Rietumvalstis ir gatavas netīram biznesam (20)

Kā vēsta medijs “Foreign Policy”, ārpus rietumvalstu robežām tieši kleptokrātija - nevis ideoloģija vai terorisms, ir galvenais demokrātijas šķērslis jaunattīstības valstīs.

Tas ir pārveidojis elites psiholoģiju, liekot elitēm domāt: “Kāpēc reaģēt uz tautas prasībām, kad miljarda dolāru bankas konts Šveices bankā joprojām ir galvenais glābiņš?”

Tas ir izjaucis vēsturisku modeli: Amerikas un Eiropas elites 19. gadsimtā bija spiestas pakāpeniski paplašināt savas tiesības, lai saglabātu savu bagātību, jo tajā laikā nebija pieejamas privātas lidmašīnas un vietas, kur būtu iespējams labāk patverties.

Tomēr tās nav vienīgās briesmas. Kleptokrātija saindē visu, ko tā skar: ne tikai pasaules nabadzīgāko un neaizsargātāko cilvēku dzīvības, bet arī saņēmējvalstis, kurās profesionāļi atmazgā un slēpj nozagtos līdzekļus.

Pieaugot korupcijas varai, tā ne tikai bloķē demokrātiju jaunattīstības valstīs, bet arī veicina tās bojāšanos Rietumos.

Lai pret to cīnītos, rietumiem vispirms ir jāsaprot problēmas sakne. Analītiķi pārāk ilgi ir naivi runājuši par korupciju no morālā aspekta – norādot, ka korupcija ir kas tāds, ko dara slikti cilvēki, viņus piespiež slikti apstākļi vai slikta kultūra. Šajā brīdī par to jāsāk domāt sistemātiski. Rietumvalstīm ir skaidrs, kur jāsāk cīnīties ar korupcijas slimību: pašiem savās mājās.

Viena no korupcijas neatņemamām sastāvdaļām ir ofšori jeb ārzonas. To finanšu pasaule neaprobežojas tikai ar Vidusjūras valstu mikrovalstīm vai koloniālā laikmeta pārpalikumiem Karību jūras reģionā. Ārzonas ir visur, tostarp Amerikas Savienotajās Valstīs.

Tiek lēsts, ka jaunattīstības valstis katru gadu zaudē līdz pat vienam triljonam ASV dolāru par nelikumīgu finansējumu - liela daļa no šīs summas nonāk ASV finanšu sistēmā, kas kļuvusi par globālās korupcijas saikni.

ASV Valsts kases departaments norāda, ka Amerikas Savienotajās Valstīs katru gadu tiek atmazgāti aptuveni 300 miljardi dolāru jeb aptuveni 2 procenti no nacionālā IKP, lai gan patiesais skaitlis var būt daudz lielāks.

Anonīmas jeb nezināmas izcelsmes finanses ir uzskatāmas par kleptokrātijas kalponēm. Šī sistēma galvenokārt darbojas globālos čaulas kompāniju tīklos, kurus var izveidot un kontrolēt gandrīz pilnīgā slepenībā. Šādus čaulas uzņēmumus var padarīt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas jeb “naudas atmazgāšanas mašīnām”. Un ASV masveidā ražo šos masu korupcijas perēkļus.

Rietumvalstīs steidzami ir nepieciešamas vietēja mēroga reformas, lai nodrošinātu starptautisku rīcību, ko galvenokārt koordinētu Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis.

“Foreign Policy” norāda, ka mūsdienās stratēģi ir pārāk koncentrējušies uz tradicionāli nopietniem apdraudējumiem, nepieminot korupciju. Pārāk daudz kreisie spēki ir kļuvuši par naiva antiimperiālisma upuriem, kuri uzskata finansētās kleptokrātijas galvenos darboņus par apkaunojumu visai pasaulei.

Savukārt labējos spēkus, kas iestājas par kapitāla brīvu apriti, zināmā mērā ir apreibinājuši draudi saistībā ar neregulētām finanšu plūsmām. Pēdējo gadu laikā pakāpeniski ir nākusi apziņa, ka nelikumīgu finansējumu var izmantot kā daļu no tā dēvētā hibrīdkara ieročiem.

