Ciemos pie Mjanmas tetovētajām sievietēm (1)

- Eksotiski?

Māris: Jā, eksotiski.

Baltos cilvēkus tur tik bieži nesastapsi, īpaši nomaļākos reģionos, kas tikai nesen atvērti tūrismam. Tur baltie cilvēki parādās varbūt reizi gadā.

Bet citādi - cilvēki kā cilvēki. Dzīvo nedaudz citādāku dzīvi. Mjanma sajauc sevī mūsdienas un 70. vai 80. gadus. Saliekot tos kopā, veidojas Mjanma.

- Kas jums tur šķita interesantākais: daba, cilvēki, tempļi?

Māris: Iespaidiem bagātākā bija Bagana. Tā ir ļoti maza pilsētiņa - vecpilsēta ir kā mazs ciematiņš; visa teritorija skaitās vēsturiskā teritorija. Tur ir ļoti daudz mazu tempļu un daži lielāki, kas saglabājušies. Daudz ir arī drupu.

Varētu šķist, ka Baganā nav nekā daudz, ko darīt. Tomēr šī vieta ir ļoti maģiska. Gan cilvēki, gan vide. Mēs tur pavadījām četras vai piecas dienas. Īrējām elektrisko motorolleru un katru rītu un vakaru braucām uz kādu no tempļiem vērot saules lēktu un rietu.

Mūsu Instagram kontā ir fotogrāfija ar vienu no saullēktiem. Tur var redzēt, kā saule austot apspīd visus mazos apkaimes templīšus, turienes dabu, un tad pēkšņi ne no kurienes - gaisa baloni!

 

 

 

 

View this post on Instagram

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bagan. Early in the morning it is the place where natural and human made wonders meet and coexist in the same space gifting truly unbelievable sight. No picture or video does this unbelievable moment justice, it is something that one needs to experience in person. Bagan is an ancient city in central Myanmar, there are over 2000 Buddhist monuments towering over the green plains. Many of the monuments were built in 11th century and the sight of them being touched by early sunlight is truly breathtaking. As soon as the first beams of light hit Bagan, hot air balloons start to make their appearance and add to this picturesque moment. They fit the sight as if it was made for them. . . LV in comments. . . #trippingtheglobe #travel #backpacking #backpackers #coupletravel #honeymoon #bagan #burma #myanmar #sunrise #hotairballoon #earlymorning #love

A post shared by Maris&Kristine (@trippingtheglobe) on Dec 18, 2018 at 6:17am PST

Tā ir daļa no Baganas, ļoti iederas sirreālajā ainavā. Tas mūs burtiski iesūca šajā pasaulē tā, ka negribējās braukt prom. Tā noteikti ir vieta, kur vēl atgriezīsimies.

Mjanmā cilvēki ir ļoti sirsnīgi un atsaucīgi. Ja varēs, tad vienmēr palīdzēs. Mēs mīlam labu ēdienu, tāpēc meklējām labas ēstuvītes. Atradām vienu, kas mums ļoti patika gan garšu, gan attieksmes ziņā. Sadraudzējāmies ar ēstuvītes pavāru un īpašnieci. Piecu dienu garumā šķita, ka esam daļa no ģimenes. 

- Ja eiropieši tur nav pārāk bieži sastopami, kādā valodā jūs sarunājāties?

Māris: Angļu! Un zīmju, un emodži valodā! 

Ja kādreiz, ceļojot ar kādu, nav nevienas kopīgas valodas, tad emodži ļoti palīdz, lai arī cik dīvaini tas liktos.

Ēstuvēs un tamlīdzīgas vietās vietējiem ir pašas pamata zināšanas angļu valodā.

Kristīne: Un zināmākajās vietās arī ēdienkartes ir angļu valodā.

Māris: Bagana skaitās diezgan tūristīga. Tur mēs baltos cilvēkus ik pa laikam satikām. Savukārt Činas pavalstī, kas tikai nesen atvērta tūrismam, bija citādi.

Valstī tikai tikai kopš 2011.gada iegājies internets [kopš valdība mazināja līdz tam pastāvējušo stingro cenzūru - red.]. Činas pavalstī, kas ir kalnu reģions, ar angļu valodu bija diezgan traki, pat viesnīcās. Arī mūsu gids knapi runāja angliski. Komunicējām ar žestiem, vienkāršiem teikumiem. Visu, ko vajadzēja, sarunājām.

