Kurš izraisīja karu jeb kā Krievijas diplomātija vilto vēsturi (35)

Daudzu valstu līderi šogad 1.septembrī pulcējās uz piemiņas pasākumiem Polijā. Tur 1939.gadā ar nacistiskās Vācijas karaspēka veikto bombardēšanu sākās Otrais pasaules karš. Polija jau 2019. gada pavasarī darīja zināmu, ka Krievijas valsts amatpersonas uz šo piemiņas pasākumu netiks aicinātas tās īstenoto starptautisko tiesību pārkāpumu dēļ Ukrainā. Krievijas sākotnējās dusmas par neuzaicināšanu vēlāk pārtapa rūpīgi sagatavotā izklāstā par to, kas “īstenībā” notika pirms 80 gadiem.

Proti, kas izraisīja Otro pasaules karu un kāpēc PSRS ar Vāciju parakstīja Molotova – Ribentropa paktu. Kā zināms, tā slepenajos protokolos abas lielvaras vienojās par ietekmi Austrumeiropas valstīs, tajā skaitā Latvijā. Pakta tiešā rezultātā Vācija 1.septembrī iebruka Polijā no rietumiem, bet Padomju Savienība 17.septembrī no austrumiem, un dažu nedēļu laikā poļi zaudēja savas valsts neatkarību.

“Molotova – Ribentropa pakts: tikai savai aizsardzībai”

“Nebija citas izejas.” Rakstu ar šādu virsrakstu Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas gadadienā savā Facebook kontā ievietoja Krievijas vēstniecība ASV. Raksta autors – Krievijas Vēstures biedrības vadītājs, vienlaikus Krievijas ārējas izlūkošanas biroja direktors un Drošības padomes loceklis Sergejs Nariškins. Publikācijā detalizēti izklāstīts, kāpēc 1939.gada 23.augustā ar Vāciju parakstītā vienošanās tika noslēgta tikai pašas Krievijas drošības dēļ.

Vēl tiešāk PSRS šķietamā bezizeja iezīmēta prasmīgi samontētā videorullītī, ko 1.septembrī savā Facebook kontā izplatīja Krievijas Ārlietu ministrija. To pašu angļu valodā dažas dienas vēlāk ministrija ievietoja Twitter kontā ar piebildi, ka par padomju politiku kara sākumā var būt dažādi viedokļi, bet nav noliedzams – Padomju Savienība atbrīvoja Eiropu un izglāba tās demokrātiju. Krievijas ĀM Twitter ierakstu komentējis pusotrs simts cilvēku – neviens no tiem atbalstošs. Gluži pretēji – komentētāji Krievijai pārmet vēstures falsifikāciju, faktu safabricēšanu un propagandas izplatīšanu.

Video materiālā pakts nosaukts par “smagu un vajadzīgu lēmumu” situācijā, kad Padomju Savienība palikusi bez sabiedrotajiem. Kādā no Krievijas ĀM soctīklu ierakstiem tas pat nodēvēts par padomju diplomātijas sasniegumu, ar ko jālepojas. Gan video, gan Nariškina rakstā uzsvērts, ka 1939.gadā PSRS pret Vāciju palika viena. Potenciālie partneri Lielbritānija un Francija izvēlējušies sadarboties ar nacistisko režīmu, slēdzot Minhenes vienošanos un tā ļaujot Vācijai okupēt Čehoslovākiju.

Savukārt Polija atkārtoti atteikusi PSRS iespēju doties cauri tās teritorijai, lai stātos pretim Hitleram. Šādā situācijā Molotova – Ribentropa pakta un tā slepeno protokolu parakstīšana PSRS devusi laiku spēku mobilizācijai un ļāvusi pabīdīt tās robežu uz Rietumiem.

Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadītājs vēsturnieks Ainārs Lerhis secina, ka ar šādu retoriku Krievijas varas pārstāvji atgriežas pie tās vēstures versijas, ko ilgus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām izmantoja Padomju Savienība. “Nav šaubu par nacistiskās Vācijas lomu kara izraisīšanā, bet tiek mēģināts dažādi novelt atbildību no tā laika Padomju Savienības par pakta noslēgšanu un Otrā pasaules kara izcelšanos. Mēģināts attaisnot, ka PSRS karaspēkam bija jāieiet, kā to PSRS laikā teica – ka tas nevis iebruka, bet iegāja Polijas teritorijā, lai it kā aizstāvētu tur dzīvojošo baltkrievu un ukraiņu intereses.”

Šī versija neiztur kritiku, jo aizstāvēt sevi, kā norāda Lerhis, PSRS būtu varējusi arī bez pakta ar Vāciju. Turklāt 23. augusta un vēlāk arī 28. septembra līgums un to protokoli skaidri pierāda PSRS vēlmi atgūt agrākās Krievijas impērijas teritorijas un iegūt daļu Polijas. Tas drīz sadarbībā ar nacistisko Vāciju, vienojoties par demarkācijas līniju (kas PSRS kontrolē atstāja arī ne tikai Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju, bet arī dažus poļu apgabalus), arī tika izdarīts.

Lerhis arī norāda – Minhenes vienošanās jeb daļa no nomierināšanas politikas, ar kuru Francija un Lielbritānija nolēma Vācijai nepretoties, ir kaunpilns fakts un par to nav diskusiju, taču Krievija to relativizē un izmanto, lai pilnībā attaisnotu Molotova – Ribentropa līgumu.

