/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
1993. gada 8. martā kopīgas iedzeršanas laikā Lujāns strīda rezultātā nodūra vienu no pudeles brāļiem. Redzot, ka otrs gatavojas par notikušo ziņot policijai, viņš nodūra arī to. Nedēļu vēlāk Lujāns ieradās pie kāda sava paziņas, kuru sadūra un sasēja. Sapakojis dzīvoklī esošās vērtīgās mantas, viņš grasījās doties prom, taču tika aizturēts kāpņutelpā. Policijas savlaicīgā ierašanās izglāba sadurtā cilvēka dzīvību.
Projekta "Neredzamais cietumā" kārtējā intervija ar Uldi Lujānu - notiesātu uz mūžu par divu cilvēku slepkavību.
Savu bērnību Uldis Lujāns atceras slikti. Piebilst, ka pat skolas gadus knapi var atcerēties. Auga bez tēva, dzīvoja ar māti un brāli.
“Teiksim, uzraudzības nekādas nebija. Ko gribēju, to darīju,” bērnību raksturo ieslodzītais.
Skola viņam nepatika. Vienīgais priekšmets, kas padevās un raisīja interesi, bija matemātika. Vīrietis, toreiz vel zēns, varēja mēnešiem ilgi bastot skolu, atbrīvojot laiku gājieniem uz kinoteātriem un zooloģisko dārzu. Lujāns apgalvo, ka ar māti esot bijušas labas attiecības.
Ieslodzītais saka, ka vardarbību ģimenē nav piedzīvojis. Izņemot tikai tos gadījumus, kad patēvs varēja iepērt ar putekļusūcēja cauruli par dažādām palaidnībām. Lujāns uzskata, ka tas ir bijis pelnīti.
Apmēram 7-8 gadu vecumā sāka zagt.
“Nu, tas sākās viss mammai no maciņa šad tad pa piecītim izvilku, nu jā, kaimiņiem no dārza, no šķūnīšiem zagu un tā,” atceras Lujāns.