Latviju pamet ap 100 ārstu gadā; iemesli, kas jaunajiem speciālistiem liek pamest valsti (10)

Slimības profilakses un kontroles centra dati rāda, ka pēdējo trīs gadu laikā Latviju pametuši vidēji ap 100 ārstu gadā. Nav arī ticības, ka šī tendence nākotnē mainīsies: šogad valstī medicīnas studijas pabeiguši nedaudz vairāk kā 200 medicīnas studentu, un neoficiāla informācija, ko LJĀA ieguvusi no studentu aptaujām, liecina, ka aptuveni 20 % no viņiem neplāno stāties rezidentūrā Latvijā.

Tas nozīmē, ka piektā daļa jauno ārstu, visticamāk, ir izlēmuši turpināt specializāciju citā valstī, kur jaunajam ārstam ir daudz labvēlīgāki apstākļi gan atalgojuma ziņā, gan darba vides un profesionālās izaugsmes ziņā.

Katram ārstam, kas atstāj Latviju, ir savs cēloņu kopums, bet biežākie iemesli aizbraukšanai ir neadekvāts atalgojums, mācību apstākļi un kvalitāte, rezidentūras potenciālā atmaksa un nereti arī ierobežotā darbība gan profesionāli, gan zinātnē.

Pārmērīga slodze un neadekvāts atalgojums – rezidentu un jauno ārstu realitāte

Latvija ir viena no Eiropas valstīm, kurās valsts finansējums veselības nozarei ir ļoti zems (tiek atvēlēti 3,8 % no iekšzemes kopprodukta (IKP), kamēr vidēji Eiropā - ap 7 % no IKP), tostarp arī finansējums, ko atvēl tieši medicīnas personāla atalgojumam, lai speciālistus gan piesaistītu, gan noturētu. Diemžēl tieši atalgojuma jautājums nereti ir izšķirošs, kad jaunajam ārstam jāpieņem lēmums par valsts atstāšanu.

Jāuzsver, ka rezidenti un jaunie ārsti ir strādājošas personas vecumā no 25 līdz 35 gadiem - jauni cilvēki ar ģimeni, mājokli un citiem ikdienas izdevumiem, kuru segšanai nepieciešams adekvāts atalgojums. Šā iemesla dēļ lielākā daļa rezidentu Latvijā strādā vismaz 240 stundas mēnesī, sevi “nodzenot un izdedzinot” vairākās darba vietās. Latvijā jaunākā rezidenta mēneša likme par vienu pilnu slodzi ir viszemākā Baltijas valstu vidū un daudzkārt zemāka, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm.

Piemēram, Lietuvā jaunākā rezidenta mēneša likme bruto ir 1345,67 eiro, bet Igaunijā - 2083,20 eiro, bet Latvijā šī likme ir 950 eiro jeb par 30 – 55 % mazāka nekā kaimiņvalstīs. Informācijai, piemēram, Portugālē šī likme ir 1835,42 eiro, bet Lielbritānijā no 3000 līdz 4500 eiro. Turklāt, ja citās valstīs ir atšķirīgas likmes jaunākajiem rezidentiem un vecākajiem rezidentiem, Latvijā tās saglabājas nemainīgas – gan jaunākajam, gan vecākajam rezidentam neatkarīgi no profesionālās pieredzes bagāžas ir vienāda likme.

Potenciālā rezidentūras atmaksa un darba apstākļi liek atstāt valsti

Vēl viens būtisks iemesls, kādēļ jaunie ārsti izvēlas doties ārpus Latvijas, ir rezidentūras apmācību kvalitāte un darba apstākļi. Ārstu trūkums jūtams ne tikai rezidentūrā, ierobežots ir arī to sertificēto ārstu skaits, kas nodrošina jauno ārstu apmācību un uzraudzību. Nav noslēpums, ka izteikts ir tieši ārstu trūkums valsts sektorā un valsts slimnīcās, kur jaunajam ārstam jātiek apmācītam un jāiegūst specializācija. Taču personāla trūkuma dēļ viņš bieži ir

spiests savu darba laiku aizpildīt ar pārmērīgu skaitu dežūru un citiem “sistēmas” uzturēšanas darbiem, tādējādi fiziski neatlicinot laiku tieši specialitātes apgūšanai un kvalitatīvām sarunām ar sertificētu ārstu.

