Inguri upe, kas atdala Gruziju no Abhāzijas, ir 213 km gara, un pār to ved tikai viens tilts, pa kuru legālā veidā no Gruzijas var nokļūt Abhāzijā. Vai otrādi. Pašiem gruzīniem un tagad arī ārzemniekiem gan tas ir slēgts. Pār tiltu no Abhāzijas uz Gruziju un atpakaļ pārvietojas tikai cilvēki ar Abhāzijas pasēm. Ārzemniekiem vienīgais veids, kā iekļūt Abhāzijā, pagaidām ir tikai caur Krieviju, bet, saskaņā ar Gruzijas likumdošanu, tas ir krimināli sodāms pārkāpums, par ko draud 1000 eiro naudas sods, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā - cietums uz laiku līdz četriem gadiem.
Robežsargi postenī pirms Inguri tilta ir ar mieru man dot atļauju aiziet līdz tiltam, bet ķīlā jāatstāj pase. Tas tāpēc, lai es neizdomātu pārskriet pāri tiltam uz Abhāziju. Nevaru gan sevi iedomāties skrienam pāri teju kilometru garajam tiltam abhāzu un krievu robežsargu virzienā ne ar, ne bez pases. Bet, ja drošībai vajag, tad vajag.
Saskaņošana paņem krietnu laiku, kamēr tiek izpētīta mana pase, ievākta informācija par to, kas es esmu, kur strādāju un kāpēc gribu skatīties uz tiltu. Vēl pēc pusstundas gaidīšanas pamanu no tilta puses, kurš no robežsardzes posteņa nav redzams, piebraucam žiguli. No tā izkāpj un pie robežsardzes būdiņas pienāk kāds vīrs civilās drēbēs un neuzkrītoši pasniedz robežsargiem sarkanu... Latvijas pasi. Skatos uz vīru, kurš galīgi neizskatās pēc latvieša, un brīnos, kā šajā pasaules nostūrī varēja gadīties vēl viens ar Latvijas pasi. Robežsargs, neuzmetot pasei acis, noglabā to zem sava datora klaviatūras, bet vīrs iekāpj atpakaļ žigulī un aizbrauc, un man rodas aizdomas, ka viņa Latvijas pase patiesībā ir mana pase. Kā tas iespējams, ka mana pase tikko atbrauca žigulī no Abhāzijas puses, es netieku gudrs.