"Viss tika uzmanīts un kontrolēts." ASV žurnāliste, kura PSRS pēdējā cēlienā ziņoja no Maskavas (17)

Pagājušonedēļ Kūpere Rīgas Ekonomikas augstskolā latviešu žurnālistēm vadīja lekciju par drošību, pildot darba pienākumus - tā ir tēma, kurai viņa veltīja vairākus gadus pēc tam, kad aizgāja no žurnālistikas. Sarunā ar portālu TVNET Kūpere dalās atmiņās par to, kā 80.gadu beigās un pašā 90.gadu sākumā strādāja par ASV sabiedriskā radio NPR korespondenti Maskavā un ziņoja amerikāņiem arī par Baltijas valstīm.

- Jūs strādājāt Maskavā ļoti interesantā laikā - pēdējos Padomju Savienības pastāvēšanas gados. Vai bija ļoti grūti darīt savu darbu, īpaši ņemot vērā, ka žurnālistikā bijāt apmācīta pēc amerikāņu tradīcijām?

Es teiktu, ka bija diezgan grūti. Kaut gan daudzus, daudzus gadus pirms tam bija vēl sarežģītāk, jo neviens negribēja runāt ar ārzemnieku, kur nu vēl ārvalstu korespondentu.

Maskavā sāku strādāt 1987.gadā, aizbraucu uz turieni pašās 1986.gada beigās. Bija sākušās pārmaiņas, vēlāk tās pieņēmās spēkā un kļuva arvien straujākas. Bet, kad ierados Maskavā, man bija jādzīvo namā, kur mitinājās tikai ārzemnieki. Pie ieejas durvīm bija apsargs. Mēs pieņēmām, ka visas telefonsarunas noklausās un ieraksta. Domājām, ka dzīvokļu griestos un sienās ir noklausīšanās ierīces. 

Sākumā ar mums runāja tikai retais padomju pilsonis. Visbiežāk - ebreju "refjuzņiki", disidenti, kuri jau pabijuši cietumā un kuriem vairs nebija, ko zaudēt. Bet pat viņi negribēja, lai zvanām no dzīvoklī esošā telefona, jo to noklausoties. Viņiem bija zināmas bailes, bet pār mums savukārt bija kontrole: mums bija speciālas auto numurzīmes koši dzeltenā krāsā, ar burtu K apzīmēja korespondentus, bet 004 bija Amerika. Policija mūs varēja ļoti viegli pamanīt. Ja gribējām kur aizbraukt, izbraukums bija jāpiesaka Ārlietu ministrijā, kura varēja pateikt nē un dažreiz to arī darīja. Biļetes bija jāpērk ar ārzemniekus apkalpojošās ceļojumu aģentūras starpniecību.

Viss tika uzmanīts un kontrolēts. Es biju ārvalstu korespondente, tāpēc sliktākais, kas ar mani varēja notikt - izraidīšana no valsts. Jā, bija potenciāls risks un briesmas, bet ne tuvu tādi, ar ko varēja saskarties vietējie žurnālisti.

Viņu dzīve bija daudz ierobežotāka. 1987.gadā viņi joprojām varēja rakstīt tikai to, ko partija un valdība pieļāva. Bet tad tas pamazām mainījās.

Man ļoti nozīmīga diena bija 1987.gada 23.augusts. Es biju aizbraukusi uz Viļņu. Disidenti visās Baltijas valstīs rīkoja pretpadomju demonstrācijas. Man nebija ne jausmas, kas notiks. Pāris reizes biju redzējusi, kā cilvēki cenšas iziet demonstrācijā Maskavā, bet viņus nekavējoties aiztur. Nekas tā arī nesanāca.

