītība, vai nodarbošanās. Daudzi nāk no senām mednieku dinastijām, kuriem īpašā ar dabu saistītā pasaules izjūta jau gēnos. Un tomēr – medības nav tikai vaļasprieks, tas ir arī pienākums!

Ja iztiekam bez poēzijas - medības ir praktiska nodarbe, kas ietver mežsaimniecības, lauksaimniecības un citu dabas resursu apsaimniekošanu un patiesībā – līdzsvara uzturēšanu dabā. Aktīvo mednieku skaits Latvijā svārstās ap 21 000 – tie ir mednieki, kas katru gadu izņem mednieka sezonas karti, lai gan derīgas mednieku apliecības ir 35 000 cilvēkiem. 2008./2019. gadā izsniegtas 1395 atļaujas ārzemniekiem medīt Latvijas teritorijā.

Dzīvnieku skaits mežos pieaug

“Pēdējos divdesmit gados dzīvnieku skaits mežos ir būtiski pieaudzis, kam par iemeslu ir intensīvāka mežu un lauksaimniecības zemju apsaimniekošana, kas labvēlīgi ietekmē dzīvniekiem pieejamo barības bāzi. Līdz ar to dzīvnieku populācijas reaģē ar skaita pieaugumu. Dzīvnieku skaita pieaugumu pozitīvi ietekmē arī klimatiskās izmaiņas, proti, siltākas ziemas,” iesāk AS “Latvijas valsts meži” (LVM) Meža infrastruktūras un medību vadītājs Guntis Ščepaniks.

Medījamo dzīvnieku populāciju stāvokli katru gadu vērtē Valsts meža dienests (VMD), nosakot limitēto medījamo sugu dzīvnieku pieļaujamo nomedīšanas apjomu. Dzīvnieku skaits tiek noteikts tikai tām 17 medījamo zīdītāju sugām un tiem putniem, kuru populāciju lielumu neietekmē sezonālās migrācijas - medņiem, rubeņiem un mežirbēm, kopā 20 dzīvnieku sugām. Limitēto medījamo dzīvnieku pieļaujamais nomedīšanas apjoms 2018./2019. gada medību sezonā pārsniedza 100 000 dzīvnieku. Turklāt pēdējos desmit, piecpadsmit gados vairāku sugu medījamo dzīvnieku skaits un nomedīšanas apjomi ir ievērojami palielinājušies. Aizvadītajā gadā VMD vairākās teritorijās pieņēma lēmumu par aļņu, staltbriežu un stirnu skaita ierobežošanu. Vēl viens iemesls dzīvnieku skaita pieaugumam ir tāds, ka tiek nomedīts mazāk dzīvnieku nekā atļauts.

Piemēram, 2018./2019. gadā aļņu skaits Latvijas mežos sasniedza 23 000, no kuriem atļauts nomedīt bija 8286, bet nomedīti tika 7474 aļņi. Savukārt stirnu skaits ir strauji pieaudzis - no 130 000 dzīvniekiem 2014. gadā līdz 173 000. Pērn tika nomedīts gandrīz uz pusi mazāk stirnu nekā bija atļauts. Staltbrieži Latvijā ir ap 59 000, atļauts nomedīt bija 20 122, taču nomedīti tika ap 18 000.

Ja pirms vairākiem gadiem zemnieki bija pikti: mežacūku skaits daudzviet pārsniedz cilvēku skaitu apkaimē, tad tagad pēc Āfrikas cūku mēra infekcijas slimības izplatības un tā ierobežošanas pasākuma- intensīvākām medībām šo dzīvnieku skaits strauji nokrities – no 55 000 2014. gadā līdz 20 tūkstošiem šobrīd.

Emocijas sabiedrībā parasti izraisa lielo plēsēju – vilku un lūšu medības. Šos dzīvniekus daudzviet Eiropā aizsargā likums un to medības nav atļautas. Tomēr pēdējā laikā valstīs, kur plēsēju medības ir aizliegtas, sākušās diskusijas par iespēju atļaut šo dzīvnieku medības, jo populāciju stāvoklis kļūst labvēlīgs.

Tikmēr Latvijā vilku un lūšu populācija ir stabila un to medības ir atļautas. 2018./2019. gada medību sezonā Latvijā nomedīti 280 vilki. Tostarp visvairāk vilku nomedīts Ziemeļkurzemes virsmežniecības uzraugāmajā teritorijā – 48 dzīvnieki, kā arī Austrumlatgales virsmežniecībā – 43 vilki, bet vismazāk vilku – 11 – nomedīti Rīgas reģionālās virsmežniecības teritorijā. Kopumā nomedīti 145 lūši.

VMD identificē problēmu, kas saistīta ar plēsīgo zvēru uzskaiti reģionos, proti, zemnieki neziņo par saplosītajiem mājdzīvniekiem, aizbildinoties ar to, ka kompensāciju par to nesaņems. Tomēr, lai pēc iespējas precīzāk uzskaitītu dzīvniekus, ir svarīgi, lai Dienests saņemtu informāciju par to klātbūtni noteiktā vietā.

