Meža neatsveramā nozīme cilvēku dzīvē un meliorācijas loma tajā (1)

- Kāda ir mežu nozīme ikdienas dzīvē ikvienam cilvēkam – arī tiem, kas dzīvo pilsētās?

- Mežiem ir milzīga nozīme pilnīgi visu planētas iedzīvotāju dzīvē. Mežam, tāpat kā jebkurai ekosistēmai,  ir triju veidu funkcijas: vidi regulējošās, nodrošinošās un kultūras. Daži meža regulējošo funkciju piemēri. Fotosintēzes procesā koku zaļie vainagi ražo skābekli un piesaista ogļskābo gāzi, tādējādi nodrošinot dzīvības procesus un mazinot klimata pārmaiņas.

Koki uzlabo gaisa kvalitāti, aizsargā no vēja, no augsnes erozijas. Ne jau velti mums gar jūras krastu un citām ūdenstilpēm ir meža aizsargjoslas. Klasisks nodrošinošo funkciju piemērs ir kokmateriāli, taču ne mazāk nozīmīgi ir meža nekoksnes produkti – ogas, sēnes, rieksti, ārstniecības augi, protams, arī meijas un Ziemassvētku eglītes. Meža nekoksnes produkti vispār ir ļoti interesanta kategorija, jo to iegūšana nav tikai ekonomiski motivēta.

Daudziem cilvēkiem ogošana un sēņošana ir iemīļots atpūtas veids, un tādējādi šīs te ekosistēmu funkciju grupas pārklājas, - mēs nonākam pie meža kultūras funkcijām, kas sevī ietver atpūtu un citus aspektus, ko ir sarežģīti, bet ļoti interesanti pētīt: ainavas vizuālo kvalitāti, to, kā mežs iedarbojas uz cilvēku veselību, sniedz iedvesmu radošām nodarbēm, dod ieguldījumu cilvēka garīgajā attīstībā u.c.

Šīs funkcijas ir klātesošas visās ekosistēmās, taču, protams, tā kā meži ir ļoti dažādi, arī attiecības starp šīm dažādajām funkcijām katrā gadījumā būs atšķirīgas: viena mežaudze būs sevišķi nozīmīga tieši kokmateriālu ieguvei, kāda cita – vides kvalitātes nodrošināšanai, piemēram, aizsargājot upes krastu no erozijas, vēl kāda cita – cilvēku atpūtai. Bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu bieži nenodala kā atsevišķu funkciju, jo tā ir pamatā visām pārējām funkciju grupām.

- Kāda nozīme ir mežu izciršanai?

Aplamas terminoloģijas lietošana norāda vai nu uz nezināšanu (kas ir pieļaujami, mēs nevaram būt speciālisti visās jomās), vai uz sabiedrības apzinātu maldināšanu, ja to dara cilvēki, kas pārzina situāciju un likumdošanu.

Par mežu izciršanu varam runāt tajās valstīs, kur lielos apjomos notiek zemes lietošanas veida maiņa, piemēram, tur, kur lietus meži tiek pārvērsti par palmu eļļas plantācijām. Tas, protams, ir ļoti negatīvi vērtējams process gan no klimata pārmaiņu viedokļa, gan bioloģiskās daudzveidības samazināšanās aspekta.

Latvijā mežu izciršanai varam nosacīti pielīdzināt atmežošanu, ko paredz Meža likums, – tā ir meža zemes transformācija lauksaimniecības zemju ierīkošanai, būvniecībai, derīgo izrakteņu ieguvei vai biotopu atjaunošanai. Tā tiek veikta ļoti nelielās platībās, un atmežošanas cirtēs nocirstais koksnes apjoms gadā ir mazāks par pusprocentu no valstī kopējā iegūtā koksnes daudzuma. Turklāt, lai saņemtu atļauju veikt atmežošanu, ir jārēķinās ar pietiekami sarežģītu procedūru un nopietnām pārbaudēm.

Pie mums tiek cirsti koki, kas sasnieguši pietiekami lielu vecumu un/vai resnumu, nevis izcirsti meži, un arī izcirtums joprojām ir meža zeme, jo pēc dažiem gadiem tur augs jaunaudze. Katra platība, kur veikta mežizstrāde, atbilstoši likuma prasībām ir jāatjauno – vai nu stādot jaunu mežu, vai atstājot ekosistēmu dabiskai attīstībai, – un arī šādā gadījumā rezultāts būs jauns mežs!

