Kaflins norāda – lai arī pasaulē ir valstis, kur novecošana ir nozīmīga problēma, ne vienmēr “novecošana” ir slikta ekonomikai. To var izmantot arī kā ideju ekonomiskai attīstībai.
“Vecums, galvenokārt, ir sociāla vērtība, kas paredz, ka sasniedzot noteiktu vecumu, cilvēkam jādodas pensijā. Tomēr tas neatspoguļo, kā daudzi cilvēki reāli jūtas. Biznesam ir jādomā par to, ko vecāki cilvēki patiesi vēlas, nevis ignorēt viņu vajadzības un paļauties uz to, kas tiek sludināts sabiedrībā. Šeit varam runāt ne tikai par automašīnām, ko izvēlas vecāki vīrieši, bet arī par modi, izklaides iespējām un ko citu,” sacīja Kaflins.
“Runa ir par nenovecošanu tādā ziņā, ja mēs rūpētos par cilvēku labsajūtu, par to, kā turpināt šiem cilvēkiem sagādāt dzīvesprieku. Tā, piemēram, pasaulē daudzi cilvēki iet līdzi laikam un vecumdienās izvēlas sev virtuālos asistentus, kas atvieglo dzīvi,” uzsvēra Kaflins.
Vecākiem cilvēkiem, aizejot pensijā un “paliekot sabiedrības apritē”, atveras jaunas iespējas, kas var dot ekonomisku labumu sabiedrībai.
Lai arī nav veikti daudz pētījumi par “ilgtspējas ekonomiku” kā tādu, ir skaidrs, ka uzņēmumi var izmantot novecojošo patērētāju bāzi kā iespēju, kā palīdzēt viņiem arī dzīves vēlākajos periodos. Tā, piemēram, 2017. gadā tika izpētīts, ka vecāki cilvēki novērtē tehnoloģiju sniegtās iespējas, un, piemēram, iepērkas internetā, tur iztērējot pat vairāk naudas, nekā jaunākām paaudzēm, kas augušas tehnoloģiju laikmetā.