Aiz barikādēm. Dzīve Kašmiras nocietinātajā rajonā

Blīvi apdzīvotā, relatīvi nabadzīgā Ančara ir no tām Kašmiras vietām, kur pretestība Indijas lēmumam ir vislielākā. Kaut arī septiņu nedēļu laikā dzīve daļēji iegājusi normālās sliedēs, tomēr turienes iedzīvotāji nekādu piekāpšanos neapsver.

Jaunieši apsargā no koku stumbriem, elektrības stabiem un dzeļondrātīm izveidotās barikādes - nelaiž iekšā policiju. Daļa ceļu uzrakti, lai nepieļautu policijas un militārā transporta iebraukšanu.

Kad satumst, jauniešu grupiņas sapulcējas ap ugunskuriem un dzer tuvējo iedzīvotāju sarūpēto tēju. Daudzi no viņiem uzvilkuši maskas un bruņojušies ar akmeņiem un koku zariem.

"Es nakšņoju ārā, lai varētu aizsargāt savu ģimeni un neielaistu indiešus, kuri pret mums pastrādā zvērības," saka 16 gadus vecais skolnieks Fazils.

"Man ir bail," viņš saka, sažņaudzot rokās resnu koka zaru.

Indijas premjerministrs Narendra Modi apgalvo, ka Kašmiras īpašais statuss, kas tikai pastāvīgajiem iedzīvotājiem ļāva tur iegādāties zemi un strādāt kā ierēdņiem, esot kavējis reģiona attīstību un pieļāvis separātistu sacelšanos, kuras dēļ kopš 1989.gada nogalināti 40 000 cilvēku.

Indijas varasiestādes kopš lēmuma par īpašā statusa atcelšanu aizturējušas gandrīz 4000 cilvēkus, kā arī ierobežoja interneta un mobilos sakarus un noteica komandantstundai līdzīgus ierobežojumus, lai nepieļautu protestus. Tagad daudzi no aizturētajiem ir atbrīvoti un mājas tālruņi strādā, kaut arī mobilie sakari un internets iedzīvotājiem joprojām nav pieejami.

Veikali Kašmirā uz neilgu laiku tiek atvērti, un iedzīvotāji sapērk svarīgākās preces. Šrīnagaras pilsētas ielās atkal brauc mašīnas. Daži cilvēki pat iziet pastaigāties pa bulvāri, kas ved gar Dala ezeru.

Tomēr Ančara ir vieta, kur policija netiek ielaista. Rajonā joprojām nav atsākuši darboties valsts nodrošinātie pakalpojumi, piemēram, skolas. Vietējiem jāizdomā, kā to apiet. Četri koledžas studenti nelielā dzīvojamajā mājā atvēruši pagaidu skolu, kurā katru dienu pasniedz mācībstundas apmēram 200 bērniem.

"Nemieru dēļ cieš šajā rajonā dzīvojošo skolēnu izglītība. Mēs nepieļausim, ka nākamajām paaudzēm jācieš," saka students Adils, kurš teju piespiedu kārtā kļuvis par skolotāju. 

"Šie bērni ik dienas redz tikai īstas un gumijas lodes," piebilst viņa kolēģis Valīds.

Citi studenti sniedz vienkāršu medicīnisko palīdzību, lai vietējiem nebūtu jādodas ārā no noslēgtā rajona un jāriskē tikt arestētiem.

Ančaras iedzīvotāja Rubina stāsta, ka viņas 15 gadus vecajam dēlam, ejot mājās no piektdienas lūgšanas, esot trāpījušas policijas raidītās gumijas lodes. Puikas galva ir nosaitēta, un viņš kopš incidenta nav runājis. Taču ģimene labāk ārstē viņu mājās, nekā riskē ar to, ka pusaudzis ārpus Ančaras barikādēm tiks apcietināts.

"Ja viņam nāksies doties uz tuvējo valsts slimnīcu, lai nomainītu apsējus, ar viņu kopā ies sešas vai septiņas sievietes, lai viņu neaizrauj prom," saka Rubina.

Daļu Kašmiras, kur vairākums iedzīvotāju ir musulmaņi, kontrolē Indija, daļu - Pakistāna, bet kā Deli, tā Islamabada pretendē uz visu Kašmiras teritoriju. Kopš 1947.gada, kad beidzās Lielbritānijas koloniālā pārvalde, šīs teritorijas dēļ starp abām valstīm izcēlušies divi kari.

Indijai piederošajam Džammu un Kašmiras štatam gadu desmitiem bijusi zināma autonomija pārvaldes jautājumos, taču Indijas valdība augustā to atcēla un pieņēma lēmumu par štata sadalīšanu divos administratīvajos rajonos.