Latvijas meži: var cirst, bet atbildīgi (23)

Ailts pastāstīja, ka mežu atjauno tam sasniedzot noteiktu vecumu. Praktiski tas nozīmē, ka noteikts koku daudzums jānocērt, tajā vietā iestādot jaunus kokus. Turklāt, atjaunošana var būt gan dabīga, gan mākslīga. Meža īpašnieki tomēr vairāk atbalsta mākslīgu atjaunošanu. Tādā veidā koki esot produktīvāki un augot ātrāk.

Tāpat eksperts skaidroja, ka ar laiku ir jāveic tā saucamās meža “retināšanas” cirtes:

“Pēc 20-30 gadiem, atkarīgs no tā, vai tas ir lapkoku, skujkoku [mežs], nāk tā saucamās retināšanas cirtes. Kad samazina koku skaitu, lai atlikušie spētu labāk augt. Jo dabā jau visu nosaka fotosintēze. Ja tam kokam ir pietiekoša fotosintēze, viņš aug ātrāk.”

Raksturojot situāciju Latvijā kopumā, Ailts pauda, ka Latvija ir daudz mežaināka, nekā bija pirms simts gadiem.

“Ja mēs paskatāmies simt gadu griezumā, tad šobrīd mums mežos koksne ir trīs reizes vairāk, nekā tā bija pirms 100 gadiem. Tas nozīmē to, ka mēs saviem bērniem pavisam noteikti esam atstājuši kaut ko daudz vērtīgāku un labāku. Un tā krāja, ja mēs skatāmies tikai uz krāju, viņa pieaug arvien vairāk un vairāk,” pārliecināts Ailts.

Ailtsa apgalvojumu apstiprina arī Zemkopības ministrijas dati. Ja 1935. gadā kopējā krāja bija 176 miljoni kubikmetru, tad 2016.gadā – 677 miljoni kubikmetru.

Latvijā maz vērtīgo mežu

Tomēr daudz piesardzīgāk uz meža ciršanu Latvijā raugās Pasaules dabas fonds. Fonda direktors Latvijā Jānis Rozītis, lai arī neiebilst pret koksnes ieguvi kā tādu, uzskata, ka

līdz šim meža ciršana Latvijā veikta bezatbildīgi un nepārdomāti.

Savu viedokli dabas aizstāvis pamato ar datiem par bioloģiski augstvērtīgo mežu stāvokli.

Piemēram, saskaņā ar dabas skaitīšanas datiem par 2018. gadu, gandrīz puse no visiem mežiem Latvijā ir jaunāki par 50 gadiem. Citviet pasaulē šādas audzes pat nesauc par mežiem.

Kā pērnajā gadā, apkopojot dabas skaitīšanas otrās sezonas rezultātus, ziņoja mežu biotopu eksperte Sandra Ikauniece, dati liecinot, ka “lielākā daļa mežu ir labas (47,6%), vidējas (39%) un zemas (5%) kvalitātes.

Un tikai 8,4% vērtējami kā izcilas kvalitātes biotopi. Turklāt šis biotopu veids ir ļoti izkaisīts un sadrumstalots, kas neveicina tajos esošo reto un  jutīgo sugu ilglaicīgu pastāvēšanu.”

Pasaules dabas fonda direktoram Latvijā Janim Rozītim ir aizdomas, ka aiz mežsaimnieku rūpēm par dabu slēpjas vēlme piekļūt pie papildus koksnes resursiem.

“Priedes mūžs Latvijā ir 4-5 reizes garāks nekā ir pašreizējie ciršanas vecumi vai caurmēri. Eglei tas ir kaut kāds 3-4 reizes, lapkokiem tas jau paliek mazāk. Citiem vārdiem sakot,

mēs Latvijā cērtam kokus daudz jaunākus nekā tie spētu dzīvot, un līdz ar to runāt par to, ka jānocērt ir vecākie koki, lai jaunie nāktu vietā, tas ir tikai un vienīgi tāds apgalvojums, lai piekļūtu pie koksnes resursiem vietās, kur sabiedrība ļoti uzmanīgi seko līdzi mežsaimniecībai,” pārliecināts Rozītis.

Tomēr viņš atzīst, ka atsevišķos gadījumos ciršana ir veids, kā labot cilvēka saimnieciskās darbības rezultātā pieļautās kļūdas:

“Varbūt izņēmuma gadījums varētu būt kaut kāda cilvēka nepārdomāta rīcība pagātnē, kur, lai to labotu, jāveic koku ciršana. Piemēram, vairākus desmitus gadus atpakaļ Latvijas mežos ir veikti pārbiezināti egļu stādījumi, ko paši mežsaimnieki sauc par egļu monokultūrām. Arī, savukārt, dabas pētnieki, meža ekologi apzīmē šīs vietas par mirušajām zonām no dabas daudzveidības viedokļa,” skaidroja Rozītis.

Turklāt, pēc viņa domām, jaunu koku stādīšana vēl neko neliecina par dabas stāvokli.

“Koku stādīšana ir tikai un vienīgi konkrētā meža īpašnieka rūpes par to, ko viņš cirtīs pēc kāda x laika perioda. Dabas pētnieki neraugās uz 20-30 gadīgām vai 40 gadīgām jaunaudzēm. Mēs nerunātu par to kā par dabas vērtību.

Dabas vērtība būs pēc tiem 100 un vairāk gadiem,” uzskata Rozītis. Viņaprāt, koksnes ieguvei jābūt daudz gudrākai un atbildīgākai.

Ko saka meža zinātnieki?

Kā norāda mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks Jurģis Jansons, Latvijas meži ir nacionāls un stratēģisks resurss, kura prasmīga izmantošana ir valsts pastāvēšanas un attīstības pamatā.

Vienlaikus viņš atzīmēja, ka masveida koku ciršana Latvijas mežos nenotiek: 

"95,4% Latvijas mežu koku ciršana kalendārā gada ietvaros nenotiek."

Zinātnieks atsaucas uz Nacionālā meža monitoringa datiem. Saskaņā ar tiem, atlikušajos 4,6 % Latvijas mežu notiek atjaunošanas cirtes, koku ciršana mežaudzes kopšanas nolūkos, kā arī pavisam nelielā ciršanas platībā daļā -   0,67% - kokus cērt meža infrastruktūras uzturēšanai, kā arī koksnes resursu ieguves nolūkos, nocērtot atsevišķus kokus, norādīja Jansons. 

Arī Jansons atzīst, ka atsevišķos gadījumos koku ciršana mežā ir profilaktiski nepieciešama, lai saglabātu koku veselību. Piemēram, nocērtot un no meža izvedot kokus kopā ar visiem kaitēkļiem. 

"Un te vēlreiz jāuzsver – masveidīga koku nokalšana nav meža, bet gan cilvēku problēma. Neļaujot vai kavējot profesionālu koku ciršanu mizgraužu invāzijas priekšvakarā, mēs ļoti riskējam piedzīvot kaitēkļu masveida savairošanos un tikpat masveidīgu egļu mežu nokalšanu," pauda Jansons.

*Sadarbībā ar Meža attīstības fondu