Vēl viens vērā ņemams faktors, kas neveicina jauno ārstu piesaisti, ir rezidentūras potenciālā atmaksas kārtība. Proti, Latvijā jaunajam ārstam pēc rezidentūras beigšanas mēneša laikā jāsāk darba attiecības iegūtajā specialitātē, turpmākos trīs gadus strādājot Ministru kabineta (MK) noteikumos (nr.685) noteiktajās ārstniecības iestādēs.

Ja jaunais ārsts nepilda šos MK noteikumus, apmācībai iztērētie līdzekļi jāatmaksā valstij. Jāpiebilst, ka Latvija ir viena no divām valstīm Eiropā, kur eksistē šādi darbaspēku ierobežojoši noteikumi. Tā tiek pārkāpta brīvā darbaspēka pārvietošanās un klaji ierobežota jaunā ārsta izvēle par topošo darba vietu. Piemēram, ja jaunais ārsts pēc rezidentūras izlemj doties stažēties ārvalstīs vai turpināt gaitas zinātnē, viņam nāksies atmaksāt rezidentūras izdevumus.

LJĀA uzskata, ka šādi mēģinājumi piespiedu kārtā noturēt jaunos speciālistus valstī tikai veicina un veicinās rezidentu aizbraukšanu un ārstu trūkumu Latvijā. Šie MK noteikumi ir spēkā jau vairākus gadus, un realitāte ir pierādījusi, ka šāda piespiedu ierobežošana ilgtermiņā nestrādā un jaunos speciālistus valstī nenoturēs.

LJĀA norāda, ka Latvijai nepieciešams vesels un profesionāls darbaspēks, kas kvalitatīvi izpilda uzticētos darba pienākumus, un tas tieši ir attiecināms arī uz ārstiem. Lielākā daļa ārstu ir pārslogoti – gan personāla trūkuma dēļ, gan sakarā ar nepieciešamību strādāt vairākos darbos, lai saņemtu adekvātu un cieņpilnu atalgojumu.

Nav iespējams ilglaicīgi nepārtraukti strādāt virsstundas un reizē nebūt pārgurušam, lai vienlaikus varētu pacientam sniegt kvalitatīvus pakalpojumus – kādā brīdī vadzis lūst. Un diemžēl tas šobrīd ir noticis Latvijas medicīnā. Atzinīgi vērtējam sabiedriskās iniciatīvas, kas par šiem jautājumiem runā, piemēram, kustība “Dzīvesspriedums”, kas aktualizē problēmas veselības aprūpē, atbalstot nozares pārstāvjus. Bez sabiedrības iesaistes un atbalsta jebkuras pārmaiņas ir grūti realizējamas.

Ir svarīgi reālistiski raudzīties uz notiekošo, un diemžēl pašlaik situācija Latvijas veselības nozarē ir ļoti drūma: ārstu skaits turpina sarukt, finansējums joprojām nepieaug, lai gan Veselības finansēšanas likums nosaka secīgu atalgojuma pieaugumu mediķiem līdz pat 2021. gadam.

Krīze nozarē pati no sevis neizzudīs – ir jāmeklē risinājumi un beidzot jāpilda solījumi kā mediķiem, tā sabiedrībai. No politiķiem ik gadu dzirdam, ka veselības nozare ir viena no prioritātēm, taču darbos šos solījumus nekādi neizdodas pārvērst. Arī brīdī, kad situācija veselības nozarē kļuvusi par neatliekamu pacientu un valsts drošības jautājumu.