Bet todien bija citādi. Viļņā bija sapulcējušies vairāki simti cilvēku, bet neviens netika aizturēts. Es intervēju daudzus no viņiem - tie nebija rūdīti disidenti, viņi iepriekš nebija publiski pauduši viedokli, ka jāizstājas no Padomju Savienības. Tas uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu, jo es sapratu, ka pārmaiņu vēsmas sāk izplatīties. Arvien vairāk cilvēku jūtas iedrošināti. Pastāv risks, bet tas nav tik liels kā kādreiz. Tāpēc viņi atnāca uz šo mītiņu, un viņus nearestēja.

Vēlāk gan uzzināju, ka daži no viņiem zaudēja darbu vai piedzīvoja kaunināšanu darbavietā, kas ir briesmīgi. Bet nevienu neieslodzīja cietumā vai gulagā. Domāju, ka Baltijas valstīm tas bija pagrieziena punkts. Sajūta, ka viss paliek nedaudz brīvāk - tas sabiedrībā bija jūtams.

- Vai jūs rakstījās par Baltijas valstu neatkarības kustībām - Dziesmoto revolūciju, Baltijas ceļu? 

Pagājušogad šķiroju sižetu sarakstus no šī laika. Es neveidoju sižetus par Baltijas ceļu, jo šķiet, ka toreiz biju atvaļinājumā un manā vietā to darīja kāds cits, citādi es būtu bijusi šeit.

Taču es saskaitīju, ka piecu gadu laikā Baltijas valstīs pabiju vismaz 12 reizes. Es biju Rīgā, kad tika izveidota Tautas fronte. Biju Viļņā, kad tur nobalsoja par neatkarību. Biju Viļņā arī 1991.gada janvārī, kad tur ienāca padomju armija, nogalināja 14 cilvēkus un ieņēma televīzijas torni.

Es sekoju Dziesmotajai revolūcijai. Tā kā strādāju radio, demonstrāciju audioieraksti visās trīs Baltijas valstīs bija fantastiski. Dziesmas savā valodā un stingra nostāja - tas klausītājam lika apjaust vienotības spēku katrā no valstīm. Tas bija ļoti aizkustinoši.

- Vai saskārāties ar kādām grūtībām, ziņojot par notikumiem Baltijas valstīs?

Visgrūtāk bija 1991.gada janvārī; tas bija ārkārtīgi baiss vakars. Vispirms jau atrašanās tur, bet pēc tam - sižeta publicēšana. Padomju armija iebruka un ieņēma TV torni. Mēs domājām, ka nākamajam uzbruks parlamentam vai sapulcēs visus ārvalstu korespondentus. Domājām - varbūt atslēgs sakarus, lai nevaram par to ziņot pasaulei.

Tolaik nebija interneta; attēlus un video nevarēja tikt viegli izsūtīt ārā no valsts. No tā vakara atceros, kā mēģināju atrast starptautisku zvanu līniju, lai nodotu sižetu un pavēstītu pasaulei, kas notiek.

Tā kā biju apmeklējusi visas republikas, man bija sakrājies plašs kontaktu loks, varēju piezvanīt un pajautāt, kas notiek. Problēma bija tāda, ka es biju vienīgā sava uzņēmuma ["National Public Radio", NPR - aut.] korespondente, kuras pārziņā bija visa Padomju Savienība.

Baltijas valstu neatkarības centieni bija viens no lielākajiem, ja ne pats lielākais stāsts. Amerikāņu auditorijai interesēja - vai Padomju Savienība izdzīvos?

Latvija, Lietuva un Igaunija ir mazas valstis, taču tajos gados tām bija milzīga ģeopolitiska nozīme. Sabiedrība vēroja. Domāju, ka daudzi juta līdzi Baltijas valstīm un apbrīnoja, cik mierīgā veidā šī prasība tika pausta, cerot, ka tā tas arī paliks.

- Vai iestādes centās iejaukties tajā, ko jūs publicējāt?

Nē. Mani sižeti tika pārraidīti ASV un tos varēja dzirdēt tikai sabiedriskā radio stacijā Amerikā. Varbūt tur dzīvojošie diplomāti monitorēja, kādas ziņas no Maskavas parādās radio un laikrakstos. 