Gidu mums vajadzēja tāpēc, ka gribējām apskatīt, kā dzīvo vietējie. Devāmies trīs dienu pārgājienā.

Kristīne: Vietējie - tās ir tantes ar tetovējumiem.

Māris: Tas mums interesēja visvairāk. Tā ir ļoti interesanta tradīcija, un mēs gribējām satikt šos cilvēkus. 

Kristīne: Tā ir tradīcija, kas drīz vairs nepastāvēs. Viņas ir vienas no pēdējām.

Māris: Jaunākajam cilvēkam ar šādiem tetovējumiem, ko satikām, bija apmēram 30 līdz 35 gadi. Tie tagad ir aizliegti, šāda prakse līdz ar to vairs netiek piekopta.

Katrā Mjanmas vietā, kuru apceļojām, bija kas cits. Pilsētā bija viena pieredze, Činas pavalstī cita - tur viss ir dārgāk, vietējie angļu valodā nerunā. Sajūta kā atrodoties pilnīgi izolētā vietā. 

Pie Inles ezera satikām ļoti sirsnīgus cilvēkus un izbraukājām visapkārt ezeram gan ar riteņiem, gan ar laivu. Redzējām, kā cilvēki dzīvo uz ūdens, makšķerē, audzē tomātus un tamlīdzīgi.

Vienā vietā redzējām, kā cilvēki no lotosa auž šķiedras un pēc tam no tām gatavo dažādus izstrādājumus. 

Mēs tur sagaidījām Jauno gadu, kaut arī tur nekāda Jaunā gada nemaz nav. Tas bija interesanti, jo Latvijā jauna gada atnākšanu atzīmē ar salūtu, ballītēm. Bet tur tas bija parasts vakars.

Mēs aprobežojāmies ar to, ka izdzērām pa smūtijam un atgriezāmies viesnīcā. 

- Jūs bijāt ne vien Mjanmā, bet arī apceļojāt Malaiziju, Taizemi un visbeidzot Jaunzēlandi. Vai ir kāds īpašs iemesls, kāpēc izvēlējāties tieši Āzijas un Okeānijas reģionu?

Kristīne: Gribējās redzēt Āziju! Īpaši Mjanmu, jo, manuprāt, tā no visām Āzijas valstīm ir visautentiskākā. Tur vēl nav tik attīstīts tūrisms.

Māris: Gribējās paspēt, kamēr tas nav pazudis.

Kristīne: Tāda Taizeme varēja būt pirms aptuveni 30 gadiem. Taizemē visur ir ļoti, ļoti daudz tūristu, vide tiek pakārtota viņiem. Mjanmā tas nebija tik ļoti jūtams.

Māris:

Aizbraucot uz Mjanmu, tu esi kā vietējais, tikai balts un uz tevi visi skatās. Taču nekas nav pakārtots tūristam, pašam viss jādara un jākārto.

Turpretī Taizemē, pat paliekot lētā hostelī vai bungalo, var sarunāt, piemēram, ka pulksten deviņos no rīta tev atbrauc pakaļ un aizved līdz nākamajai viesnīcai, kas ir laivas un divu autobusu brauciena attālumā. Visu izdara tavā vietā no A līdz Z. 

Mjanma bija autentiska Āzijas pieredze, kas mums ļoti patika. 

Kristīne: Bet vispār Āziju gribējām redzēt tāpēc, ka tur ir ļoti skaisti - gan kalni, gan ūdeņi. Āzijas valstis arī ir maciņam draudzīgākas. No vienas Āzijas valsts uz citu var aizlidot par burtiski 20 vai 30 eiro.

Māris: Turklāt tas bija pusceļš uz Jaunzēlandi, jo bijām dabūjuši darba brīvdienu vīzu un zinājām, ka kādu laiku tur būsim. Zinājām, ka noteikti gribam redzēt Mjanmu. Vēl viens no mūsu mērķiem bija Taizeme, ko gribējām apskatīt.

Kristīne: Un lidojums bija no Malaizijas.

Māris: Tādēļ mēs nolēmām apceļot šīs trīs valstis kopā. Daļēji tāpēc, ka tas bija pusceļš uz Jaunzēlandi, daļēji arī zemo izmaksu dēļ.