Šī parādība ir saistāma ar ēnu, ko uz kaimiņvalstīm met Krievijas režīms. Kremļa izplatītie kleptokrātiskie tīkli gadu desmitiem ilgi ir nomocījuši Baltijas un Austrumeiropas valstis: sākot ar Lietuvas prezidenta 2003. gada īstenoto impēriju, kurā bija aizdomas par iespējamām saiknēm ar Krievijas mafiju, un visbeidzot beidzot - ar Moldovas un Ukrainas augstām amatpersonām, kas pastāvīgi uzturējuši saites ar Kremli.

Rietumu politikas veidotāju spēju uztvert šos draudus mazina novecojusī attieksme pret saviem kolēģiem, neredzot vai arī nevēloties redzēt to, ka tie patiesībā vada autoritārus un korumpētus režīmus. Tikai nedaudziem politikas veidotājiem ir bijusi reāla dzīves pieredze ārpus Rietumu tirgus demokrātijām.

Šie politikas veidotāji uzskata, ka atšķirības starp sabiedrisko un privāto sektoru izveidoto politisko varu, personīgajiem līdzekļiem un noteikumiem, kas gadsimtiem ilgi ir likumīgi veidoti Rietumos, attiecas arī uz autoritāriem režīmiem. Tomēr Krievijā vai Ķīnā, kur galējos spēles noteikumus nosaka partijas institūcijas vai autokrātu kaprīzes, Rietumvalstīs pieņemtie “spēles noteikumi” nepastāv.

Tikmēr Rietumu finanšu sistēmas ievainojamība ne tikai atvieglo, bet arī pastiprina draudus, ko rada nelikumīgas finanšu plūsmas. Ievainojamības izmanto amatpersonas, kas pilnvaro autoritāru eliti sistēmās, kurās robežas starp valsts un korporatīvo varu nepastāv.

Tā vietā, lai uzskatītu to tikai par "sliktu cilvēku rīcību, kas darbojas sliktās valstīs, meklējot tikpat sliktus cilvēkus, kurus var viegli piekukuļot Rietumvalstīs”, Rietumu lielvarām ir jāizstrādā nacionāla mēroga drošības stratēģija, kas atzīst ekonomisko noziegumu kā sistēmisku draudu demokrātijai un drošībai visā pasaulē.

Taču vispirms ir skaidri jādefinē un jāpaskaidro sabiedrībai, kāpēc tas ir svarīgi. Pašreizējās diskusijas traucē nelietderīgi izteiksmes līdzekļi, kļūdaini ziņojumi un cita veida nebūšanas, runājot par šīm problēmām.

Labākais veids, kā iztēloties kleptokrātijas ietekmes radītos draudus, ir trīskāršā Hidra, kurai katra galva darbojas neatkarīgi, taču ir saistīta ar vienu un to pašu korupcijas veidu.

Pirmā galva ir draudi, ka neidentificēti finansējumi iejaucas, korumpē un ietekmē Rietumu politiku gan personiskos, gan ideoloģiskos nolūkos. Piemēram - neskaidri Krievijas bankas noslēpumaini aizdevumi Francijas galēji labējiem spēkiem.

Otrā galva ir kleptokrātijas iespēju palielināšana pašu valstīs, izmantojot nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un Rietumu aktīvu uzkrāšanu. Šādu praksi piekopj gan atsevišķi valstu vadītāji, gan autokrātiskas sistēmas kopumā. Tā, piemēram, Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro sava režīma īstenotajā narkotiku tirdzniecības kartelī ir iekļāvis augstākos militāros virsniekus, tādējādi, cerot saglabāt viņu lojalitāti režīmam.

Trešā un pēdējā galva ir apzināts drauds, ko rada antidemokrātisku dalībnieku stratēģiski ieguldījumi un Rietumvalstu aktīvu pirkšana ar mērķi nozagt, slēgt vai kontrolēt stratēģiski svarīgas tehnoloģijas vai infrastruktūru. Kā piemēru var minēt Ķīnas iniciatīvu "Viena josta, viens ceļš", kā ietvaros tiek iegādāti svarīgi aktīvi no Malaizijas līdz pat Melnkalnei.

Tomēr ir iespējams aizsargāt sevi pret visām trim Hidras galvām, taču to nevar izdarīt valsts viena pati atsevišķi. Brīvās kapitāla aprites dēļ Rietumos jebkura sistēmas ievainojamība apdraud visu sistēmas kopumu.

