Vai Maskava mēģina vairot ietekmi Latvijas Pareizticīgo baznīcā? (20)

Pirms desmit dienām LPB koncils nolēma statūtos atgriezt vārdus, kas bez diskusijām apliecina Latvijas baznīcas neatkarību no Maskavas. Un attiecīgs lūgums nodots arī Maskavas patriarhātam. Atbilde gan ilgi nebija jāgaida – jau pēc dažām dienām kādā no Krievijas medijiem parādījās publikācija, pārmetot LPB slepenību un pārmērīgu lojalitāti Latvijas varai.

LPB metropolīts Aleksandrs oktobra sākumā atzīmēja 80 gadu jubileju. Iespējams, tieši cienījamā vecuma sasniegšana, ir nozīmīgs fons vairākām norisēm, saistībā ar LPB un Maskavas patriarhātu, kurā kanoniski atrodas Latvijas baznīca.

Pērn Igaunijā pēc iepriekšējā metropolīta nāves, par Pareizticīgās baznīcas galvu tika izraudzīts bīskaps no Maskavas, kurš nebija Igaunijas pilsonis. Metropolīts Jevgēņijs jeb Valērijs Rešetņikovs, vēl kalpojot Maskavā, 2014.gada pavasarī apmeklējis anektēto Krimu, atradies padomē, kas nodrošina Krievijas prezidenta sadarbību ar reliģiskajām organizācijām. Bet, jau esot Igaunijas baznīcas vadībā, piedalījies propagandas kampaņā pret Ukrainas pareizticīgo baznīcu, kas atteicās būt par daļu no Maskavas patriarhāta. Šis fakts pieminēts Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienesta ziņojumā.

Latvijas Saeima šogad, jūnija sākumā nedēļas laikā izskatīja un pieņēma grozījumus Latvijas Pareizticīgās baznīcas likumā, kur drošības aspekts bija viens no anotācijā minētajiem pamatojumiem, līdztekus tādiem argumentiem kā nepieciešamība pasargāt baznīcu no iespējamas ārvalstu ietekmes un tās autonomijas aizsargāšana.

“Mēs vērtējam un sekojam līdzi arī šai situācijai no tāda valsts ārpolitiskā un drošības aspekta. Tāpēc nedomāju, ka es varētu šobrīd tieši pateikt, ka ir bijuši kaut kādi tādi nopietni lēmumi vai signāli no patriarhāta vadības, bet ir bijušas zināmas aktivitātes, kas ir mūs darījušas uzmanīgus, un mēs esam veikuši arī tādu zināmu ārpolitisko prevencijas darbu, informējot un izglītojot mūsu kolēģus par pieņemto likumu, gan arī par mūsu nostāju, tīri juridiski vēsturiskā aspekta raugoties,” raidījumam “de facto” saka ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

Tagad likums prasa, ka par Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolītu, bīskapiem un šo amatu kandidātiem drīkst būt tikai tie garīdznieki, kuri ir Latvijas pilsoņi un šeit dzīvojuši vismaz desmit pēdējos gadus. Grozījumus sagatavoja, konsultējoties ar Ārlietu ministriju un Latvijas Pareizticīgo baznīcu.

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Virspriesteris, Sinodes loceklis Nikolajs Tihomirovs saka: “Mūsu statūtos jau ir, ka jābūt pilsonim, ka jābūt Latvijas valsts apstākļos zinātājiem, bet likuma prasītie 10 gadi - tas ir pat labāk, ir konkrētas prasības, ko nevar tulkot kādā citā veidā.”

Tomēr acīmredzot ar šiem grozījumiem nav bijis pietiekami. Bažas par iespējamu, nevēlamu ietekmi un pat baznīcas šķelšanu ir palikušas. Pie vainas ir gan tiesu spriedumi un priekšlikumi saistībā ar iespēju vienā konfesijā reģistrēt vairākas baznīcas. Gan arī kāds Latvijā ieradies garīdznieks, kuru visticamāk šeit sūtījuši Maskavas patriarhāta darbinieki, un kura darbības liecinājušas par mērķi sanaidot garīdzniekus un arī mainīt kādu no vadības.

