Ieguldījums nākotnei: skaists mežs mūsu bērniem (1)

Mežu izciršana ir globāla problēma un arī daļa Latvijas iedzīvotāji uzskata, ka mūsu valsts meži ir apdraudēti tieši izciršanas dēļ, tomēr mežzinātnieks Jurģis Jansons šo apgalvojumu noliedz. "Mežu izciršana ir process, kad meža zeme maina izmantošanas veidu. Vēsturiski Latvijā mežus izcirta, lai atbrīvotu vietu cilvēku dzīvošanai un pārtikas izaudzēšanai – veidojot apmetnes, ciemus un pilsētas, līžot līdumus un ierīkojot lauksaimniecības zemes.

Mūsdienās mēs vairāk varam runāt par pretēju procesu – daudzviet Latvijas skaistā ainava kļūst neredzama zemju aizaugšanas dēļ, jo tās kļuvušas lauksaimniekiem liekas.

Savulaik bija populāri divi attēli no viena skatu punkta ar Salacas ainavu pirmās brīvvalsts laikā un tagad. Šīs fotogrāfijas  apliecina straujo Latvijas aizaugšanu ar kokiem, kas ir galvenais iemesls ainavas izmaiņām," stāsta pētnieks. Kas attiecas uz mežiniekiem un privāto mežu īpašniekiem, eksperts zina stāstīt, ka mežu ciršanas intensitāte uz Latvijas mežu platību fona ir minimāla - gadā vidēji nocērt un atjauno vien 1,2 līdz 1,5% no valsts teritorijā esošajiem mežiem. Salīdzinot ar citām valstīm, Latvijas mežu izciršanas intensitāte ir vērtējama kā zema. 

Kāds gan ir skaists mežs, ko nodot mūsu bērniem, un kas tad ir skaists mežs? Eksperts atbild, ka meža skaistumu varam novērtēt tikai pēc savas gaumes - citam sirdij tuvāks būs pašas dabas veidots mežs, kādus var vērot dabas rezervātos, bet citam - cilvēku kopts, audzēts, izretināts. Tiesa, no dabas daudzveidības viedokļa cilvēku neskarts mežs būs bagātīgāks, taču, kā min pētnieks Jurģis Jansons, cilvēku neapsaimniekota meža ainava šķitīs interesanta tikai uz neilgu brīdi. Ja mežus pārstātu kopt un ļautu tam patvaļīgi veidot savu ekosistēmu, pirmajos gados nekas slikts nenotiks - koki turpinās augt garumā un resnumā, un kādu brīdi Latvijas mežos būtu arī vairāk koksnes. Tomēr ilgākā laika periodā, kokiem novecojot, zudīs to kvalitāte – koki no vecuma nokaltīs, bet stumbros izplatīsies trupe. "Jau šobrīd vismaz 23% no augošajām eglēm ir skārusi sakņu trupe, vairāk vai mazāk sabojājot vērtīgāko koka daļu – stumbru," skaidro  Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks. 

Lai mežs varētu būt veselīgs un zaļotu ar pilnu atdevi, tā kopšanā jāiesaistās mežiniekiem, jo galu galā - mežu kopt ir jāprot!

"Meža kopšanas darbus vajadzētu uzticēt speciālistiem, un sabiedrībai nevajadzētu tajos censties plaši iesaistīties. Nepareizi kopjot jaunaudzi, sekas var būt grūti labojamas. Esmu redzējis jaunaudzi, kurā nezinātājs kopjot ir izcirtis bērzus, saglabājot pīlādžus, noturot tos par ozoliņiem. Ļoti jauka tradīcija ir pavasara meža dienas. Bet arī tad ir jāatceras, ka koka stādīšanai nepieciešamas prasmes. Iestādot vai iebakstot koku nepareizi, ap saknēm var palikt gaisa telpa, kādēļ tās izžūst un koks neieaug. Pirms trīs gadiem man bija iespēja piedalīties meža dienās kopā ar Jelgavas 4. vidusskolas 2. klases bērniem – viņiem izdevās kokus iestādīt izcili, un viņi tagad var braukt un skatīties, kā aug viņu stādītā priežu jaunaudze," stāsta Jurģis Jansons. 

Savukārt, ko varam darīt paši pēc savas iniciatīvas, ir meža sakopšana, proti, talkas. Eksperts piebilst, ka meža sakopšanai nevajadzētu aprauties tikai ar pavasara talku sākumu, bet tās var un vajag organizēt arī ikdienā. Un, protams, svarīgi ir ievērot arī "etiķeti" viesojoties pie dabas krūts - nepiemēslo un savāc aiz sevis.

"Katram cilvēkam ir jāsāk ar sevi un tad arī meža sakopšana kļūs par ieradumu. Manuprāt, cilvēks, kurš reiz mežu ir sakopis, to nekad nemēslos," iesaka pētnieks.

Runājot par bērnu iesaistīšanu meža sakopšanā un, plašākā izpratnē, meža veselības uzlabošanā, ir jāsāk ar skolotāju izglītošanu. "Skolotājs vai, plašāk, pedagogs ir tas, kurš veido Latvijas nākotnes sabiedrību. Katram skolotājam ir jāzina, kas Latvijā ir mežs un kāda milzīga nozīme mūsu valstī ir mežsaimniecībai. Tās nozīme ir ne tikai nacionāla, bet arī globāla – tieši meži un tajos augošie koki būs tas apstāklis, kam pateicoties, mēs varēsim ierobežot vai pat mazināt klimata pārmaiņu efektu," stāsta pētnieks Jurģis Jansons.

Galvenais aspekts, kā koki spēj iesaistīties globālās sasilšanas seku mazināšanā, ir siltumnīcas efekta radītāja, ogļskābās gāzes, apmaiņa pret koksni - intensīvi audzētos mežos koki augot uzņem no gaisa oglekli, ražojot koksni un izdalot skābekli. "Jaunas, augošas mežaudzes ir mūsdienu svarīgākā rūpnīca – tieši jaunībā un brieduma gados kokiem ir vislielākais koksnes jeb biomasas pieaugums – tāpat, ka cilvēkiem. Tādēļ meža audzēšana ir visādi jāveicina un jāatbalsta, nevis jākritizē un jāierobežo.

Viens skolotājs, kurš neizprot, ar ko meža ciršana atšķiras no izciršanas vai ar ko mežsaimniecība atšķiras no resursu ieguves, manuprāt, var samaitāt ne tikai veselu klasi bērnu, bet arī viņu vecākus un citus nekritiski domājošus tuviniekus.

Tādēļ arī meža zinātnieki labprāt piedalās meža nozares veidotajos komunikācijas pasākumos tieši skolu pedagogiem," skaidro mežzinātnes institūta "Silava" vadošais pētnieks. "Skolotāju atsaucība šīm zināšanām ir lieliska, jo mūsu pedagogi ir ļoti gudri. Bet informācija un līdz ar to arī izpratne par mežsaimniecību mūsu cilvēkiem ne vienmēr ir pietiekoša".  

*Sadarbībā ar Meža attīstības fondu