Kā es uzkāpu Everestā un kļuvu par melnādainu dāmu dažu stundu laikā

Tieši tāpēc, negaidīti parādoties iespējai padzīvoties pa virtuālo pasauli, es nešaubījos ne mirkli un ar līdzpaņemto draugu, kurš arī līdz tam bija eksistējis tikai parastajā realitātē, devos uz Tērbatas ielu 55 – vietu, kurai iepriekš garām biju gājis neskaitāmas reizes un allaž domājis, ka tur notiek kaut kādi tehnoloģiju rituāli kiberpanku jaunākajai paaudzei.

Iekšā mūs sagaidīja iestādes saimnieki un kādi seši cilvēki, kas ar melnām maskām uz sejas, vicināja rokas kā zobenus, grābstīja tukšu gaisu, rāpoja uz ceļiem, spiedza, smējās un visādi citādi izrādīja savu aktīvo līdzdalību kaut kur mums neredzamā viņsaulē. Tiesa, pēc tam mēs noskaidrojām, ka katra spēles dalībnieka redzēto ir iespējams vērot ekrānos pie sienas. Tāpēc, lai nebūtu jālauza galva, kāpēc kāds cenšas uzrāpties zilā gaisā vai dīvainā zīmju valodā sīvi komunicē ar sienu.

Tad es vēl nezināju, ka drīz tādus pašus akrobātiskos trikus un piruetes veikšu es pats, jo, kā zināms, uzkāpt Everestā vai pārrāpties pāri bezdibenim pa šauru laipu nav nekāds joks. Tiesa, vispirms es tiku saaudzēts un mani kā iesācēju, un virtuālajā realitātē nepieredzējušu cilvēku sākumā ielika okeāna dzīlēs, kur mani par visai interesantu apskates objektu atzina milzu valis.

Skaidrs, ka saviem bērniem es nākotnē stāstīšu, ka esmu pensionējies nirējs, vaļu mednieks un mierīgi varu zem ūdens bez skābekļa izturēt 20 minūtes.

Okeāna dzīlēs īsti nebija ko darīt, tāpēc drīz vien es tiku norīkots pie dronu šaušanas. Lūk, tad man sāka palikt baisi, jo smadzenes sāka atteikties saprast, ka viss acu priekšā notiekošais nav patiesība, tāpēc tās spītīgi lika tupties un vicināties ar rokām, kad uz mani tika raidīti tak jau nāvējoši lādiņi. Smadzenes arī lika man tvert uz muguras pēkšņi uzradušos vairogu un aizsargāties no lāzera šautrām kā Hektors aizsargājās no Ahilleja sviestā šķēpa.

Pēc kādām desmit minūtēm es sāku celt degunu gaisā, jo nogalināt mani nevarēja neviens drons. Es biju pārāk veikls un prasmīgs nākotnes universālais kareivis, kam vienīgajam spēkos ir glābt pasauli no mākslīgā intelekta izraisītās apokalipses. Diemžēl, bet arī virtuālajā realitātē ieroču ložu un granātu skaits ir ierobežots, tāpēc, kad man beidzās munīcija, es tiku nošauts beigts.

Tomēr tas bija tikai sākums, jo pavisam drīz es, bruņots ar loku un bultu maku, stājos sargāt kaut kādus vārtus no dīvainiem briesmoņiem. Zināms, ar acu mirkšķināšanu bultu no loka raidīt nav iespējams, tāpēc šeit bija pamatīgi jāstrādā ar rokām. Nekad nebūtu ticējis, ka tikai virtuāli eksistējošs loks var būt tik ellīgi smags. Ziniet, tajā brīdī es sāku iesvīst un man, kā sporta zāli neredzējušam cilvēkam, tas bija pamatīgs fizisks pārbaudījums. Sāku pat domāt, vai nevajadzētu ierosināt ideju par virtuālo sporta zāļu izveidi, kas mums, intravertajiem latviešiem, būtu tieši laikā.