“Tas, ko viņš dara, ir ļoti neparasti. Viņš ne tikai apmelo, mēģina kaut kādas ķildas izraisīt mūsu baznīcā. Tā bija tikai viena puse. Viņš pat bija mēģinājis dažiem priesteriem no mūsu baznīcas piedāvāt kļūt par bīskapiem - tas absolūti nebija saprotams. Ir ļoti svarīgi, lai patriarhija zinātu, ka kaut kas tāds notiek, ņemot vērā, ka cilvēks, kas to darīja, ir Maskavas patriarhāta jurisdikcijā, lai viņu arī piesaukt pie kārtības,” saka Nikolajs Tihomirovs.

Nepatīkamā situācija aprakstīta arī Maskavas un Krievzemes patriarham Kirilam adresētā vēstulē, aicinot, lai šādām darbībām tiktu pielikts punkts.

Vēstuli 9.oktobrī akceptēja baznīcas koncils, kurā pulcējās Latvijas Pareizticīgo baznīcas augstākā vadība un pārstāvji no 125 draudzēm.

Taču galvenais iemesls vēstulei ir lūgums apstiprināt koncila pieņemtās izmaiņas baznīcas statūtos, iekļaujot vārdu “neatkarīga”. Tādējādi uzsverot baznīcas neatkarības un autonomijas statusu atbilstoši dokumentiem, kas ir bijuši gan dibinot LPB pirms simt gadiem, gan atjaunojot tās statusu pēc Latvijas neatkarības atgūšanas.

“Pareizticīgo baznīca šobrīd ar statūtu grozījumiem vēlas izdarīt to, lai pirmajā pantā, pašā galviņā, precīzi ierakstītu faktisko situāciju, kāda ir Latvijas Pareizticīgo baznīcai, kādu šo baznīcu atzīst Latvijas valsts: atzina Latvijas valsts 20. gadu sākumā un atzīst tagad kā reliģisko organizāciju, kas darbojas atbilstoši Latvijas likumiem un kas šeit pati kārto visas savas lietas un Maskavas patriarha loma ir kanoniskā jurisdikcija, kas skar ticības un baznīcas teoloģijas jautājumus ,” norāda konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps.

Jau pagājušās nedēļas nogalē vēstule nogādāta patriarham Kirilam, kas pieņēmis pārstāvjus no Latvijas un sarunā konceptuāli piekritis statūtu maiņai. Taču jāņem vērā, ka burtiski pāris dienu vēlāk Krievijas medijos parādās publikācija, kurā LPB pārmet mēģinājumu slepeni mainīt statūtus, bet eksperta lomā ir Vsevolods Čaplins. Viņš ir radikāli noskaņots garīdznieks un baznīcas publicists, kurš iepriekš paudis viedokli, ka Krievijai jāatgūst vara pār zemēm, kurās tā kādreiz valdījusi. Tagad Čaplins neaizmirst LPB pārmest arī atteikšanos aizstāvēt krievvalodīgo tiesības apmaiņā pret atbalstu no Latvijas varas iestāžu puses.

Krievijas Pareizticīgā baznīca jau ilgstoši tiek uzskatīta par Krievijas tā sauktās maigās varas nesēju ārpus šīs valsts robežām. Savukārt Latvijas Pareizticīgā baznīca līdz šim ne ārpolitiskās, ne iekšpolitiskās aktivitātēs nav iesaistījusies.

Tagad Latvijas Pareizticīgo baznīcai jāgaida, vai un kā Maskavā akceptēs šeit pieņemto lēmumu par statūtu grozīšanu, lai neatkarības statuss nebūtu apšaubāms. Lēmumam vajadzētu būt tuvāko mēnešu laikā.