- Jūs jau pieskārāties izmaksu jautājumam. Kādus praktiskus padomus jūs dotu cilvēkiem, kuri vēlas doties ceļojumā uz šo reģionu?

Māris: Skatoties, uz kuru valsti. Piemēram, Mjanma tūristiem nav lēta. Dzīvošana sanāk diezgan dārga. Ja salīdzinām ar Taizemi, tur lētākās naktsmītnes bija par trīs eiro naktī. Savukārt Mjanmā desmit eiro bija minimums, pie Inles ezera pat 18 eiro par nakti. Tas it kā nav daudz, bet perspektīvā - dārgāk nekā citur.

Dodoties uz Mjanmu, jārēķinās ar dārgāku ceļu un dzīvošanu, kā arī jānokārto vīza. 

Mēs iepriekš esam bijuši arī Indijā, kur apdzīvotākos reģionos vai ejot caur tirgu, tev visu laiku mēģina kaut ko iebāzt sejā un pārdot. Savukārt Taizemē un Mjanmā neviens neuzbāžas. Ja vēlēsies, tevi apkalpos. 

Interesanti, ka katrā valstī attieksme pret tūristiem ir pavisam citāda. Āzija ir ļoti daudzveidīga. Lai arī tas ir viens reģions, Mjanma, Malaizija un Taizeme ir ļoti atšķirīgas valstis. Tas bija patīkams pārsteigums, jo, nekur tālu nebraucot, pieredzējām dažādas kultūras.

- Jūs tagad uz kādu laiku esat apmetušies Jaunzēlandē?

Māris: Uz kādu laiciņu. Līdz nākamā gada janvāra beigām.

- Vai jums jau padomā citi galamērķi, uz kuriem doties pēc tam?

Māris: Jā... (Smejas.)

- Kādi, ja nav noslēpums?

Māris: Nepavisam nav. Mēs plānojam doties atpakaļ uz Taizemi un esam uzaicinājuši draugus, lai viņi mums pievienojas. Pēc tam plānojam pabūt Holi festivālā Indijā. Ieplānojām to diezgan spontāni, jo, dzīvojot un strādājot Jaunzēlandē, sadraudzējāmies ar indiešiem. Viens no viņiem teica, ka brauks uz Holi festivālu. Mēs ar Kristīni saskatījāmies un pateicām, ka mēs arī brauksim.

- Drīz jau būsiet aizvadījuši gadu ceļojot. Kā jūs domājat, vai būs grūti atgriezties parastā ikdienas ritmā? Vai  vispār plānojat to darīt?

Kristīne: Tad jau redzēs. Atgriezties gribētos tikai tāpēc, ka pietrūkst cilvēku, bet nevis ceļojot aizvadītā laika dēļ.

Māris: Bet mēs īsti neplānojam atgriezties ikdienas ritmā, jo mēģināsim vairāk vai mazāk pakārtot savu dzīvi ceļošanai, nomadiskam dzīvesveidam. Sākumā, protams, būsim uz vietas un paskatīsimies, ko dzīve mums sniedz.

Taču uz ilgu laiku atgriezties mājās un dzīvot tā saucamo "normālo dzīvi" mēs šobrīd neplānojam. 

Kristīne: Tā laikam arī ir atbilde uz jautājumu - būtu grūti atkal ieiet ikdienišķā ritmā pēc tik ilgas ceļošanas. 

Māris: Jā... Mēs ar Kristīni tagad saskatāmies un mājam ar galvu. Ja mēs vēlētos atgriezties normālā dzīvē, tad tas noteikti būtu grūti. Tik daudz pieredzēts, ceļošana tik daudz ko ir iemācījusi. Esam auguši gan kā pāris, gan kā personības. Mums mainījies skatījums uz pasauli un dzīve kopumā.

Visiem lasītājiem novēlam nesēdēt mājās un aiziet apskatīt pasauli.

Kristīne: Vai Latviju.

Māris: Vai vismaz Latviju. Mēs esam sapratuši, ka pašiem salīdzinoši maz sanācis ceļot pa Latviju. Viens no mūsu mērķiem ir nedaudz paceļot pa Latviju, kad atgriezīsimies. 

Vajag ceļot, vajag skatīties tālāk par savu pagalmu, iepazīt cilvēkus, būt draugam, mīlēt sevi un visu sev apkārt. 

- Liels paldies jums abiem par sarunu.