Ir mainījušies daži akcenti, bet konceptuāli Krievijas izmantotais naratīvs un notikumu relativizēšana nav nekas jauns, saka Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Viņš norāda, ka runāt par citu valstu līdzatbildību, tajā skaitā jau minētās nomierināšanas politikas dēļ ir pamatoti un Krievija, lai gan diplomātiskāk, to darījusi jau iepriekš – arī pirms 10 gadiem, kad tās līderis Vladimirs Putins vēl tika aicināts uz līdzīgu atceres pasākumu. Tagad situācija ir mainījusies – Krievija ir anektējusi Krimu un Polijā ir cita valdība, kuras vadošās partijas līderis vaino Krieviju sava brāļa bojāejā lidmašīnas katastrofā Smoļenskā – un arī Krievijas retorika kļuvusi asāka. “Tas ir stāsts par Krievijas leģitimitāti, par Putina leģitimitāti, par to, ka Krievija ir atbrīvojusi Eiropu no nacistiem. Skaidrs, ka atzīt to, ka viņi ir atbildīgi pie kara uzsākšanas, būtu pilnīgā pretrunā ar visu uzbūvēto doktrīnu,” saka Sprūds.

“Baltijas valstīm pakts nāca par labu”

Krievija vēstures dekonstrukcijā neaizmirst arī Baltijas valstis. Asu tās reakciju izraisīja triju Baltijas valstu, Polijas un Rumānijas kopīgs paziņojums, kurā tās norāda uz staļinisma noziegumiem un aicina Eiropas valstu valdības sniegt atbalstu to izpētei. Nekavējoties reaģēja arī Krievijas valsts televīzija, kuras raidījuma 60 minūtes pa karstām pēdām vadītājs Baltijas valstis pat nosauca par pakta ieguvējām.

To, ka Baltijas valstu “demonizētais” Molotova – Ribentropa pakts tām patiesībā nācis par par labu, atsaucoties uz RIA Novosti rakstu un Krievijas kara vēsturnieka Jurija Nikiforova izklāstu, vēstīja arī Kremļa propagandas rupors Latvijā Sputnik. PSRS ienākšana Latvijā, piemēram, esot ļāvusi 30.gados autoritāri pārvaldītajām Baltijas valstīm “demokrātiskā procesā” ievēlēt jaunu parlamentu, vairākumam iestājoties par kādreizējās Krievijas impērijas atjaunošanu un iekļaušanos PSRS sastāvā.

Lerhis to sauc par absurdu un atgādina, ka 1940.gadā notikušais nekādi nav saucams par demokrātiskām vēlēšanām, jo norisinājās ar varu un viltu ārvalsts karaspēka klātbūtnē.

Latvija un Igaunija tiek vainota arī kara veicināšanā. Piemēram, Krievijas pārstāvniecība EDSO Twitter rakstīja, ka Rīga un Tallina, 1939.gada vasarā parakstot ar Vāciju līgumus par neuzbrukšanu, “deva Vācijai zaļo gaismu iebrukumam Polijā”.

Taču 23.augusta vēsturisko notikumu “skaidrojumi” tikai aizsāka Krievijas varasiestāžu uzbrukumu sēriju Baltijas valstīm. Komentējot Baltijas valstu ārlietu ministru tvītus saistībā ar padomju karaspēka izvešanas gadadienu, Krievijas ĀM izsmejoši aizrāda, ka Baltijas valstis nav izmantojušas iespēju kļūt par patiesi brīvām un demokrātiskām. Turpmākajās nedēļās sociālajos tīklos pāmetumi kļuva arvien intensīvāki, kritizējot arī par mazākumtautību tiesību neivērošanu un leģionāru gājieniem 16.martā. Šie uzbrukumi pretstatā Latvijas un Lietuvas ārlietu dienestu atbildēm gan neguva sociālā tīkla lietotāju atbalstu.

“Karu izraisīja Polija”

Krievijas ĀM materiālos uzsvērta Polijas atbildība. Tā “naidā pret PSRS” ne tikai nav vēlējusies sadarboties, bet pat saspēlējusies ar Vāciju, nostādot Padomju Savienību bezizejas situācijā. Vēl tiešāk to apgalvo Krievijas Valsts domes deputāts Vladimirs Žirinovskis, 1.septembrī rakstot, ka Polija bija kara sākšanas galvenā vaininiece. Tāpat Krievijas retorikā tiek izmantots arguments, ka tad, kad PSRS iegāja Polijā, tā kā valsts vairs nemaz nepastāvēja.

Lerhis norāda, ka, reaģējot uz Polijas lēmumu neaicināt Krievijas līderus uz kara sākuma atceres pasākumiem, Krievija faktiski iet vēl tālāk citu valstu vainošanas retorikā nekā tas notika padomju laikā. Tā izvēlējusies upura vainošanas taktiku, proti, Polija tiek iztēlota kā vainīgā, lai gan īstenībā tās neatkarība tika likvidēta ar divu totalitāru valstu karaspēku uzbrukumu.

Bez skaļas atbalss Latvijā

Kremļa veiktajai vēstures interpretācijai Latvijā piespēlēja tikai ierastie aktīvisti, turklāt bez lielas atsaucības. Krievu valodā rakstošais Latvijas portāls BB.lv pārpublicēja Poliju vainojošo Žirinovska rakstu, piebilstot, ka “ne viņš pirmais sāka”. Kā ierasts, momentā reaģēja arī Aleksandrs Gapoņenko, 1.septembrī savā Facebook kontā publicējot rakstu Kas notika patiesībā, faktiski viens pret vienu pārstāstot Krievijas varasiestāžu izplatīto versiju. Gapoņenko ar rakstu dalījās vēl dažās paša administrētajās FB lapās, taču vairāk par trim desmitiem share un pāris komentāriem nesaņēma.