Ak, jā, tieši tajā brīdī, kad pārdomu mākts, es biju palaidis garām pārāk daudz briesmekļu, man blakus uzradās mana līdzpaņemtā drauga virtuālais tēls. Tērpts apmetnī un bruņās, rokā loks, pie jostas bultu maks, gatavs glābt manu dzīvību ar trāpīgi raidītas šautras palīdzību. Lūk, tieši šī virtuālā kopā būšana ir aizraujošākais un neaptveramākais virtuālajā realitātē. Uzdrīkstēšos pat teikt, ka šīs virtuālās lomu spēles var stiprināt arī draudzības saites, jo, kas gan vēl vairāk vieno divus cilvēkus, ja ne kopīgi pārdzīvotas kaujas. Pie tam, ja tev pagadījies krietnāks draugu pulks vai, piemēram, vecpuišu ballīti nevēlies svinēt banālajā striptīza klubā vai uz kaut kāda kuģa, Portālā ir iespējams izīrēt telpas, lai nodotos dionīsiskām izpriecām virtuālajā realitātē, kur tev nedraud sods par to, ka jautrības zenītā, teiksim, izdomāji ar loku un bultām apšaudīt savus biedrus.

Tomēr tas vēl nav viss. Tā izrādījās tikai mūsu sagatavošana pēdējam pārbaudījumam – virtuālajai izlaušanās istabai.

Ja tev patīk filmas par Indiana Džonsu vai Laru Kroftu, tad tev patiks šī izlaušanās istaba – kaut kāda piramīda, kas pilna ar slepeniem kloķiem un mehānismiem, kas tev ar biedru jāiedarbina, lai varētu tikt tālāk. Atjautība un tandēms ir atslēga, kas ļaus tev veiksmīgi tikt ārā no piramīdas un dabūt kaut kādu artefaktu. Lai arī pavedienu un uzdevumi ir ārkārtīgi viegli, mēs kaut kādā veidā pamanījāmies no istabas ārā lauzties apaļu stundu. Iespējams tāpēc, ka katru reizi, lai pārrāptos pāri kādam bezdibenim, vajadzēja vairākas minūtes, jo arī šeit smadzenes kategoriski atteicās saprast, ka nolauzt sprandu, ieveļoties kādā bedrē, nav iespējams. To es arī pārbaudīju pats (pareizāk būs pati, jo piramīdā es biju melnādaina sieviete ar krokodila masku), kad, karājoties virs melnas akas, nejauši atlaidu vaļā rokas un nolidoju lejā. Melošu, ja teikšu, ka tajā brīdī vēderā man kaut kas nesagriezās otrādāk.

Kad spēle beidzās, brilles bija jāvelk nost un jāatgriežas skarbajā realitātē, kur jāstrādā, jāpelnī nauda, lidot nevar, nomirt var ik uz stūra un, lai aizbrauktu uz Everestu, vajag naudu un izcilu fizisko formu. Tas arī ir traumatiskākais visā šajā procesā – atgriešanās realitātē. Līdzīgi ir, piemēram, ar alkoholu vai narkotikām – pēc dažiem prieka mirkļiem allaž nākas saskarties ar drūmo realitāti. Gatavā neraža.

Lai nu kā, virtuālās realitātes pieredze noteikti ir pieredzes vērta, tāpēc, ja rodas nepieciešamība “nosist” pāris stundas laika un pie reizes izjust laika relativitāti, tad tikai uz priekšu. Turklāt manis aprakstītās pieredzes formāts nav vienīgais, kāds pieejams Portālā, proti, virtuālās realitātes sniegtās iespējas var baudīt arī, piemēram, mežā vai parkā, jo uzņēmums piedāvā arī visa nepieciešamā aprīkojuma nomu. Arī bērniem nebūs garlaicīgi, kamēr tēvs ar māti galē zombijus vai sprauž karodziņu Everesta virsotnē. Atvases tikmēr virtuālajā realitātē varēs izkopt dažādas prasmes, kas, pavisam noteikti, būs noderīgas arī parastajā realitātē.