Kremlim interesēja padomju pilsoņu domas. Kaut kādā mērā viņiem rūpēja, ko ziņo amerikāņu un pārējie ārvalstu korespondenti, bet, iespējams, uzskatīja to par zaudētu cīņu. Kamēr mūsu sižetus neraidīja Padomju Savienībā, tas nebija pārāk svarīgi. 

Pagājušogad biju pasākumā Viļņā, un tur tika atskaņots "Amerikas balss" sižets par 1987.gada 23.augustu no arhīva. Tajā uzskaitīja: "The New York Times" ziņo to un to, "Los Angeles Times" ziņo to un to... Un tad atskanēja mana balss, manis ierakstītā dziedāšana. "Amerikas balss" izmantoja manu audio, bet tās translācijas tika bloķētas. Vai kāds to toreiz vispār dzirdēja? Es nezinu. Bet tikai tādā veidā mans materiāls būtu nonācis atpakaļ Padomju Savienībā.

- Vai jūs un jūsu kolēģi ticēja, ka Padomju Savienība patiešām varētu sabrukt?

Tas ir labs jautājums. Ja jūs man to būtu uzdevusi, kamēr Padomju Savienība vēl pastāvēja, es būtu atbildējusi - jā, bet nezinu, kad.

Tā es būtu atbildējusi pirms 1991.gada janvāra, bet pēc tam - nezinu. Tolaik visi prātoja, ko nozīmēja Viļņa? Tas bija briesmīgi, bet tajā pašā laikā padomju spēki negāja tālāk par TV torni. Viņi neieņēma parlamentu. Vairākus mēnešus pēc tam neatkarības kustība nebija gluži iznīcināta, bet tai arī nebija tādas teikšanas kā pirms tam. Televīzija un radio turpināja raidīt no Kauņas. Neskatoties uz Viļņas televīzijas torņa ieņemšanu, Kremlis nebija pārņēmis visu Lietuvu.

Tas bija saspringts laiks ar daudziem nezināmajiem. Mēs nevarējām būt droši par to, kas vispār noticis. Gorbačovs teica, ka lēmumu esot pieņēmuši vietējie armijas komandieri. Ko viņš zināja, ko nezināja? Ja viņš nedeva pavēli, tad ko nozīmē tas, ka šādu rīkojumu var dot kāds cits bez viņa ziņas? Savā ziņā mēs atbildi saņēmām 1991.gada augustā, kad atklātībā nonāca aizkulišu cīņas. Mēs zinājām, ka tādas notiek, bet ne to, kurš uzvar.

Pēc 1991.gada augusta es būtu pavisam droši teikusi - jā, Padomju Savienībai pienāks gals. Un tobrīd tas bija ļoti tuvu; Padomju Savienība sagruva daudz straujāk, nekā daudzi varēja iedomāties. 

- Jūs bijāt Maskavā līdz 1991.gadam, vai ne?

Jā, biju tur līdz septembra beigām. Tā bija tīra sagadīšanās, jo tāds vienkārši bija mans grafiks. Es par to priecājos, jo nebūtu gribējusi palaist garām apvērsuma mēģinājumu. Savā ziņā tas bija stāsta nobeigums. 

- Un jauna stāsta sākums.

Jā. Vēl daudz svarīgāka stāsta sākums, kaut arī tas piesaistīja daudz mazāku uzmanību starptautiskajos medijos.

Kopš 1991.gada Baltijas valstis nav tikušas pārāk plaši atspoguļotas ASV medijos. Man vienmēr šķitis, ka tā ir laba zīme - nekas nav aizgājis pavisam šķērsām. 

- Baltijas valstis izvēlējās vienu ceļu, bet Krievija - pavisam citu. Kā jums šķiet, kāpēc tā bija?

