Ciniskākā solījumu nepildīšana, kāda iepriekš nav pieredzēta (51)

- Ar kādām problēmām nācās saskarties nākamā gada budžeta pieņemšanas gaitā, saistībā tieši ar veselības aprūpes jomu?

- Ar vienu no, iespējams, manā politiķes pieredzē, teikšu, ciniskāko solījumu nepildīšanu. Lielākā problēma bija tā, ka šis pats – jaunās Saeimas sasaukums, decembrī sasolīja to, kas bija zināms, ka to izpildīt nevarēs. Konkrēti – tika solīta noteikta summa algām. Tā bija lielākā grūtība – zinot, ka ir kaut kas apsolīts, bet to izpildīt nevarēs.

- Finansējums veselības nozarei būs 1,2 miljardi eiro, kas procentuāli pat ir nedaudz mazāk nekā pērn jeb 3,5% no iekšzemes kopprodukta (IKP), salīdzinot ar 3,7% šogad. Kas ir liedzis kāpināt kopējo finansējuma daļu veselības aprūpei?

- Tam ir vairāki iemesli. Viens – nepārskatot nodokļu sistēmu, mums nav vairāk jaunu, nesadalītu ienākumu. Koalīcija un premjers kategoriski atteicās šogad ķerties klāt pie nodokļu revīzijas. Nonāca arī līdz pat tādam absurdam, ka nevarēja pabeigt veselības aprūpes finansēšanas likuma labošanu. Izdevās atteikties no tā saucamajiem “groziem”, taču palika pusratā iecere visām nodarbināto grupām noteikt 1% sociālo apdrošināšanas maksājumu. Tātad – ja nav lielāku ienākumu, tad vienīgais veids, kā var iegūt vairāk naudas, ir līdzekļu pārdale. Te atkal nospēlēja piecu partiju koalīcija, kur katram no dalībniekiem ir savas intereses, arī nepiekāpšanās jautājumi.

- Ja pareizi saprotu, tad “katrs vilka to deķi uz savu pusi”, un beigās palika pie...

- ...kompromisa. To skaidri un gaiši var saukt par kompromisu. Budžeta papildus naudas sadalījums ir kompromiss, ko varēja panākt, visām piecām partijām vienojoties. Jāsaka gan, gods premjeram, ka sākotnējo budžeta projektu piedāvāja – papildus finansējumu novirzīt mediķu algām, taču šai iecerei nebija atbalsta. Vienlaikus vēlos norādīt, lai arī nepietiekami, veselības nozare 2020.gadā saņems lielāko pieaugumu budžetā. Valdība apņēmīga to kāpināt arī nākamos gadus.

- Kāpēc, jūsuprāt, nebija šī atbalsta veselības aprūpes finansējuma palielināšanai?

- Tādēļ, ka neviens no partneriem nevarētu rādīt šo kā veikumu savā nozarē, ko mēs Latvijā nereti noreducējam tikai līdz papildu līdzekļiem. Šeit gan jāsaka, ka veselība ir īpaša, un es esmu to teikusi un nebeigšu atkārtot. Raugoties pēc jebkādas budžeta metrikas, mums, veselības aprūpei ir viszemākais pieejamais publiskais finansējums Eiropas Savienībā. To nevar nekādi citādi interpretēt, kā zemāko. Ar citām nozarēm ir tā, ka tās finansējam vidējā Eiropas Savienības līmenī, un dažas ir arī pārfinansētas. Bet ir sajūta, ka ministra darbs ir tas, “cik izsit” finansējumu savai nozarei, lai gan politiku var īstenot arī citos veidos, ne tikai atrādot sabiedrībai papildus naudu budžetā.

- Pēdējās nedēļas laikā aktuāla tēma ir krimināli iegūtie 29 miljoni eiro, kas tiks ieskaitīti valsts budžetā. Ja šī nauda nebūs jāatdod Ukrainai, vai Veselības ministrija pretendēs kaut uz daļu no šīs naudas?

