Masu izmiršanas dzīvību uz Zemes padarīja daudzveidīgāku. Arī mums tas ir priekšā (8)

Vai dzīvība ir neticami izturīga? Jeb tur slēpjas kaut kas cits? Vai masu izmiršanas patiesībā palīdz dzīvībai būt daudzveidīgākai un vispār – pastāvēt? Kā? Ņemot vērā, ka mums priekšā ir kārtējais masu izmiršanas process, mums ir ātri jānoskaidro, kā tas ietekmē dzīvības daudzveidību.

Masu izmiršanas, šķiet, vislabāk ir novērojamas fosilijās. Milzīgs sugu daudzums, veselas dzimtas ir strauji un regulāri pilnībā izzudušas no Zemes virsmas. Lai norisinātos masu izmiršana, ir nepieciešama kāda globāla katastrofa – tik spēcīga un strauja, lai sugas nepaspētu evolucionēt un pielāgoties jaunajiem vides apstākļiem.

Trīs masu izmiršanas izraisīja masīvi vulkāna izvirdumi, vienu – globālā atdzišana un ledus laikmeta iestāšanās un vēl vienu - asteroīds, kas ietriecās Zemē un iznīcināja dinozaurus. Šis masveida izmiršanu “lielais piecinieks” pievērš sev vislielāko uzmanību, jo tie ir lielākie šāda veida procesi. Tomēr pasaules vēsturē ir norisinājušies vēl ļoti daudzi mazāki procesi, kas būtu potenciāli bīstami civilizācijai.

Šie notikumi bija ārkārtīgi iznīcinoši. Piemēram, asteroīds, kas izbeidza krīta periodu, uz vairākiem gadiem padarīja neiespējamu fotosintēzi un uz vairākiem desmitiem gadu izraisīja globālo atdzišanu. Visas sugas, kas nespēja patverties no aukstuma vai tumsā atrast ēdienu, izzuda. Rezultātā dažu gadu laikā no Zemes virsmas izzuda 90% dzīvnieku sugu.

Tomēr visa iznīcinātā dzīvība ātri vien atguvās un turpmākos 3000 gadus iestājās dzīvības evolūcijas periods, kad radās zirgi, vaļi, sikspārņi un mūsu senču priekšteči. Arī zivis un putni piedzīvoja strauju atgūšanos un evolūciju. Tajā pašā laikā radās un dažādojās daudzi citi organismi – čūskas, tuncis un zobenzivis, tauriņi un skudras, zāle, asteres un orhidejas.

Šāda veida atgūšanās un dzīvības dažādošanās norisinājās pēc katras masu izmiršanas. Piemēram, lai arī masu izmiršanas dēļ izzuda dinozauri, tomēr tie arī radās pateicoties destrukcijai.

Par spīti haosam dzīvība pēdējos 500 miljonus gadu ir lēnām dažādojusies. Patiesībā pastāv daži pavedieni, kas liecina par to, ka masveida izmiršanas rosina dzīvības dažādošanos. Piemēram, paši straujākie dzīvības dažādošanās periodi norisinās uzreiz pēc masveida izmiršanas. Atkopšanās laikā dzīvnieki aktīvi meklē jaunus veidus, kā eksistēt. Tie apgūst jaunas vietas, jaunus ēdienus un jaunus pārvietošanās veidus un jēgu.

Izmiršana ne tikai veicina sugu dažādošanās procesu, bet arī rosina evolucionārās inovācijas. Tā nav sakritība, ka lielākais inovāciju notikums - “Kembrija sprādziens” - norisinājās uzreiz pēc ediakara perioda dzīvnieku izmiršanas.

Inovāciju laikā var palielināties to sugu skaits, kas var pastāvēt līdzās, jo dzīvnieki apgūst jaunas nišas nevis cīnās viens ar otru par vecajām. Zivju izkāpšana uz sauszemes un citu zivju atstāšana jūrā ir tikai viens no piemēriem. Tas viss nozīmē, ka evolūcija nenozīmē to, ka sugas var evolucionēt tikai uz citu sugu izmiršanas rēķina.

Ir skaidrs, ka dzīvība atkopsies arī pēc cilvēka izraisītas masveida izmiršanas. Ja mēs rīt izzudīsim, tad dzīvība laika gaitā, visticamāk, kļūs vēl daudzveidīgāka nekā iepriekš.