Sadarbībā ar Latvijā zināmām personībām un fotogrāfi Andželu Forkeri tapusi foto izstāde, kas veltīta smagi slimiem bērniem

Šūpoties, peldēt, lēkt, spēlēties lietū, lidināt gaisa pūķus... šķiet tik pašsaprotamas, neatņemamas bērnības aktivitātes, kas sagādā prieku mazajiem un mājo ikviena vecāka, radinieka sapņos. Tomēr daudzām no šīm ğimenēm sapņi sagrūst, uzzinot, ka bērniņu skārusi smaga slimība. Gan mūsu, gan Andželas pārliecība ir – viss ir iespējams! Maija izskaņā Andžela viesojās Latvijā, lai fotografētu 11 ģimenes, kurās aug neizārstējami slimi bērniņi. Parādīt, ka ikviens bērniņš ir skaists, mīlēts, saredzēt vēstījumu, ko viņš šai pasaulei nes, - tāds ir Andželas vēstījums caur šiem mākslas darbiem. Andžela Forkere uzbur aizkustinošas ainas, kurās galvenie varoņi ir neizārstējami slimi bērni.

Foto izstāde “Sapņu tilti” 2019. un 2020. gadā apceļos vairākas Latvijas pilsētas. Dzīvespriecīgās, aizkustinošās lielizmēra fotogrāfijas 2019. gadā būs apskatāmas:

· līdz 2019. gada 11.oktobrim, pateicoties uzņēmuma Alitana atbalstam, izstādes otrs eksemplārs pieejams apskatei Viļņas iedzīvotājiem līdz pat 2019. gada 11.oktobrim. Septembra vidū izstādi bija iespēja skatīt bērnu paliatīvās aprūpes profesionāļiem 2. Baltijas paliatīvās aprūpes konferencē Lietuvā, šobrīd tā ir izstādīta lielākajā Baltijas klīnikā Centro poliklinika un no 1.-11.oktobrim būs skatāma Viļņas centrā (Konstitucijos pr. 3);

· 1.-31. oktobrī izstāde "Sapņu tilti" būs skatāma Saulaino dienu bibliotēkā, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, Vienības gatvē 45;

· 2019. gada novembrī un decembrī Rīgas Domā.

“Šī gada sākumā, internetā ieraugot Andželas darbus, publicējām tos savā Facebook kontā un komentārā ierakstījām, ka mēs būtu pagodināti, ja Andžela atbrauktu pie mums uz Latviju. Paši gan neticējām, ka šī iecere īstenosies. Andželas atbilde bija apstiprinoša – viņa piekrita braukt uz Latviju, neprasot samaksu par darbu. Šodien, pēc pirmās fotosesiju dienas varam teikt, ka tas ir kas stipri vairāk par tikai fotogrāfijām. Andželas pieskāriens mums visiem – bērniem, ģimenēm, komandai, sabiedrībai ir kas neizmērojami aizkustinošs un nozīmīgs,” stāsta Bērnu paliatīvās aprūpes biedrības valdes priekšsēdētāja Anda Jansone.

Latvijā vairāk nekā 600 ģimenēm iecerētais sapnis par bērnu iepretim neizārstējamai slimībai ir zudis, tomēr tā vietā viņi ir spējuši atrast neskaitāmus mazus un lielus sapņu tiltus, lai dzīvotu katru dienu, ik mirkli. 

Šo bērnu, ģimeņu iedvesmoti mēs, Bērnu paliatīvās aprūpes biedrība, esam sākuši multifunkcionālā aprūpes centra “Sapņu tilti” izveidi, lai nodrošinātu priecīgu, kvalitatīvu un pilnvērtīgu dzīvi neizārstējami slimiem bērniem un viņu ģimenēm. Arī fotoprojektam sadarbībā ar Andželu Forkeri dots nosaukums “Sapņu tilti”.

Multifunkcionālā aprūpes centra “Sapņu tilti” izveidē aicinām iesaistīties ikvienu, kurš vēlas palīdzēt šim sapnim īstenoties. Projekta ietvaros esam guvuši arī sabiedrībā pazīstamu personību atbalstu - katrai ģimenei ir Ceļabiedrs, kurš piepildīs kādu ģimenes sapni. Sirsnīgi pateicamies Elitai Mīlgrāvei, Pēterim Kļavam, Rēzijai Kalniņai, Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai, Annai Lieckalniņai-Krimelei, Sarmītei Rubulei, Marikai Ģedertei, Evitai Zālītei-Grosai, Annai Rozītei, Ievai Brantei, Gunai Geikinai.

Bērnu reanimatalogs Pēteris Kļava par foto projektu “Sapņu tilti”:

“Paldies, ka ir tādi cilvēki, kurus nevar nosaukt tikai par fotogrāfiem vai māksliniekiem, tās tiešām ir milzīgas garīgas personības, kurām ir tāda motivācija.

Šīs fotogrāfijas, ko Andžela rada, tas ir būtībā šīs mūžīgās dzīves kāds moments, kas parāda, kāda tā dzīve ir. Bieži mums patīk redzēt tikai ļoti skaistas, nolaizītas, priecīgs dzīves pozīcijas. Es domāju, ka tas ir ļoti, ļoti grūts darbs, ko šis cilvēks dara. Nevienam nepatīk redzēt otra cilvēka ciešanas vai sajūtas. Un es domāju, ka tāds projekts mums visiem liek aizdomāties. Ne tikai par priekiem, ka dzīve nav kaut kāds prieks. Kaut kas patīkams tikai. Šādas fotogrāfijas, šādi vecāki, šādi notikumi ir milzīgs atgādinājums, cik mēs maz saprotam sevi, likteni.

Ģimenēs, kurās aug bērni ar neārstējamām slimībām, nekad nav par daudz šīs palīdzības. Tā ir valsts sirdsapziņa – bērnu paliatīvās aprūpes centru esamība, kura mums diemžēl nav.”