Vai Pabrika izteikums rāda jaunu attieksmi pret leģionāriem? (38)

Re:Check analizēja, vai aizsardzības ministra teiktais tiešām atšķiras no Latvijas līdzšinējās oficiālās pozīcijas, augstāko amatpersonu un viņa paša iepriekš paustā.

Saskaņas, kā arī Krievijas vēstniecības un Krievijas valsts mediju sašutumu izraisīja Pabrika teiktais 27.septembrī Mores kauju piemiņas vietā Siguldas novadā. Pirms 75 gadiem latviešu leģiona karavīri, kas karoja nacistiskās Vācijas armijas sastāvā, Morē stājās pretim padomju armijai. PSRS jau bija iekarojusi lielu daļu Latvijas teritorijas, un leģionāri smagu kauju rezultātā aizkavēja tās ieiešanu Rīgā.

Pabriks uzrunā aicināja godāt un neļaut nevienam nonievāt kritušo leģionāru piemiņu, nosauca viņus par varoņiem, kā arī paziņoja, ka “Latvijas leģionāri ir latviešu tautas un valsts lepnums”. Šis citāts bija arī relīzes virsrakstā, ko Aizsardzības ministrija (AM) publicēja un izplatīja medijiem uzreiz pēc pasākuma. Nedaudz vēlāk, kā noprotams, pēc paša ministra iniciatīvas virsraksts tika nomainīts uz daudz neitrālāko Godina Mores kaujās kritušos Latvijas karavīrus.

Oficiāli par valsts lepnumu nav saukti

Saeima 1998.gada februārī pieņēma “Deklarāciju par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā”. Tās nolūks – “vēsturiskās patiesības un latviešu karavīru labās piemiņas sargāšana”. Dokumentā noraidīts Krievijas varas iestāžu un propagandas mediju izplatītais pieņēmums, ka vācu karaspēka sastāvā iekļautie leģionāri bijuši hitleriskā režīma atbalstītāji un atgādināts, ka, iesaucot okupētās Latvijas pilsoņus savos bruņotajos spēkos, abas lielvaras pārkāpa starptautisko tiesību normas. Skaidrots, ka daļa leģionāru tajā tiešām iestājās brīvprātīgi, taču darīja to, jo bija pieredzējuši 1940.-1941.gadā PSRS Latvijā īstenoto genocīdu un tādējādi centās nosargāt Latviju no staļiniskā režīma atjaunošanas. Taču deklarācijā leģionāri nav saukti ne par varoņiem, ne valsts lepnumu.

Arī vēlākajos gados valsts iestādes skaidrojušas latviešu leģiona izveides apstākļus un Latvijas valsts attieksmi – tas galvenokārt bijis saistīts ar 16.martu, leģionāru piemiņas dienu, kas vairākkārt izpelnījusies lielu ārvalstu mediju uzmanību.

Piemēram, 2012.gadā Ārlietu ministrija (ĀM) īpašā pasākumā uzrunāja ārvalstu vēstniekus. Ministrijas paziņojumā vairāk nekā Saeimas deklarācijā jūtama valsts norobežošanās – norādīts, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas nostāja prasa valstij “nodrošināt pulcēšanās brīvību dažādu, arī pretēju viedokļu pārstāvjiem” un, ka 16.marts nav oficiāla piemiņas diena. Vēl gadu iepriekš «Latvijas Avīze» vēstīja par kādu ĀM darbiniekiem izplatītu izstrukciju, kā amatpersonām vajadzētu interpretēt 16.marta pasākumus. Piemēram, kā «radikāli pretēju uzskatu grupu akciju». 2014.gadā valdība lēma par ministru nepiedalīšanos 16.marta pasākumos, un Einārs Cilinskis (Nacionālā apvienība), kurš lēmumu pārkāpa, zaudēja amatu.

Pabriks 2012.gadā: Mums nav jālepojas

Arī pats Pabriks līdz šim publiskajos izteikumos par leģionāriem bijis piesardzīgāks. 2012.gadā kā aizsardzības ministrs viņš intervijā laikrakstam NRA sacīja: “Mums nav jālepojas ar to, ka bijām spiesti uzvilkt svešus formastērpus. Gribas, lai nākotnē mēs karotu – ja tas būs vajadzīgs – tikai savos formastērpos. Un tikai par savu valsti. Ir grūti visai pasaulei stāstīt, ka – par spīti tam, ka Latvijas valsts neeksistēja – mēs tomēr cīnījāmies par Latviju un ar Latviju sirdī. To nav iespējams pierādīt.”

Savukārt 2005.gadā, būdams ārlietu ministrs, viņš kritiski komentēja gājiena rīkošanu un sacīja, ka “jāsaprot, kas tiek izmantots pret mums, runājot par vēsturi un piedaloties dažādās akcijās”. Viņš arī aicināja “septiņas reizes nomērīt un tikai tad nogriezt, pat ja tas ir pareizi un īstajā laikā”.

