Duncis kurdu mugurā? Trīs secinājumi par Turcijas iebrukumu Sīrijā (18)

Jāņem vērā, ka Kurdistānas Strādnieku partija (PKK) ir viens no ietekmīgākajiem spēkiem tā saucamajos Sīrijas Demokrātiskajos spēkos (SDF), kuri ir bijuši Vašingtonas galvenais sabiedrotais cīņā pret teroristisko grupējumu «Islāma valsts» Sīrijā. Šā iemesla dēļ, Baltā nama paziņojums tiek uzskatīts par atkāpšanos no ārpolitikas pamatprincipiem, kurš paredz centienus uzturēt vienlīdz labas attiecības gan ar NATO sabiedroto Turciju, gan arī kurdiem. Savukārt, šo labo attiecību uzturēšanas ietvaros norisinās centieni pēc iespējas vairāk ierobežot militārās sadursmes starp šiem spēkiem.

Sīrijas Demokrātiskie spēki šādu Trampa gājienu jau ir paspējuši nodēvēt par «dunci mugurā».

Turklāt jāatceras, ka savā ziņā šī arī nav pirmā reize, kad ASV upurē kurdus. Brīdī, kad 2018. gadā Turcija uzbruka Afrinas kantonam valsts ziemeļaustrumos, ASV nepakustināja ne pirkstiņu, lai to aizsargātu. Tā vietā, tika vienkārši izplatīts aicinājums risināt kurdu un Ankaras attiecības mierīgā ceļā.

Jebkurā gadījumā, Trampa lēmums izraisīja asu nosodījumu gan demokrātu, gan arī viņa atbalstītāju – republikāņu rindās. Piemēram, 8. oktobrī ASV senāts paziņoja, ka Turcijas militāras operācijas pret kurdu kaujiniekiem gadījumā, NATO varētu tikt aicināta uz laiku izslēgt Turciju no savām biedru rindām. Pagaidām republikāņu senators Lindsijs Greiems kopā ar demokrātu senatoru Krisu van Holenu strādā pie attiecīga likumprojekta. Pats Tramps paspēja uz šo kritiku reaģēt un savā Twitter kontā izplatīt paziņojumu, ka ASV kurdus pamest negrasās un ja Turcija savā militārajā operācijā izdarīs ko tādu, ko ASV uzskata par nepieņemamu, Vašingtona ir gatava iznīcināt Turcijas ekonomiku.

Ko īsti mēs varam secināt par pagaidām notiekošo attīstību Sīrijā?

Secinājums Nr. 1: ASV tika nostādīta milzīgas dilemmas priekšā

Kā jau iepriekš minēju, gan Turcija, gan arī Sīrijas Demokrātiskie spēki ir nopietni ASV sabiedrotie Sīrijas konflikta risināšanā. Turpmāka ASV sadarbība ar SDF ir nepieciešama, lai stabilizētu atbrīvotās Sīrijas teritorijas un paturētu ieslodzījumā sagūstītos «Islāma valsts» kaujiniekus. Savukārt, bez turpmākas sadarbības ar Turciju nav iedomājama Sīrijas konflikta atrisināšana kopumā. Minētajai valstij ir milzīga ietekme pār situāciju Idlibas provincē un tā ir viena no Astanas formāta valstīm (ietilpst arī Irāna un Krievija).

Tomēr Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana pastāvīgais spiediens un spītīgie draudi uzsākt jaunu militāru operāciju pret kurdiem Sīrijas ziemeļos, ja netiks izveidota pieprasītā buferzona, nostādīja ASV ļoti neērtā situācijā.

Bija skaidrs, ka Erdogans rīkosies arī bez Vašingtonas akcepta un ir nepieciešams izvēlēties, kuram no diviem sabiedrotajiem sniegt priekšroku – Turcijai vai kurdiem.

Šajā kontekstā tika izvēlēta Turcija, jo papildus tās ietekmei Sīrijā, Ankarai ir arī būtiska ietekme pār norisēm saistībā ar citiem Tuvo Austrumu jautājumiem. Piemēram, Izraēlas laikraksts Haaretz norāda, ka Erdogans ir mērķtiecīgi savā labā izmantojis Trampa piemēroto sankciju politiku Irānai. Viņš savulaik paziņoja, ka Ankara turpinās pirkt Irānas eksportēto naftu un gāzi, tādejādi traucējot Trampa administrācijai piemērot «maksimālu spiedienu» pret valsts režīmu. Līdzīgi, Turcijai ir arī ievērojama ietekme Irākas ziemeļos un bez tās iesaistes būtu grūti iedomāties arī šīs valsts stabilizāciju.

Nedrīkst arī aizmirst par to, ka Turcijas nozīmīgums stiepjas daudz plašāk par Tuvo Austrumu reģionu. Jau minēju, ka Turcija ir NATO sabiedrotais. Līdz ar to, tās balss ir arī nepieciešama, lai atbildētu Krievijas iespējamajai agresijai Austrumeiropā. Līdzīgi arī šajā kontekstā – Erdogans ir ignorējis ASV prasību nepirkt Krievijā ražoto S-400 pretraķešu aizsardzības sistēmu.

Turklāt, spriežot pēc Donalda Trampa izplatītajiem paziņojumiem presei, viņš ir arī nolēmis, ka īstenībā jau kurdu pildītās funkcijas nav nemaz tik ļoti neaizstājamas. 9. oktobrī The Independent ziņoja, ka Tramps ir teicis, ka tagad Turcija esot atbildīga gan par atbrīvoto teritoriju stabilizāciju, gan arī ieslodzīto aizturēšanu.

