“Viss sākās no tā, ka dzīvē nebija nekādas jēgas. Es sastrīdējos, piemēram, ar to meiteni, ar kuru mums ir kopīgs bērns. Nu bija tā: es strādāju tajā laikā pie viena saimnieka. Es dzīvoju pie vecāsmātes, strādāju tur pie saimnieka. Katru reizi braucu uz turieni – braucu atpakaļ, braucu uz turieni – braucu atpakaļ, alkohols, alkohols un tā tālāk. No rīta vienkārši piecēlos un kārtējo reizi aizgāju uz darbu. Pa ceļam mani paņēma mašīna, aizveda līdz turienei. Ieraudzīju, ka pa ceļu gāja tur tā meitene. Kas notika? Kas tur? Nu, visdrīzākais es to vēl joprojām nevaru pateikt un nevaru izskaidrot. Tiesā es būtībā atzinu i zādzību, i nogalināšanu. Izvarošanu es neatzinu. Es viņu nevaru atzīt tāpēc, ka būtībā nav neviena pierādījuma tam, un man bija tajā laikā sakarā ar to, ka es lietoju zāles un lietoju alkoholu, man bija veselības problēmas, nu tomēr nevarēju to izdarīt. Meiteni es nogalināju, paņēmu no viņas telefonu, aizgāju pie saimnieka. Es pie tā saimnieka noslēpu to telefonu, pateicu, ka man ir slikti. Viņš mani aizveda pie vietējā feldšera, tur feldšeris pārbaudīja asinsspiedienu, tas bija paaugstināts, un viņš mani aizveda atpakaļ uz mājām.”