Tomēr tā vietā, lai strādātu kopā, lai stiprinātu kopējo aizsardzību, ASV un ES nostājas viena pret otru, un Lielbritānija varētu sākt īstenot savu politiku, neatkarīgi no lielvarām. Stratēģisku sarunu trūkums, kurās būtu atrunātas tēmas saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un to risku novēršanas centienus nacionālā līmenī, joprojām iespējamā darbība tiek vērtēta šaurā veidā - caur komerciālo priekšrocību prizmu, nedomājot par plašākām izmaksām.

Viens no jaunākajiem konfliktiem, kas noticis starp Eiropas Komisiju un ASV Valsts kases departamentu, ir saistībā par ES ierosināto “melno sarakstu” naudas atmazgāšanas novēršanai. Tajā ir iekļautas tādas ASV teritorijas kā Amerikas Samoa, Guama, Puertoriko un ASV Virdžīnu salas. Gan ASV, gan Lielbritānija iebilda arī pret Saūda Arābijas iekļaušanu “melnajā sarakstā”, taču beigu beigās šis jautājums tika sakārtots.

ASV ir arī paudušas bažas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu saistībā ar INSTEX - jaunu Eiropas tirdzniecības mehānismu, kas paredzēts, lai apietu ASV noteiktās sankcijas Irānai. Pie horizonta rodas arī jautājums par to, kā pārvaldīt Ķīnas ieguldījumus Eiropā, it īpaši ar Itāliju, kas tagad ir pievienojusies Ķīnas iniciatīvai Viena josta, viens ceļš".

No eiropiešiem ir vērojama pretestība pret ideju, ja tirdzniecības un investīciju lēmumi tiktu pieņemti, ņemot vērā ASV ārpolitiskās prioritātes. Tāpat jāņem vērā, ka ASV regulatori vēršas pret Eiropas bankām ar sankcijām, kas noteiktas par naudas atmazgāšanu. Tiek pieļauts, ka tā varētu būt arī savdabīga tirdzniecības politika, kas ļautu ASV varētu aizsargāt savas finanšu iestādes.

Visbeidzot, ļoti svarīgs punkts ir saistībā ar Lielbritānijas nākotni pēc “Brexit”. Tieši Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības varētu būtiski mainīt vai pat sagraut Eiropas pašreizējo naudas atmazgāšanas novēršanas režīmu un izraisīt zināmu cīkstēšanos naudas atmazgāšanas jomā.

Tomēr kleptokrātija, atšķirībā no alkatības, kas to uzkurina, nav neatrisināma problēma. Šīs problēmas var risināt, tādējādi stiprinot Rietumvalstu aizsardzību.

Plāns pārspēt korupcijas Hidru sākas mājās

ASV, Lielbritānijas, Francijas un citu rietumu politiskās sistēmas nav aizsargātas pret ārvalstu varām, kas pērk pieejas un ietekmi, kā arī iejaucas vēlēšanās. Ar esošajiem drošības pasākumiem, piemēram, ASV Ārvalstu aģentu reģistrācijas likumu vai ārvalstu politiskā finansējuma aizliegumiem ES dalībvalstīs, ir par maz.

Pašlaik pārāk daudz pretkorupcijas apkarošanas metodes atspoguļo 20. gadsimta pasauli, kurā tikai demokrātijas bija lielākās bagātības eksportētājas, bet savukārt Rietumvalstu ienaidnieki bija sociālistiskas valstis, kuras uz ārzemēm tika nosūtīja vien varas marionetes - diplomātus.

ASV kaut ko būtu iespējams mainīt, visiem vecākajiem politiķiem un ierēdņiem liedzot strādāt par ārvalstu varas lobistiem vai pieņemt dāvanas un ziedojumus. Pārredzamības pamatstandarti būtu jādefinē attiecībā uz visām amatpersonām, piemēram, pieprasot vecākajām amatpersonām noteikt atsevišķu nodokļu deklarēšanas periodu, kā arī - pieprasīt obligāti uzrādīt aktīvus, kas varētu radīt interešu konfliktu.

Tieši tāpēc šādus amatus būtu nepieciešams padarīt finansiāli pievilcīgākus. Līdzīgi tiek darīts Singapūrā, kur notiek aktīvi mēģinājumi ierobežot korupciju, paaugstinot ierēdņu atalgojumu.

Pēc tam ASV Kongresam vajadzētu virzīties uz to, lai efektīvi izslēgtu nedraudzīgus režīmus no ASV sabiedriskās dzīves, ļaujot izveidot “melno sarakstu”, kuros būt minēti autoritāri režīmi un valstis, kas iesaistītas nopietnā korupcijā vai cilvēktiesību pārkāpumos.