Attiecībā uz dabisko meža atjaunošanu šad un tad ir dzirdēta frāze: “mežu izcirta, neko nedarīja, tagad tur būs tikai krūmi”. Nav taisnība. Šie “krūmi” jeb pioniersugas (bērzi, apses, alkšņi) ir pirmā stadija ekosistēmas virzībā uz stabilu līdzsvara stāvokli, kas pie mums ir skujkoku meži, atsevišķos gadījumos arī – platlapju (ozolu, ošu) meži. Latvijā pielietotās mežkopības sistēmas ar nelielām vienlaidus atjaunošanas cirtēm lielā mērā imitē dabiskos traucējumus, kas raksturīgi mūsu platuma grādu ekosistēmām, turklāt  normatīvajos aktos ir paredzēta virkne pasākumu bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai, kas obligāti jāievēro, veicot mežizstrādi, piemēram, ekoloģisko koku un mirušās koksnes saglabāšana, ciršanas ierobežojumi aizsargjoslās ap ūdeņiem u.c.

- Kas īsumā ir meliorācija, un kāda nozīme tai ir mežā?

Termins “meliorācija” cēlies no latīņu vārda “melior” ar nozīmi “labāks”. Parasti ar šo vārdu saprotam zemes uzlabošanu saimnieciskām vajadzībām, augsnes ražības paaugstināšanu. Arī, piemēram, mēslojuma izmantošana lauksaimniecības platībās ir meliorācija, taču mežu meliorācijas kontekstā mēs parasti runājam par pārmitru platību nosusināšanu, izrokot grāvjus un novadot lieko ūdeni.

Kā izpaužas pārlieka mitruma ietekme? Pamēģiniet veikt eksperimentu, mājās iestādot podiņā kādu augu un to regulāri pārlaistot. Jūs redzēsiet, ka tas ātri vien sāks nīkuļot. Tas ir tāpēc, ka pārmērīgā mitrumā iet bojā sīkās saknītes, ar kurām augs uzņem no augsnes ūdeni un tajā izšķīdušās barības vielas. Ļoti līdzīgi procesi notiek mežā. Tēlaini izsakoties, pārmitros apstākļos koki “mirst badā”, lai gan, iespējams, augsne pat satur nepieciešamās barības vielas.

Turklāt pārmitros apstākļos bezskābekļa vidē veidojas arī dažādi kokiem kaitīgi ķīmiski savienojumi. Lai izdzīvotu pārlieka mitruma apstākļos, koki cenšas sakņu sistēmu veidot augsnes virskārtā, kur ir sausāks, un tas savukārt noved pie dažādiem citiem riskiem, piemēram, vējgāzēm. Platību nosusinot un pazeminot gruntsūdens līmeni, augsnes virskārtā starp porām sāk cirkulēt gaiss, labāk sadalās trūdvielas, atbrīvojas barības vielas.

Daudz labāk sāk justies arī koku saknes, kurām tagad ir iespēja iespiesties dziļākos augsnes slāņos, tādējādi piekļūstot dziļāk esošām barības vielām, kā arī nodrošinot lielāku koku mehānisko stabilitāti. Strauji uzlabojas koku augšana. Latvijā veikti pētījumi liecina, ka skuju koku mežu ražība pēc nosusināšanas palielinās trīs līdz četras reizes, bērzu mežu ražība – divas līdz trīs reizes, bet melnalkšņu mežu ražība – līdz pusotrai reizei. Latvijas apstākļos meža meliorācija ir visefektīvākais meža ražības paaugstināšanas veids. Mums ir vajadzīgas ražīgas kokaudzes – ne vien ekonomisku apsvērumu, bet arī klimata pārmaiņu dēļ. Veselīgi, strauji augoši koki ražo vairāk skābekļa un piesaista lielāku daudzumu ogļskābās gāzes, tādējādi palīdzot mazināt siltumnīcefektu.

- Kādas ir lielākās problēmas, ar ko nākas saskarties meliorācijas jomā Latvijā?