- Noteikti pretendēsim. Šeit gan jāņem vērā, kura gada budžetā tas ienāks un vai ienāks. Ja tas būs vēl šī gada budžetā, tad mēs varam prasīt tām programmām, kur nav nepieciešami iepirkumi, jo tos vairs līdz gada beigām nevar paspēt veikt. Visdrīzāk, tie būs izmeklējumi, kur ir nepietiekami naudas līdzekļi, lai apmierinātu visas vajadzības. Vēl ir konsultācijas pie speciālistiem, rehabilitācijas pakalpojumi gan bērniem, gan pieaugušajiem. Šīs ir pozīcijas, kur var jēgpilni līdz gada beigām izlietot.

- Mediķi ir paziņojuši arī par gaidāmām protesta akcijām, kurām arī esiet paudusi atbalstu. Vai arī jūs pati varētu piedalīties šajās akcijās?

- Pilnībā saprotu cilvēku sašutumu un objektīvo nepieciešamību pēc atalgojuma palielinājuma. Jebkuras likumā un tiesiskā valstī akceptējamas viedokļu un protestu paušanas formas ir izmantojamas. Tas gan aktualizē tēmu, kuru jau ilgstoši aizstāv arī Veselības ministrija, gan signalizē par cilvēku vēlmi iestāties par savām tiesībām. Vienlaikus jāsaprot, ka politiķu dalība šāda veida pasākumos var nepalīdzēt sasniegt iecerēto mērķi. Atbalstu jebkuru likumā atļautu protesta formu, jo tās ir cilvēka tiesības. Bet vai es metīšos protestos kā talcinieki pie Ļeņina baļķa nešanas? Nevēlos protestus pārvērst par PR pasākumu.

- Viena no problēmām slimnīcās ir lielās rindas, ko nereti rada arī speciālistu trūkums. Šeit jārunā arī par jaunajiem speciālistiem, no kuriem ievērojama daļa izbrauc no valsts. Iemesli ir dažādi – zemais atalgojums, nepieciešamība strādāt vairākās darba vietās, lai nodrošinātu sev normālus dzīves apstākļus. Ko valsts un Veselības ministrija nākotnē plāno darīt, lai novērstu šīs problēmas?

- Problēma ir ļoti sarežģīta. Ja problēma ir sarežģīta, tad viena un vienkārša risinājuma nav. Runājot ar jaunajiem ārstiem, viņi norāda vairākus apstākļus, kas ietekmē viņu lēmumus doties prom. Atalgojums ir viens, un tam ir salīdzinoši vienkārša recepte – katru gadu noteiktā apjomā to palielināt. Taču šajā gadījumā ir jāatgriežas pie sarunas sākuma – tas ir iespējams tikai tad, ja šai valdībai un Saeimai būs pietiekami dūšas viest noteiktas izmaiņas nodokļu sistēmā, lai palielinātu nodokļu ieņēmumus. Otrs, ko ārsti norāda, ir darba vide. Viss, kas ir saistīts ar viņu iespējām profesionālajai un karjeras izaugsmei. Īpaši jāuzsver universitāšu slimnīcas, ka tur ir zināmā veidā slēgta sistēma, kur speciālistam ir grūti saplānot savu karjeru, piemēram, kļūt par klīnikas vadītāju. Tad ir pētniecības un zinātnes nepietiekama klātbūtne un iespēja to praktizē. Tie ir virzieni, kur ministrijai nav jāizgudro divritenis, bet tās intervences jāveic. Par slimnīcām runājot, es ļoti ceru, ka ļoti labs palīgs būs slimnīcu padomes, kas slimnīcu valdēm un ministrijai palīdzēs mainīt iesīkstējušos un ne sevišķi efektīvos pārvaldes modeļus. Vēl rezidentūras kvalitāte – tas ir jautājums, kas ietekmē lēmumu par aizbraukšanu. Mums ministrijā ir ziņas, ka ir virkne specialitāšu, kur rezidentūra nav pietiekami intensīva, jo rezidents lielākoties strādā kā lētais darbaspēks, bet profesionāli viņš nemaz tik daudz neiegūst. Šeit mēs runājam gan ar slimnīcām, gan ar augstskolām, kas būtu veicams, lai veiktu rezidentūra kvalitātes uzlabošanu – pārskatītu saturu, ilgumu, vairāk iekļaut praksi.