Precedenti pastāv, taču to uzraudzība ir visai neskaidra. Spēkā ir arī Magņitska likums un dažādas ar sankciju programmas, dažādu finanšu noziegumu apkarošanas tīkla ieteikumi un Valsts departamenta gada ziņojums par narkotisko līdzekļu legalizēšanas jomā.

Zināmā mērā tās pašas problēmas ar korupciju pastāv arī Eiropā – sākot ar Londonu, beidzot ar Prāgu. Stingrāki kampaņu finansēšanas ierobežojumi kopumā ierobežo Eiropas demokrātiju pakļaušanu ārējai ietekmei, taču ir arī ievērojami izņēmumi.

Tā, piemēram, šovasar kļuva zināmas eksplozīvas atklāsmes par Krievijas finansējumu Itālijā. Eiropas obligātajiem standartiem, kas paredzēti korupcijas izskaušanai, būtu jāatbilst tām pašām prasībām, kuras iepriekš izklāstītas attiecībā uz ASV.

Tās varētu atturēt kleptokrātus no tiešas ietekmes iegūšanas. Tomēr kleptokrāti būtu gatavi darīt visu iespējamo, lai viņu vara netiktu apdraudēta, līdz ar to – saglabātos arī spēja izmantot Rietumvalstis naudas atmazgāšanai.

Nākamais solis pieprasa veikt uzlabojumus Eiropas un ASV nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas režīmos, kas abi ir ar dažādām kļūdām. ES ir veikusi lielus soļus, lai uzlabotu korporatīvo caurskatāmību. Ar ES direktīvām ir noteiktas pilnvaras īpašumtiesību reģistriem visām ES dalībvalstīm, kā arī valstīm, kas ir vienotā tirgus dalībnieces.

Piektā nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas direktīva, kas publicēta 2018. gadā, ir vērā ņemams dokuments, kā dalībvalstīm noteikts pienākums ne tikai padarīt publiski pieejamus faktisko īpašumtiesību reģistrus, bet arī līdz 2020. gadam izveidot privātuss bankas kontu reģistrus.

Lai arī joprojām ir vērojamas milzīgas nepilnības naudas atmazgāšanas apkarošanas jomā, šīs reformas ir nepieciešams veikt. Jaunās direktīvas ievērojami apgrūtina aktīvu slēpšanu - vai nu izmantojot čaulas kompānijas, vai vienkārši bankas kontos. Taču realitātē likumi un noteikumi Eiropā līdz galam netiek izpildīti.

Eiropā likumu izpildīšanas pilnvaras gulstas uz valstu nacionālajām varasiestādēm, kas nozīmē – atsevišķās dalībvalstīs reakcija attiecībā uz naudas atmazgāšanu ir ļoti novēlota. Tas faktiski ir kā nosacīts ES standarts attiecībā uz vājākajām dalībvalstīm.

Šī problēma iezīmējās ziņu virsrakstos relatīvi nesen, kad atklājās - vairāk nekā 230 miljardi dolāru aizdomīgos darījumos no bijušās Padomju Savienības valstu klientiem ir plūduši caur “Danske Bank” Igaunijas filiāli. Tas tika atklāts gandrīz tūlīt pēc tam, kad ASV (nevis ES) spiediens bija izraisījis Latvijas “ABLV Bank” sabrukumu naudas atmazgāšanas dēļ.

“Foreign Policy” norāda - sāpīgs ir fakts, ka vadošās Eiropas amatpersonas privātās sarunās ir atzinušas, ka tās faktiski paļaujas uz ASV. Tas nav pārsteidzoši, jo ASV ir tas, kas Eiropai trūkst: centralizēta iestāde ar finanšu noziegumu apkarošanas tīklu. Šī iestāde ir ne tikai ASV Valsts kases finanšu izlūkošanas vienība, bet arī var sadarboties ar citiem departamentiem un aģentūrām, lai izdotu noteikumus un vadlīnijas, kā arī uzlikt naudas sodus neatbilstības gadījumos.

Arī ASV nav perfekta situācija

Pašlaik ASV valdībai nav ne mazākās nojausmas, kam pieder un kas kontrolē uzņēmumus, kurus izmanto naudas pārvietošanai caur tās robežām, kā arī ASV iekšienē, jo tā neuztur centrālu korporatīvo faktisko īpašumtiesību reģistru.