Piebaro dzīvniekus ziemā

“Mežu apsaimniekotāju mērķis ir ražīgas un veselīgas kokaudzes, ko apdraud pārāk liels meža dzīvnieku skaits,” medību jēgu skaidro Ščepaniks. Turklāt, ja dzīvnieki pārlieku savairojas, to vidū izplatās epizootijas (dzīvnieku infekcijas slimības), kas var skart arī mājdzīvniekus, palielinās ceļu satiksmes negadījumu skaits ar notriektiem dzīvniekiem, kuros var ciest cilvēki. Pārlieku lielā skaitā esoši meža dzīvnieki noposta lauksaimniecības kultūras, nodarot zaudējums zemniekiem. Ir gadījumi, kad plēsīgie dzīvnieki saplosa mājdzīvniekus. "Šādās situācijās būtiskākais – noregulēt dzīvnieku skaitu ar medību palīdzību. Tieši tāpēc nepieciešama laba sadarbība starp zemes īpašnieku (mežsaimnieku, lauksaimnieku) un mednieku. Jāsāk ar to, ka zemju īpašniekiem ir jāslēdz līgumi par medību tiesību nodošanu, lai mednieks varētu medīt konkrētā teritorijā. Svarīga ir informācijas apmaiņa par medījamo dzīvnieku nodarītajiem postījumiem un platībām, kurās veikti aizsardzības darbi pret iespējamiem postījumiem, lai mednieki zinātu vietas, kurās organizēt intensīvākas medības,” skaidro medību eksperts.

Mednieki ir ne vien tie, kas pārzina Latvijas mežus un faunu, bet arī faktiski vienīgā sabiedrības daļa, kas rūpējas par dzīvniekiem ziemā, piemēram, laikā kad miklo, smago sniegu klāj ledus kārta, kas sarežģī dzīvnieku pārvietošanos un iespējas sagādāt sev barību, tie veic dzīvnieku piebarošanas pasākumus.

“Pārdomāta medījamo dzīvnieku piebarošana novērš lauksaimniecības kultūru un meža postījumus,” skaidro Ščepaniks. Piemēram, ja meža pļaviņā iesēj tādu pašu kultūru, kādu lauksaimnieks iesējis savās zemēs, un vienlaikus organizē intensīvas medības lauksaimnieka kultūrā, bet mežā pļaviņā nemedī, dzīvnieki izvēlas baroties vietā, kur tos neviens netraucē. Līdz ar to postījumi zemes īpašniekiem netiek nodarīti vai tiek nodarīti krietni mazāk. Organizējot piebarošanu jāņem vērā, ka savvaļas dzīvnieku piebarošanu regulē Ministru kabineta noteikumi un piebarošanas vieta ir jāsaskaņo ar zemes īpašnieku.

Medniekiem ir jānodrošina, lai medību resursi tiktu izmantoti tā, lai nodrošinātu medījamo dzīvnieku sugu populāciju, genofonda un medījamo dzīvnieku apdzīvotās vides aizsardzību un saglabāšanu, turpina Ščepaniks. “Mednieki praktiski bija vienīgie, kas brīvprātīgi rūpējās, lai neizplatītos Āfrikas cūku mēris – atrada un apraka vai sadedzināja mirušos dzīvniekus, vai arī aizveda uz Pārtikas un veterinārā dienesta organizētām speciālām savākšanas vietām.”

Mednieku intereses un aktivitātes būtībā saskan ar dabas aizsardzības interesēm.

Kā cīnīties ar malumedniekiem?

Jautāts par nelikumīgu medību apkarošanu, LVM Meža infrastruktūras un medību vadītājs saka: “Kamēr būs, ko medīt, un medību produkcija kādu interesēs, tikmēr arī pastāvēs nelikumīgas medības.”

Tomēr skaidrs, ka visi nelikumīgo medību veicēji nav “pār vienu kārti metami”, lai gan likums attiecībā uz nelikumīgām medībām ir bargs - soda nauda par mežacūku un stirnu ir līdz 2500 eiro, par alni, staltbriedi - līdz 6000 eiro.

“Ja par malumedniekiem runā kā par personām, kuras nelikumīgi medī, tad jānodala mednieki, kas atļautu medību procesā veic darbības, kuras ir atzīstamas par nelikumīgām saskaņā ar Medību likumu. Piemēram, pārkāpums ir medību atļaujas neaizpildīšana, aizliegtu līdzekļu un rīku izmantošana medībās. Otra grupa ir malumednieki, kas prettiesiski izmanto citu personu medību tiesības iegūst sev medību produkciju, kuru tālāk patērē vai realizē,” stāsta medību eksperts.

Ar nelikumīgu medību izskaušanu nodarbojas ne vien Valsts policijas un VMD pārstāvji, bet arī paši mednieki un reizēm arī zemju īpašnieki. “Gadās, kad mednieks var izdarīt normatīvo aktu pārkāpumu nezināšanas dēļ, pašam neapzinoties. Piemēram, mednieks dodas bebru medībās pēc 15. aprīļa, domājot, ka bebru medības atļautas līdz 30. aprīlim, kā tā tas bija līdz 2014. gadam. Mednieks nav izlasījis izmaiņas likumdošanā un darbojas pēc vecā medību likuma. Tomēr iepazīties ar normatīviem aktiem vajadzētu, jo sodi par nelikumīgām medībām ārpus noteiktā medību termiņa ir divtik bargi kā noteiktajā medību termiņā. Pēdējos gados medniekus pārstāvošās organizācijas sadarbojoties ar VMD, Valsts policiju un citām iestādēm iegulda milzu darbu mednieku informēšanā organizējot izglītojošus seminārus par izmaiņām normatīvajos aktos un citām medniekiem aktuālām tēmām.”

Sarunas nobeigumā Ščepaniks saka, ka dabā nekas nav nemainīgs, īpaši cilvēka izmainītā un apsaimniekotā ainavā, kāda ir arī Latvija. Dzīvnieku populāciju lielums mainās un attiecīgi medību noteikumi arī nav “akmenī iecirsti”.

Nav izslēgts, ka kādreiz tālākā nākotnē arī pie mums, līdzīgi kā Igaunijā būs atļautas lāču medības, jo šo lielo plēsēju skaits Latvijā pēdējos gados ir pieaudzis.

*Sadarbībā ar Meža attīstības fondu