Vasaras bēres Grīziņkalna parkā

Otrkārt, tur ir daudz kāpņu un stāvu kalnu, tāpēc, piedodiet atvainojiet, bet es parkā netaisos pārpūlēties un sportot. Parkā es gribu pīpot un nodoties, augstām lietām, spriest par mākslu, filozofiju, tā teikt. Kur nu augstas lietas, filozofija, ja vienā ausī rībina geto spēles, bet otrā auro bērni? Parkus es vienmēr uztveru kā miera salu. Ja parks manās acīs neattaisnojas kā tāds, tad tas nav parks, bet karuseļi kaut kādi. Šķiet, es pārāk burtiski uztveru Kaspara Dimitera dziedātos vārdus: "Šī dzīve nav krasts, tā ir vientuļa sala".

FOTO: GRĪZIŅKALNA PARKS

Nu gan pietiks tik snobiski jokot, citādāk šis raksts pārvērtīsies par bezjēdzīgu feļetonu. Tieši tāpēc pavisam īsā un nenogurdinošā skrējienā pievērsīšos dažām niansēm un faktiem par Grīziņkalnā parka vēsturi.

Interesanti ir tas, ka Grīziņkalns ir ierīkots uz smilšu kāpas, kuru, kā vēstīts Koka ēku renovācijas centra ''Koka Rīga'' mājaslapā, veidojuši trīs spēki: jūra ar savām svārstībām, Daugava un vējš. Grīziņkalna nosaukums cēlies no Grīzenberga muižas, kas atradusies tuvumā, bet parka izveide tur sākās 20. gadsimta sākumā un ilga 11 gadus, kuru laikā Šampētera brūveris Fridrihs Šindlers tur ierīkoja ūdensvadu sistēmu un noteku grāvjus, kā arī uzcēla restorānu un teātri „Apollo”.

Vietnē “Cita Rīga” vēstīts, ka tā bija atpūtas vieta turīgajiem pilsoņiem, kur varēja gan iegādāties dzērienus, gan vērot teātra izrādes. Tiesa, vēlāk, tuvojoties revolūcijai, pažēloti tika arī mazturīgie ļaudis, kuriem ārpusē, blakus teātrim, ierīkoja deju grīdu un vasaras bufeti. Sak, lai jau tiek arī nabagiem. Galvenais, lai tā patālāk, nost no acīm.

Vēlāk restorāns izčibēja un tur ievācās Latviešu tautas teātris, kas kļuva arī par tā oficiālo nosaukumu, bet neoficiāli to dēvēja vienkārši par Grīziņkalna teātri.

Ļoti populārs Rīgas iedzīvotāju vidū parks kļuva no 1905. līdz 1907. gadam, kad norisinājās revolūcija. Tiek lēsts, ka 1905. gada oktobrī vispārējā streikā tur piedalījušies ap 100 tūkstoši cilvēku, tomēr lielākā daļa vēsturnieku to uzskata par dezinformāciju un propagandas radītu mītu. Tieši tāpēc tiek arī uzskatīts, ka vēlākais parka nosaukums “1905. gada parks” Grīziņkalna parkam ir dots nepamatoti.

Pirmā pasaules kara laikā parks, saprotams, panīka, bet 1930. gadā, pēc tā rekonstrukcijas, atkal atdzīvojās. Padomju laikos parks jau atkal tika nodēvēts par “1905. gada parku” un tādu nosaukumu saglabāja līdz 1990. gadam, kad to atkal oficiāli pārsauca par Grīziņkalna parku.

Kā jau sākumā minēju, pēc parka revitalizācijas tas kļuva ārkārtīgi “apdzīvots” un populārs Rīgas iedzīvotāju vidū. Īpašu lomu tajā spēlē arī visas Grīziņkalna apkaimes straujā attīstība. Domāju, ka Grīziņkalns un Āgenskalns jauniešiem mūsdienās ir tīkamākā vieta, kur apmesties uz dzīvi. Var jau būt, ka arī es kādreiz Grīziņkalna parku iemīlēšu no sirds, tomēr pagaidām grāmatu lasīt vai vienkārši zvilnēt došos, kā ierasts, uz Viesturdārzu vai Aldara parka mākslīgo pilsdrupu mūriem.