Nesen veiktā pētījumā atklājās, ka visos 50 štatos un Kolumbijas apgabalā bibliotēkās lasītāja kartes iegūšanai ir nepieciešams vairāk informācijas nekā uzņēmuma izveidošanai.

Anonīmu čaulas kompāniju izveides vieglums nozīmē, ka ASV regulāri tiek vērtētas līdzās Šveicei un Kaimanu salām kā ievērojama noslēpumainu finanšu patvēruma vieta. ASV uzņēmumu dibināšanas pakalpojumu sniedzēji, acīmredzot, visvairāk bija vēlējušies izveidot neizsekojamus uzņēmumus. Jāatzīmē, ka pētījuma veicēji uzdevās par naudas atmazgātājiem, korumpētiem ierēdņiem un teroristu finansētājiem, taču viņiem tāpat izdevās dibināt savus uzņēmumus.

Saskaņā ar 2011. gada Pasaules bankas pētījumu, Savienotajās Valstīs uzņēmumi naudas atmazgāšanai tiek izmantoti grandiozākās korupcijas lietās nekā jebkuras citas valsts uzņēmumi.

Izmeklēšanas žurnālists Maiks Forsītijs ir norādījis, ka tikai Ķīnā ir iespējams vēl vieglāk iegūt korporatīvos datus, nekā, piemēram, Delavēras štatā.

Tieši šīs neaizsargātības dēļ, salīdzinot ar citām valstīm, ASV, kas lepojas ar likuma varu un finansiālo integritāti, ir kļuvušas par milzu slepenības jurisdikciju un naudas atmazgātāju magnētu.

Problēmu sarežģī fakts, ka daudzās nozarēs, kuras visvairāk pakļautas finanšu noziedznieku ļaunprātīgai izmantošanai, netiek piemērots ASV naudas atmazgāšanas novēršanas režīms. Atšķirībā no Eiropas, daudzās nozarēs no ASV noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas režīma tiek atbrīvoti tie, kurus visvairāk apdraud finanšu noziedznieki.

Grāmatvežiem, juristiem, nekustamā īpašuma speciālistiem, riska ieguldījumu fondu darbiniekiem un tēlotājmākslas izplatītājiem nav juridiskas atbildības ziņot par aizdomīgiem darījumiem, atstājot bankām iespēju noteikt soda naudas.

ASV vīzu sistēma savā ziņā ir veicinājusi neaizsargātību naudas atmazgāšanas jomā. Salīdzinājumam - Eiropa samazina tā dēvēto zelta vīzu izdošanu, savukārt Amerikai ir jāaizsargā savas robežas, vēršoties pret krāpšanas un ļaunprātīgas ieguldītāju shēmas EB-5 izmantošanu. Šī shēma, ņemot vērā iepriekš veiktās pārbaudes, faktiski ir kļuvusi par atklātu ielūgumu kleptokrātiem izmantot iespēju atmazgāt viņu netīro naudu.

Tikmēr Kongresam vajadzētu sniegt Valsts departamentam nepieciešamās pilnvaras atklāt to personu identitāti, kuru ASV vīzu pieteikumi iepriekš tikuši noraidīti korupcijas vai cilvēktiesību pārkāpumu dēļ. Tāpat nepieciešams noteikt vīzu aizliegumus korumpētām ārvalstu amatpersonām, kuras ir acīmredzami apsūdzētas par kukuļu izspiešanu no ASV uzņēmumiem.

Visbeidzot, aktuāls ir jautājums par naudu, kas ir vienkārši aizdomīga. Līdzekļi ne vienmēr ir nelikumīgi, nozagti vai atmazgāti. Taču tie var tikt iegūti no valstij piederošiem uzņēmumiem, oligarhiem vai uzņēmumiem, kas var radīt stratēģiskus draudus valsts drošībai.

Šajā gadījumā atbilde ir investīciju pārbaude. Nesen apstiprinātā Ārvalstu investīciju komiteja ASV izveidoja starpbanku paneli, kuru vada ASV Valsts kase. Šī institūcija var bloķēt ārvalstu ieguldījumus. Tomēr arī šai institūcijai pastāv dažādas nepilnības, piemēram - iepirkumos iesaistīto vienību patiesie īpašnieki var palikt slēpti no oficiālās uzraudzības.