Nopietna problēma ir bebru veiktās aktivitātes. Bebru darbība ir pretrunīgi vērtējama. Kā efektīvs “ekosistēmu inženieris” bebrs ļoti veiksmīgi pielāgo savu dzīves vidi savām vajadzībām. Diemžēl rezultāts ne vienmēr sakrīt ar zemes īpašnieku vēlmēm – nereti tiek appludinātas plašas teritorijas, un zemes īpašnieki cieš ekonomiskus zaudējumus, jo iet bojā mežs vai lauksaimniecības kultūras.

No vienas puses, bebru darbībai ir pozitīva ietekme uz vidi, jo tā uzlabo strukturālo ainavas daudzveidību un rada dzīves apstākļus lielam skaitam dažādu sugu, bet, no otras puses, tā var radīt riskus, piemēram, ūdens kvalitātei. Kā liecina jaunāko pētījumu rezultāti, bebru uzpludinājumos var notikt dzīvsudraba metilācija. Dabā ir sastopami pilnīgi visi ķīmiskie elementi, tajā skaitā arī dzīvsudrabs. Dzīvsudraba emisijas dabiski rodas, piemēram, vulkāniskās aktivitātēs, bet antropogēni - kalnrūpniecības rezultātā, krematoriju darbības rezultātā (jā, no dzīvsudraba plombām!). Latvijā lielākā daļa no dabā esošā dzīvsudraba ir šeit nonākusi pārrobežu gaisa piesārņojuma rezultātā, un, kamēr dzīvsudrabs atrodas augsnē vai ūdensobjektu sedimentos neorganiskajā formā, problēmas ir relatīvi nelielas.

Situācija kļūst nopietnāka tad, kad neorganiskais dzīvsudrabs pārveidojas par organisko metildzīvsudrabu. Metildzīvsudrabs ir neirotoksīns, kas uzkrājas barības ķēdes augšējos posmos, piemēram, plēsīgajās zivīs. Šī pārveidošanās jeb metilācija ir ļoti sarežģīts un pagaidām vēl diezgan nepilnīgi izpētīts process, taču līdzšinējie rezultāti liecina, ka augsnēs ar augstu organisko vielu saturu, kas tiek appludinātas, metilācijas risks palielinās. Šajā kategorijā ietilpst arī mūsu auglīgie nosusinātie meži, tādēļ es teiktu, ka meliorācijas grāvjos bebram nav vietas.

Patlaban dažādu apsvērumu dēļ Latvijas mežos netiek ierīkotas jaunas meliorācijas sistēmas, taču esošajām ir vajadzīga periodiska uzturēšana un renovācija, izvācot tajās ieaugušos kokus un atjaunojot grāvju dziļumu. Renovācijas procesā pastāv risks palielināt ūdenstecēs nonākošo slāpekļa un fosfora, kā arī sīko augsnes daļiņu apjomu, kas pasliktina dzīves vidi ūdenī dzīvojošajiem organismiem.

Lai šos riskus iespēju robežās novērstu, tiek izmantotas ūdens aizsardzības struktūras, kas novērš barības vielu un augsnes daļiņu nonākšanu upēs. Visplašāk lietotā struktūra, kas visbiežāk redzama mūsu mežos, ir sedimentācijas baseins jeb nosēddīķis, kas tiek izveidots pirms galvenā grāvja ievadīšanas ūdeņus uztverošajā upē. Pēdējā laikā ūdens kvalitātes jautājumiem meža apsaimniekošanā tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība.

Kā vēl vienu problēmu vai drīzāk izaicinājumu es minētu meliorācijas speciālistu trūkumu. Mums ir vajadzīgi labi sagatavoti speciālisti, kas spētu risināt kompleksus ar klimata pārmaiņu mazināšanu saistītus jautājumus. Dažos pēdējos gados meteoroloģisko apstākļu ekstrēmus esam izjutuši pietiekami spilgti, un paredzams, ka nākotnē situācija kļūs arvien sarežģītāka. Centrāleiropas valstīs jau tagad tiek izmantotas divpusējas darbības meža meliorācijas sistēmas, kas, atkarībā no apstākļiem, nodrošina gan liekā ūdens novadīšanu, gan apūdeņošanu sausuma periodos. Iespējams, mums jābūt gataviem arī šādiem nākotnes izaicinājumiem meliorācijas jomā.

*Sadarbībā ar Meža attīstības fondu