“No komas pamodos sešgadīgs un bez kājām” jeb spēlei ar vilcienu ir dzīvības cena (15)

Aleksandra sapnis ir kļūt par sociālo rehabilitētāju un palīdzēt visdažādākajiem cilvēkiem iekļauties sabiedrībā. Jau tagad Aleksandrs tiek aicināts gan uz ieslodzījuma vietām, gan skolām, gan sociālajiem centriem, lai dalītos ar savu pieredzi, stāstītu, kā pārvarēt grūtības, un iedrošinātu cilvēkus. 

“Esmu dzīvs piemērs tam, kādas ir vieglprātības sekas. Sliedes nav tā vieta, kur sevi pierādīt. Spēlējoties ar drošību sliežu tuvumā iznākumi var būt divi – vai nu tu kļūsti par invalīdu uz mūžu, vai arī nonāc septiņas pēdas zem zemes,” saka drošības kampaņas vēstnesis, piebilstot, ka ir jāmācās sadzīvot ar visdažādākajiem apstākļiem un pārvarēt izaicinājumus, kas kavē mūs attīstīties. 

“Neviens nenodzīvos dzīvi mūsu vietā,” sarunas beigās pauž Aleksandrs. 

“Ar mani jau nekas slikts nenotiks.”

Mārcis Čerpinskis par mašīnistu strādā jau vairākus gadus un ikdienā redz, cik vieglprātīgi un pavirši cilvēki attiecas pret drošību sliežu tuvumā. Vaicāts, vai nenopietnā attieksme pret drošību vērojama visās vecuma grupās, Mārcis atbild apstiprinoši. Seniori, kas gadiem ilgi minuši ceļu no mājām uz mazdārziņu un atpakaļ, mēdz būt tikpat vieglprātīgi kā jaunieši, kas, ieurbušies telefonos, pastaigājas gar sliedēm. 

“Diemžēl cilvēki nereti uzskata, ka tās pāris minūtes, kas jāvelta, lai pagaidītu, kamēr vilciens aizbrauks, ir pārlieku dārgas, un šķērso sliedes, kā nu pagadās. Arī tad, ka vilciens pietuvojies bīstami tuvu, jo cilvēku prātos iesēdusies apziņa, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks,” stāsta Mārcis. 

Kā dzelzceļa stacijās, tā pašos vilcienos regulāri izskan brīdinājums: “Vilcienu tik viegli nevar apstādināt.” Un tā ir tiesa – bremzēšanas attālums tonnām smagajam pasažieru vilcienam ir aptuveni 400 metru, kravas vilcienam – ap kilometru jeb 3-4 minūtes. Jāpiebilst, ka, lai cik tas neparasti neliktos, tuvojošos vilcienu patiešām var nedzirdēt – uzsnigušais sniegs, cepures, kapuces, un, protams, mūzikas klausīšanās, krietni slāpē vilciena dunēšanu. 

“Situācijā, kad redzam cilvēku uz sliedēm, vienīgais, ko varam darīt, ir dot skaņas signālu, un tad viss atkarīgs no tā, kāds tas cilvēks ir. Ja apstājas – ir labi, ja turpina iet, tad jāpielieto pēkšņā bremzēšana. Pagājušajā gadā vilciena mašīnisti bijuši spiesti strauji bremzēt 96 reizes un no negadījuma tas ļāva izvairīties 66 gadījumos,” stāsta mašīnists, “protams, kilometra attālumā cilvēku pamanīt nav vienkārši, līdz ar to visbiežāk vilciena un cilvēka vai auto sadursmes sekas ir traģiskas un letālas. Tajā brīdī sajūtas nav labas. Vienīgais, ko vari darīt, ir gaidīt un skatīties, kas notiks. To visu, protams, mašīnists paņem līdzi uz mājām, izspēlē dažādos scenārijus galvā, un visi scenāriji beidzas vienādi.”

Mārcis atminas gadījumu, kad viņa vadītais vilciens notriecis vīrieti, kas bija nolēmis izdarīt pašnāvību. “Redzu vīrieti, kas stāv pie sliedēm. Padevu signālu. Viņš paskatījās vilciena virzienā un, kad lokomotīve jau bija pavisam tuvu, spēra soli uz sliedēm. Vilciens ar spēku vīrieti aizmeta vairāku metru attālumā. Atbrauca mediķi, bet vīrieša dzīvību glābt bija par vēlu. Viss, kas no viņa bija palicis, bija vien sadragāts ķermenis,” stāsta mašīnists. 

Viena nāve, vairākas sadragātas dzīves

Neatliekamās medicīniskās palīdzības mediķi gada laikā saņem vairāk nekā 1500 izsaukumu pie cilvēkiem, kuri mēģina izdarīt pašnāvību. Jaunākajam pusaudzim, kurš šogad mēģināja izdarīt pašnāvību, bija tikai 11 gadu, bet dzīvību šogad sev atņēmuši trīs pusaudži. 

Lai jaunieši un viņu vecāki bez maksas varētu saņemt pierādījumos un mūsdienīgā pieejā balstītu pusaudžu garīgās veselības profilaksi, izveidots īpašs centrs, kam dots nosaukums Pusaudžu resursu cents. 

Kā stāsta viens no centra pārstāvjiem, bērnu psihoterapeits un atkarību speciālists Bērnu klīniskā universitātes slimnīcā Nils Sakss-Konstantinovs, centra klienti ir jaunieši, kurus nomāc grūtības skolā, ģimenē un personīgajā dzīvē un kuriem nepieciešama palīdzība, lai sakārtotu savu mentālo veselību. “Garīgā veselība sagādā grūtības aptuveni 1 no 3 jauniešiem. Centrā mēs mācām pusaudžus, ka par savu mentālo veselību ir tikpat svarīgi rūpēties, kā par fizisko stāvokli,” saka Konstantinovs.

Eksperts norāda, ka, lai gan jaunieši it kā dzīvo pieauguša cilvēka dzīvi un paši atbild par sevi, viņu smadzeņu centri, kas atbild par drošību, atbildīgu rīcību, vēl nav attīstījušies, kas nozīmē, ka viņus tomēr pilnībā vainot nevaram.

“Tādēļ mums, pieaugušajiem, ir jāatrod drosmīgi veidi, kā uzrunāt šos jauniešus, lai tas nebūtu tikai ar pamācošo toni, bet gan piesaistītu bērnu uzmanību,” saka speciālists, “diemžēl uz sliedēm bojā neaiziet tikai viens cilvēks, bet tiek sadragātas ļoti daudzu citu cilvēku dzīves, kuriem šie bojāgājušie ir bijuši tuvi. 

Tās ir mammas un tēti, kuriem tajā brīdī pazūd visi nākotnes plāni un cerības. Bieži vien pēc šāda pārdzīvojuma atgūties vienkārši nav iespējams, un arī savā praksē satieku bojāgājušo cilvēku draugus, kuri naktīs vairs nespēj gulēt, un arī viņus pašus piedzīvotā dēļ piemeklē psihiskas kaites, kā smaga depresija. Šis ir ne tikai drošības, bet arī sabiedrības veselības jautājums.”

Eksperts uzsver, ka nevajag kaunēties un kautrēties lūgt ekspertu palīdzību garīgās veselības problēmu risināšanā, jo tikai atpazīstot un cīnoties ar mentālās veselības problēmām mēs veidosim stabilāku un laimīgāku sabiedrību.