Pati šādu jautājumu uzdevu žurnālistiem Viļņā pirms dažām dienām. Viens no viņiem teica: mēs bijām daļa no Eiropas vēl pirms Padomju Savienības un pēc tam tai atkal pievienojāmies. Otrs strīdējās pretī, ka Lietuvas brīvvalsts bija autokrātiska un mums tāpat nebija dziļu demokrātisko tradīciju. Viņi ilgi strīdējās un pie kopsaucēja tā arī nenonāca. 

Man no malas ir grūti spriest. Taču, kad es vēl padomju laikos uz šejieni braucu, cilvēki bija ļoti atšķirti no Maskavas, no komunisma. Nejutās kā daļa no lielās Padomju Savienības. Tas bija vērojams arī citās republikās, bet visvairāk šeit.

Zināmu lomu droši vien spēlēja arī tas, ka šīs bija pēdējās trīs valstis, ko iekļāva Padomju Savienībā. Atmiņas par neatkarības laikiem bija spēcīgākas, kaut arī tā nebija gluži demokrātija, taču valoda un kultūra bija brīvas. 

- Pēc Maskavas jūs devāties uz Dienvidāfriku un 1994.gadā ziņojāt par pirmajām vēlēšanām, kurās varēja balsot arī melnādainie. Kā tas bija - noskatīties uz vēl vienu milzīgu transformāciju?

Tas bija lieliski. Es tur ierados 1992.gadā, un tolaik ritēja sarunas starp gaišādaino valdību un Āfrikas Nacionālo kongresu par to, kā rīkot vēlēšanas, kāda veida valdības koalīcija pēc tam tiks veidota. Sarunas bija ļoti smagas. Dažbrīd šķita, ka varbūt nekāda vienošanās netiks panākta.

Melnādaino rajonos bija briesmīgas vardarbības gadījumi, dažus no kuriem izraisīja "Inkatha" Brīvības partija. Vai valdībai bija kāda loma - to bija grūti saprast. Ja tā bija, tad valdība nebija taisnīga sarunu puse.

Tomēr beigu beigās vienošanos tomēr izdevās panākt. Tika nolikts vēlēšanu datums, un tajā brīdī vissvarīgākais bija fakts, ka cilvēki varēs vēlēt. Visai valstij tas bija fantastisks notikums, īpaši melnādainajam iedzīvotāju vairākumam. Rindas pie vēlēšanu iecirkņiem bija tik garas! Noskaņojums bija ārkārtīgi priekpilns. Intervējot vēlētājus, pati biju asarās. 

Vēl viena ļoti priecīga diena bija tad, kad Mandela kļuva par prezidentu. Es nolēmu, ka gribu tur palikt vēl vienu gadu. Tobrīd biju sapratusi, ka pēc revolūcijas seko nākamais stāsts.

Daži teica - vēl vairāk balto cilvēku pametīs Dienvidāfriku, būs vairāk vardarbības. Viņi gribēs atgūt savas saimniecības... Tika izteiktas daudz prognozes, ka tas nebeigsies labi. Es paliku vēl gadu, un kopumā tā bija ļoti mierīga pāreja. Protams, bija zināmas problēmas, kas pastāv joprojām, piemēram, milzīgā nevienlīdzība Dienvidāfrikā. Tur bijušas korumpētas valdības, bet tajā pašā laikā pastāvēja arī prese, kura rakstīja par pārkāpumiem. 

Jauniem dienvidafrikāņiem, kuri uzauguši bijušajos melnādaino pilsētas rajonos, tomēr nākas saskarties ar problēmām - milzīgu bezdarbu, grūtības ar mājokļu pieejamību. Joprojām ir daudz darāmā. Taču galvenais, ka viss noritēja samērā mierīgi. Tas bija absolūti nepieciešamas pārmaiņas.

Vēlākajā karjerā Anna Kūpere vadīja bezpeļņas organizāciju "Committee to Protect Journalists", kas iestājas par žurnālistu tiesībām visā pasaulē bez bailēm pildīt savus darba pienākumus. Sarunu par šo tēmu lasi portālā TVNET jau nākamnedēļ!