- Uz rezidentūras vietām ir arī liels konkurss – uz vienu vietu var būt pat desmit kandidāti...

- Tas ir atkarīgs no specialitātes. Ir arī specialitātes, uz kurām vispār neviens nepiesakās. Kā vienu no šādām specialitātēm es varu minēt geriatriju. Geriatrs – tas ir ārsts, kas strādā ar veciem cilvēkiem. Tā ir absolūta nākotne medicīnā. Ņemot vērā, ka sabiedrība noveco, cilvēki dzīvo ilgāk – geriatram darbs būs līdz viņa vecumdienām. Tā nav “modes lieta” - var būt, ka šī specialitāte nešķiet tik “seksīga”, varbūt jaunajam ārstam nav skaidrs, kā būs ar finansēm, kāds būs nodrošinājums. Parasti jaunos speciālistus interesē kardioloģija, neiroķirurģija, arī uz neatliekamās palīdzības ārstiem tas konkurss nav tik liels. Rezidentūrā ir “modes specialitātes” un tādas, kas cilvēkiem neinteresē.

- Citās aprūpes nozarēs, piemēram, rehabilitācijā – vai nevar veidoties tāda situācija, ka jaunie speciālisti paliek pāri? Respektīvi – jaunie speciālisti pabeidz augstskolu, taču veselības aprūpes iestādēs vakanču nav?

- Šeit jau arī ir tā rezidentūras plānošanas jēga, ka ministrijai, kā politikas veidotājai ir precīzi jāstrādā ar datiem vairākos līmeņos – gan apzinot esošo ārstu skaits, kas praktizē, viņu vecums un izvietojums. Jābūt skaidrībai, kādā virzienā konkrētā nozare, piemēram, onkoloģija vai neiroķirurģija attīstīsies, kur Latvijā operēs – vai nu reģionos, vai arī Rīgā. Par neiroķirurgiem runājot, ir uzskats, ka Latvijā ir nepieciešami 15 aktīvi operējoši neiroķirurgi. Diemžēl, bet uz šo konkrēto nozari ministrijai nav jēgas atvērt vairāk rezidentūras vietas, jo tas pēc tam rada nevajadzīgu konkurenci, jo tāda līmeņa speciālistus nedrīkst atstāt bez praktizēšanas, jo tad kritīsies kvalitāte.

- Kā jūs varētu vērtēt to, kā pēdējā gada laikā ir mainījusies situācija Ātrās neatliekamās medicīniskās palīdzības jomā? Vēl salīdzinoši nesen varēja lasīt ļoti nepatīkamas ziņas, par to, ka darbinieki iet prom, un uz izbraukumiem doties nav kam...

- [NMPD direktore] Lienes Cipules kundze šo situāciju kontrolē un pārvalda. Ir organizatoriskas izmaiņas – dienests pāriet uz divu cilvēku brigādēm, kad pats ārsts vai ārsta palīgs pats arī vada mašīnu. Cipules kundzei plāns ir. Skaidrs, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta pārstāvji (NMPD) būs to mediķu vidū, kas noteikti saņems atalgojuma palielinājumu nākamgad. Ir izstrādāta dienesta attīstības stratēģija, un šeit arī ministrijai ir jāizpilda atsevišķi mājasdarbi. Šobrīd var teikt, ka situācija ir stabilizēta.