ASV izvēli par labu Turcijai var izskaidrot arī ar papildus faktoru – amerikāņu karavīru klātbūtni teritorijās, kuras varētu skart minētā operācija. Ja Vašingtona būtu izvēlējusies iestāties pret Turcijas uzbrukumu kurdiem, tad pastāv iespēja, ka tie varētu sadurties ar Turcijas karavīriem. Savukārt, šo karavīru ciešana varētu bīstami atspēlēties Trampa reputācijai vēlētāju priekšā. Visbeidzot, milzīgas politiskas problēmas arī sagādātu fakts, ka divi NATO sabiedrotie viens uz otru atklāj uguni. Ne velti, Baltā nama paziņojumā tika iekļauts punkts, ka ASV militārie spēki ir izvēlējušies atkāpties un nebūt Turcijas uzbrukuma tuvumā.

Secinājums Nr. 2: ASV valdībā vēl arvien trūkst konkrētas stratēģijas Sīrijai

«Pašreizējā situācija Vašingtonā liek uzdot jautājumu, vai ASV vispār ir konkrēta un noturīga politika Sīrijai. Pagaidām no Turcijas viedokļa izskatās, ka Vašingtonā norisinās pilnīgs haoss. Tramps no vienas puses iedrošina Turcijas militāro operāciju Sīrijas ziemeļos, bet no otras puses saka, ka Turcija tiks iznīcināta ekonomiski. Tāpat Pentagons, kuram vajadzētu izpildīt Trampa pavēles, kavējas ar konkrētam darbībām,» Al Jazeera raidījumā Inside Story norāda Ankaras Institūta pētniecības direktors un bijušais padomnieks Turcijas premjerministram Ahmetam Davotuglu Osmans Serts.

Pēc Serta domām, šāda ASV neizlēmība saistībā ar Sīriju bija novērojama jau prezidenta Baraka Obamas laikā un Trampa prezidentūrā šī tradīcija tikai tiek turpināta.

Minētajā kontekstā jāatceras, ka tas nav pirmais tāda tipa lēmums, kurš tiek modificēts pēc tā izdarīšanas. Vēl pagājušajā gadā Tramps paziņoja, ka viņš salīdzinoši ātri plāno izvest ASV spēkus no Sīrijas. Tomēr iekšējās pretestības rezultātā šī izvešana ir notikusi daudz lēnāk, nekā bija plānots.

ASV nenoteiktību Sīrijas konfliktā ilustrē arī bijušais vecākais Sīrijas padomnieks ASV vēstniecei ANO – Samantai Pauerei. Viņš raidījumā Inside Story norāda, ka savulaik Obamas administrācija esot apzinājusies, ka sadarbības veidošana ar PKK esot efektīvs instruments cīņā pret «Islāma valsti» īstermiņā, taču radīšot problēmas ilgtermiņā. Jau toreiz viņi esot sapratuši, ka PKK tomēr ir Turcijas galvenais ienaidnieks un agri vai vēlu būs jāizdara izvēle.

Secinājums Nr. 3: ASV tēls kā uzticams sabiedrotais var tikt atkal apšaubīts

Neskatoties uz to, ka ASV šajā kontekstā bija nepieciešams izdarīt sarežģītu izvēli, tas var dot jaunu spēku tām balsīm, kuras uzsver Vašingtonas neuzticamību starptautiskajā politikā. Jau tagad kurdu medijos prevalē viedoklis, ka ASV ir nodevuši vienus no saviem tuvākajiem sabiedrotajiem reģionā. Līdzīgu kritiku ir pauduši arī politiķi senātā un kongresā, kuri iestājas pret Trampa pieņemto lēmumu.

Savukārt, bijusī ASV vēstniece ANO Nikija Hailija ir norādījusi, ka sabiedrotie ir jāatbalsta. Pretējā gadījumā tie neatbalstīs ASV.

Šeit arī tiek sniegta papildus munīcija galvenajiem ASV pretiniekiem – Ķīnai, Irānai un Krievijai. Tiem tagad nepieciešamības gadījumā ir papildus arguments, kuru izmantot ārpolitiskajā diskursā par ASV dubultstandartiem. Visbeidzot, šāds apstāklis varētu arī likt uzdot papildus jautājumus citām pasaules valstīm, kuras ir atkarīgas no ASV starptautiskā atbalsta. Pie tām pieder arī Latvija.

Lai kā attīstītos situācija, ir skaidrs, ka lielākie cietēji Sīrijā jau atkal būs vienkāršie iedzīvotāji. SDF kontrolētā teritorija līdz šim ir tikusi uzskatīta par vienu no stabilākajām kara plosītās Sīrijas daļām. Tomēr šķiet, ka nu šī nosacītā stabilitāte tiks satricināta. Jau tagad kurdu spēki ziņo par civiliedzīvotāju upuriem Turcijas veiktās bombardēšanas rezultātā. Diemžēl, lielvaru spēles gandrīz vienmēr prasa upurus un šī situācija nebūs izņēmums. Atliek vien cerēt, ka Trampa paziņojums par gatavību ekonomiski vērsties pret Turciju nepieņemamas rīcības gadījumā ir kas vairāk par vārdiem. Katrā gadījumā, Turcija viņam esot apsolījusi uzvesties cienījami.