"Ejot tālāk, es redzēju ēku, kur 1995.gadā mēs slēpāmies ar kaujiniekiem, kuri veda medmāsu. Tagad tā Groznijas Naftas tehniskā universitāte. Tur mācās jauni studenti, kuriem nav ne jausmas, ka pirms 25 gadiem šo māju bija izraibinājuši ložu caurumi, gandrīz tāpat kā Staļingradas ēkas pēc kaujas. Man prātā iešāvās tāds salīdzinājums," savas sajūtas apraksta fotogrāfs.
Tālāk tek Sunžas upe. "Agrāk tās dubļainie ūdeņi nesa nogalināto līķus. Uz ūdens virsmas atspoguļojās kara sakropļotie koki. Šodien tur spoguļojas glauna viesnīca, tās stikla sienas mirguļo saulē.
Laukuma, kur kādreiz atradās prezidenta pils, vairs nav. Tur ir piemineklis "terorisma upuriem" un jauns lielveikals aiz žoga. Un tas arī viss. It kā prezidenta pils nekad būtu pastāvējusi," apraksta Ņemenovs.
Groznijas galvenā kādreiz saucās par Uzvaras avēniju. Tagad tā ir Putina avēnija. "Īsti nezinu, kādas sajūtas vietējos raisa tas, ka pilsētas galvenā dzīsla nosaukta tā cilvēka vārdā, kas viņus bombardēja. Viņiem par to netīk runāt. Pārāk bail," norāda Ņemenovs.
Groznija, 1995.gada janvāra beigas. Esmu aizmirsis, kurā pilsētas daļā mēs bijām. Atkal esmu ar [žurnālistu] Toļu Morkovkinu. (..) Nebija daudz, ko fotografēt. Karš bija visur, bet neviena laba kadra. Un tad ne no kurienes uzradās kaujinieku bariņš baltos kombinezonos, stumjot prettanku ieroci. Labāku kadru nevarētu vēlēties.
Viņi uzstūma ieroci uz klints un sāka uz kaut ko tēmēt. Sākumā centās mūs aizdzīt, bet padevās. "Kur jūs to dabūjāt?" es jautāju. "Paņēmām no krieviem!" "Ko jūs ar to darīsiet?" "Mēs to nomērķēsim uz OMON tur, lejā, pie upes."
Omoniešiem beigas, es nodomāju. Kaujinieki sasēžas aplī ap ieroci, viņi bija kādi seši, un sagatavojas izšaut. Mēs ar Toļu atrodamies apmēram desmit metru attālumā, sēžam pie garāžas sienas.
"Allahu akbar! Šaut!"
Viens no viņiem nospieda gaili. Bam! Man sejā ielido sauja smilšu. Kaut kas trāpīja sienai apmēram metru virs mūsu galvām, sāka krist ķieģeļi. Visur bija dūmi, neko nevarēja redzēt. Putekļu dēļ man kasījās rīkle, un es dzirdēju tikai džinkstēšanu ausīs.
Kad dūmi izklīda, pavērās šāds skats. Čečeni, kuri iepriekš bija sasēdušies riņķī apkārt ierocim, tagad gulēja tam apkārt tādā pašā ģeometriskajā rakstā, tikai tagad piespieduši ceļus pie zoda. Kāda horeogrāfija, es nezin kāpēc nodomāju. Pēc dažām sekundēm viņi visi sāka kustēties, piecēlās un nokratīja smiltis.
Es joprojām nezinu, kas notika. Vai nu krievi pirms ieroča atstāšanas bija to pielādējuši ar smiltīm, vai arī kāds aizšāva garām. Fantastiski bija tas, ka nevienam nebija ne skrambiņas. Mēs visi tikai uz brīdi zaudējām dzirdi. Es uz atslēgu riņķa joprojām nēsāju metāla gabalu no tā ieroča. Tas piezemējās apmēram 300 metru attālumā no sprādziena vietas, un vietējie man to vēlāk iedeva kā dāvanu.
:format(webp)/nginx/o/2019/03/19/11876955t1h6e11.png)
/nginx/o/2019/09/25/12592745t1h2a4f.jpg)
/nginx/o/2019/09/25/12592741t1he810.jpg)
/nginx/o/2019/09/25/12592742t1h14a6.jpg)
/nginx/o/2019/09/25/12592743t1h99a2.jpg)
/nginx/o/2019/09/25/12592744t1h69c7.jpg)