- Par nākotnes perspektīvām runājot, iepriekš intervijā finanšu ministrs Jānis Reirs (JV) sacīja, ka nākamajā gadā nodokļu politika vēl tiks atstāta nemainīga, taču pēc tam tiks lemts, ko mainīt. Kādas konkrēti ieceres uz šīm nodokļu izmaiņām ir veselības ministrijai, sākot ar 2021. gadu?

- MK ir uzdevums līdz aprīlim Saeimā iesniegt grozījumus Veselības aprūpes finansējuma likumā, kā jau minēju – ar viena procentpunkta likmes attiecināšanu uz visām nodarbinātības formām – tostarp mikrouzņēmumiem, patentmaksātājiem, lai visiem ir vienāda pieeja. Tāpat ministrija skatās uz visiem tā saucamajiem “grēka nodokļiem” - alkohols, tabaka, cukurs, sāls... Te nav nekā revolucionāra, te ir jautājums, kā salāgot akcīzi ar kaimiņvalstīm. Es ļoti ceru, ka Saeima labos valdības iniciatīvu samazināt akcīzi smagajam alkoholam. Runājot par nodokļu sistēmu plašāk, mana pārliecība ir tā, ka, ja mēs negribam turpināt solīt un nepildīt solījumus, tad nākamgad valdībai ir jābūt skaidram nodokļu piedāvājumam. Te es varu atsaukties gan uz OECD, gan uz Eiropas Komisijas Latvijas ikgadējiem novērtējumiem, un mums katru gadu norāda uz vietām, kur mēs nepaņemam naudu budžetam, ko dara citas valstis. Joprojām ir zemāk taksēts kapitāls nekā darbaspēks, tas ir neefektīva nekustamā īpašuma nodokļa sistēma, kas raida nepareizus signālus un rada nevienlīdzību, un mēs no tā arī šajā pozīcijā negūstam pietiekami līdzekļus. Nepieciešama normāla progresivitāte, nevis caur izmežģītu neapliekamā minimuma sistēmu. Tas mums jau vairākus gadus ir bakstīts no starptautiskajā organizācijām, un es ceru, ka nākamgad par to varēs vienoties.

- Nodokļu ieņēmumi ir viens veids, kā iegūt papildus finansējumu veselības aprūpei. Kas vēl varētu dot papildu finansējumu?

- Cik man ir zināms, citu veidu, izņemot budžetu un papildinošo ES fondu naudu, nav. Fondu naudu mēs varam investēt infrastruktūrā, bet ne izmaksāt algās. Līdz ar to, cita avota, kā palielināt finansējuma daļu attiecībā pret IKP, nav. Vismaz nav zināms, ka kaut kas tāds būtu izgudrots...

- Kad mediķi varētu saņemt solīto algu pielikumu, kas tagad tika solīts, bet netika izpildīts?

- Es atturēšos minēt termiņus un skaitļus finansējuma izteiksmē. Tas būs atkarīgs no tā, vai valdība sadūšosies veikt nodokļu izmaiņas, kas varētu stāties spēkā no 2021. gada. Mans aicinājums būtu gan mediķiem, gan sabiedrībai kopumā neļaut politiķiem šļūkāt un tikt cauri ar neizpildītiem solījumiem, proti, ja kāds sola kādu summu papildus, tad obligāti jāprasa – no kurienes tā nauda būs? Ja politiķis vai politiķi nav spējīgi pie brīnišķīgajiem solījumiem uzrādīt konkrētu finansējuma avotu, tad mēs turpināsim tā, kā līdz šim – apsolīt, bet nepildīt.

- Šāda prakse, vismaz attiecībā uz veselības aprūpi, šķiet, ka ir ļoti ilgu laiku...

- Tik brutāli tas ir pirmo reizi. Zinot, ka nebūs tās naudas, tāpat nobalsot par to... Tas ir visklasiskākais populisms.

- Paldies par sarunu!

- Paldies!