Tikmēr Eiropā, lai cīnītos pret kleptokrātijas rēgu, trūkst centralizēta mehānisma. Tam būtu jāpārbauda un jābloķē ieguldījumus dalībvalstīs. Tiesa, atsevišķās ES dalībvalstīs, piemēram, Francijā, ir efektīvas nacionālās sistēmas. Nesen ES izveidoja jaunu mehānismu dalībvalstīm, kas paredzēts, lai dalītos informācijā un paustu bažas par plānotajiem ieguldījumiem no valstīm, kas neietilpst Eiropas Savienībā. Mehānisms attiecas arī pret inevestīcijām, kas paredzētas stratēģiski svarīgā infrastruktūrā.

Tomēr šai programmai ir mazāk ietekmes, nekā būtu nepieciešams. Galējos lēmumus joprojām pieņem valstu nacionālās valdības, savukārt tikai pusei ES dalībvalstu spēkā ir nacionālie tiesību akti par konkrētu aktīvu pārbaudi.

Rietumiem ir vajadzīgs grandiozs kompromisa darījums

ASV konservatīvajiem spēkiem pašreizējā pārvaldes situācijā būs jāatstāj ilūzijas par katras Eiropas valsts suverenitāti aiz muguras un jāatgriežas pie tradicionālā atbalsta ES integrācijai.

Savukārt ES amatpersonām būs vairāk jāņem vērā ASV bažas par Ķīnu, Krieviju un Irānu. Potenciālie ieguvumi ir tā vērti – tie piedāvā ko vairāk, kā tikai iespēju ierobežot kleptokrātiju.

Šāds grandiozs darījums ļautu ASV veidot Eiropu kā pret Ķīnu izturīgu zonu, vienlaikus ļaujot Eiropai eksportēt savas normas un noteikumus. Šāda veida darījums ASV un ES ietvertu apņemšanos izpētīt un pārņemt labāko praksi vienai no otras.

No praktiskā viedokļa tas nozīmētu, ka ASV būtu jāievieš korporatīvo faktisko īpašumtiesību reģistrs un jāpaplašina savu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas režīms ārpus finanšu sektora, iekļaujot arī citas augsta riska profesijas.

Tādā gadījumā eiropieši apņemtos izveidot vienotu un centralizētu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas aģentūru un ievērojami stiprinātu izpildes mehānismus un sodus. Abām pusēm būtu jāapņemas izveidot pārrobežu maksājumu datu bāzes. Tos varētu veidot pēc tādu sistēmu modeļa, kas jau darbojas Kanādā un Austrālijā.

Visbeidzot, ASV un ES būt jāsāk strādāt pie kopīgiem standartiem, kad runa ir par pārbaudēm, kas nākuši no autoritārām valstīm, īpašu uzmanību vēršot Krievijai un Ķīnai.

Ilgtermiņā galvenais darījuma stratēģiskais mērķis būtu eksportēt netīrās naudas apkarošanas institūcijas un standartus pēc iespējas lielākam skaitam sabiedroto un partneru, veidojot sava veida pretkleptokrātijas vairogu ap politiskajām un finanšu institūcijām.

Šāda transatlantiskā darījuma galvenais varētu būt Globālā antikleptokrātijas iniciatīva. To varētu modelēt pēc idejas, kuru 2003. gadā izveidoja Džons Boltons, esot ASV vēstnieks. Visi Globālās antikleptokrātijas iniciatīvas dalībnieki atbalstītu principu izklāstu, vienotos un ieviestu minimālos standartus, un strādātu pie dažādu institūciju attīstīšanas. ASV varētu mudināt lielākos sabiedrotos, kas nav NATO pārstāvji (piemēram, Izraēlu, Austrāliju un Japānu) pievienoties iniciatīvai.

Savukārt eiropieši kā vienu no dalības ES priekšnoteikumiem varētu noteikt jaunus noteikumus pret bijušajām padomju republikām, kas tā saucamajā Austrumu partnerībā.

Ja kleptokrātijas netiks risināta, uzbrukumi demokrātijai turpināsies, tieši tāpat kā tiesiskuma graušana un pieaugošie draudi ikvienas valsts drošībai. Šis ceļš var novest tikai pie tā, ka Rietumvalstis ir kompromitētas un sašķeltas, nespējot noteikt vienotas globālās normas un riskējot ar dziļāku un pastāvīgākām pārvērtībām. Tomēr - Eiropa un ASV var rīkoties un izslēgt no spēles korupciju, tādējādi izvairoties no iespējas pašām izskatīties pēc kleptokrātijām...