Pabrika Morē teikto, kā paredzams, izmantoja Krievijas mediji un to sekotāji Latvijā. Latvijas krievu valodā rakstošais Portāls BB.lv (kādreizējais Vesti.lv) Pabrika teiktajam veltīja septiņus rakstus, Sputnik publicēja vairākus viedokļa rakstus, kas Latvijas valstij pārmet nacisma atbalstīšanu, radio Baltkom intervēja bijušo ārlietu ministru un Tautas Saskaņas partijas līderi Jāni Jurkānu, kura pausto pēc tam plaši tiražēja Krievijas mediji. Pabrika teikto pārpublicēja arī Russia Today un nosodīja Krievijas vēstniecība Latvijā. Simona Vīzentāla centrs, kas darbojas ebreju tiesību aizstāvībā, protestējot pret Pabrika teikto, nosūtījis vēstuli Latvijas vēstniecei Izraēlā.

Nekonsekvence un pagrieziens pa labi

Vēstures doktors un LU Vēstures institūta pētnieks Uldis Neiburgs Re:Check norāda, ka leģionāri, lai arī vairums mobilizēti piespiedu kārtā, cerēja atjaunot vismaz daļēju Lavijas suverenitāti, neielaist savā zemē karaspēku, kas 1940.gadā okupēja Latviju un represēja civiliedzīvotājus. Neiburgs pauž, ka viņu cīņu var saukt par varonīgu rīcību individuālā līmenī un šajā ziņā viņš Pabrika teiktajā pretrunu nesaskatot. Problēma drīzāk esot nekonsekvencē, jo līdz šim šāda skaidrojuma no valsts puses nav bijis. “Ir notikusi nevis viņu varonības atzīšana, bet drīzāk norobežošanās. Arī no Pabrika puses citus gadus, kad viņš ieņēma citus amatus,” saka Neiburgs.

Tajā pašā laikā vēsturnieks arī norāda, ka, lai gan nav iespējams noskaidrot, kādas īsti bijušas leģionāru politiskās simpātijas, karavīru diensagrāmatās un vēstulēs neparādās atbalsts Hitleram vai nacistiskajai ideoloģijai, kā to mēdz apgalvot Krievijas mediji. “Viss, ko varēja darīt, lai neatgrieztos otrreizēja Padomju Savienības okupācija, viss, ko varēja darīt, tajā skaitā sadarboties ar vāciešiem, bija labāk nekā nedarīt neko,” Neiburgs skaidro leģionāru motivāciju.

Savukārt vēsturnieks, LU pētnieks Kaspars Zellis LTV7 sacījis, ka Latvijai un Latvijas valstiskumam leģionāri tāpat kā latviešu sarkanarmieši diemžēl neko nav devuši. Viņš paudis viedokli, ka Pabrika izteikumi lielā mērā līdzinās Nacionālās apvienības nostājai, un, viņaprāt, šādi ministra izteikumi ir vēstures politikas pagriešana pa labi. LTV7 arī atgādina 2017.gada beigās pieņemto likumu par Otrā pasaules kara dalībnieku statusu – kura mērķis ir “veicināt vienlīdzīgu attieksmi pret tā dalībniekiem”, lai kuras lielvaras pusē tie cīnījās.

Pabriks: Relīzes virsraksts neataino viedokli

Pabriks Re:Check sacīja, ka preses relīzes virsraksts, kurā izcelta leģionāru nosaukšana par valsts lepnumu, “pēc būtības neatainoja manas domas un manis teikto kapos” un “nebija varbūt adekvāts”. Viņš vienmēr esot apgalvojis, ka leģionāri bija kara upuri un šajā ziņā nekas neesot mainījies. “Taču ja mēs pasakām A, ka leģionāri ir kara un divu noziedzīgo režīmu upuri, tas nebūt nenozīmē, ka konkrētais cilvēks vienlaikus nevarētu tikt uzskatīts par samērā varonīgu cilvēku. Jo, ja mans tēvs ir izgājis divas armijas, divas koncentrācijas nometnes, es domāju, tā ir diezgan liela varonība,” skaidro Pabriks.

Secinājums: Līdz šim valsts oficiālajos dokumentos un paziņojumos leģionāri nav saukti nedz par varoņiem, nedz latviešu tautas un valsts lepnumu. Arī Pabriks iepriekš, kā liecina publiski pieejamā informācija, bijis stipri atturīgāks izteikumos par leģionāru lomu. Tādējādi viņa kā aizsardzības ministra izteikumi iezīmē attieksmes maiņu. Tiesa, jāņem vērā konteksts – līdz šim valsts pozīcija lielākoties skaidrota ar 16.martu, kas tiek uzskatīta par leģionāru piemiņas dienu un kad Rīgas centrā tiek organizēts ārvalstu medijos neviennozīmīgi vērtētais gājiens. Savukārt Pabriks par leģionāriem kā varoņiem un valsts lepnumu runāja brāļu kapos, kur apglabāti Mores kaujās kritušie karavīri.