Karš, spiegi, teroristi, ekonomiskā krīze: Latvijas apdraudējums 2019. gadā (20)

Kas tā būtu?

Visaptverošā valsts aizsardzības sistēma ir veids, kā mēs savietojam aizsardzību no militāru un cita veida draudu kopuma. Mūsdienās militārie draudi ir papildināti ar to, ko plašāka sabiedrība pazīst kā hibrīdos draudus. Ņemot vērā, ka mēs esam NATO un ES dalībvalsts, tīrs militārs apdraudējums ir iespējams, taču daudz mazāk ticams. Tas ir īpaši kļuvis mazāk ticams tāpēc, ka mūsu teritorijā tagad atrodas arī sabiedroto militārās vienības.

Lasot jauno drošības koncepciju, ievēroju arī to, ka ir pieminēti vairāki apdraudējumi, kuri tradicionāli nav bijuši Latvijas dienaskārtībā. Viens no piemēriem ir klimata pārmaiņu potenciālais radītais apdraudējums. Varbūt jūs nedaudz vairāk varētu pastāstīt par šo tematu? Ko Latvija īsti dara, lai klimata pārmaiņu negatīvās sekas potenciāli samazinātu?

Es domāju, ka šajā dokumentā tieši klimata pārmaiņām īpaši liela ievērība nav pievērsta. Tā ir vairāk iekļauta punktā par enerģētikas drošību. Savukārt enerģētikas drošība ir ļoti lielā mērā saistīta ar mūsu darbībām cīņā pret klimata pārmaiņām. Tomēr es varu sniegt arī plašāku skatījumu par šajā dokumentā iekļauto informāciju. Vai jūs vēlētos to dzirdēt?

Jā, es domāju, ka mūsu lasītājiem tas būtu ļoti interesanti.

Pasaulē pagaidām pastāv plaši apdraudējumi, par kuriem varbūt ne visu laiku runā. Tie ir pašu cilvēku izraisīti un var potenciāli novest pie cilvēces iznīcināšanas. Īpašas ievērības cienīgi ir trīs. Pirmais ir saistīts ar plaši pazīstamajām klimata pārmaiņām un globālo sasilšanu.

Zinātnieku aprindās valda pieņēmums: ja globālās vidējās temperatūras  pieaugums pārsniegs 1,5 grādus pēc Celsija, tad turpmāku vidējās temperatūras pieaugumu vairs nebūs iespējams apturēt.

Jau tagad Sibīrijas ziemeļos ir redzams, ka vidējā temperatūra vietām ir pieaugusi pat par 3 grādiem. Tas ir ārkārtīgi bīstami dažādu iemeslu dēļ. Viens no tiem – Krievijā tiek sabojātas infrastruktūras būves. Tas tādēļ, ka zem zemes esošais mūžīgais apledojums balsta daudzas rūpnīcas, ēkas un ceļus. Ja tas sāks kust, tad tas nozīmēs pamata zaudējumu un šo būvju sabrukumu. Tas nav nekāds joks, un tas ir absolūti kritiski tur dzīvojošiem cilvēkiem. Turklāt zemē trūdi tagad vēl ātrāk sāk sadalīties un ražot oglekļa dioksīdu, kas padara globālo sasilšanu vēl ātrāku. Krievijā vēl mūsdienās ir iespējams atrast mamutu ilkņus, kuri gadu tūkstošus ir gulējuši sasaldēti zemē.

Otrs apdraudējums ir saistīts ar kodolieročiem. Aukstā kara laikā bija tāds izteiciens – Mutually assured destruction, kas nozīmē, ka kodolkara gadījumā visas karojošās puses noteikti tiks iznīcinātas. To vēlāk saīsināja uz apzīmējumu MAD jeb «traks» (angļu val.). Pēc Aukstā kara beigām pasaules politiķi darīja ļoti daudz, lai ierobežotu kodolieroču izplatību pasaulē. Tomēr pašlaik varam novērot šīs tendences atgriezenisko procesu. Vairāki līgumi, kuri Aukstā kara laikā tika noslēgti starp ASV un PSRS, pamazām tiek izbeigti. Turklāt pati Krievija savus militāros vingrinājumus beidz ar kodolieroču izmantošanas scenāriju.

Tomēr vēl bīstamāki ir atsevišķu valstu centieni iegūt šos ieročus savā kontrolē. Ziemeļkoreja tos jau ir ieguvusi, un Irāna no tiem ir tikai dažu soļu attālumā. Turklāt Irānas apbruņošanās ar kodolieročiem izraisīs arī Saūda Arābijas bruņošanos. Esam jau redzējuši precedentu Pakistānas un Indijas gadījumā. Jānorāda arī, ka šīs kodolvalstis ir salīdzinoši nestabilas un tajās pēkšņi var mainīties politiskā situācija. Tādā gadījumā pie šiem ieročiem varētu tikt arī teroristi-pašnāvnieki.

Ja tie ir gatavi uzspridzināties ar sprāgstvielām pilnās mašīnās, tad varat iedomāties, ko ar šādiem ieročiem varētu izdarīt kādai lielai pasaules pilsētai.

Ja kaut kas tāds sākas, tad tas ir gandrīz vai tas pats, kas atvērt Pandoras lādīti. Mēs nevaram paredzēt šāda scenārija iznākumu, tāpēc visai pasaulei pie tā arī būtu nopietni jāstrādā.

Trešais ir bioloģiskais apdraudējums. Bioloģiskie karošanas paveidi ir bijuši pazīstami jau no seniem laikiem. Jāatceras, ka līķi ir tikuši katapultēti pār nocietinājumu mūriem. Savukārt Pirmajā pasaules karā Nāves salā notika uzbrukums, kurā gāja bojā arī latviešu strēlnieki. Mūsu nelaime ir tā, ka šādu ieroču lietošana nav beigusies un tos savā arsenālā vēlētos iegūt vairākas autoritāras valstis. Otrais risks šā apdraudējuma ietvaros ir saistīts ar tā saucamās pretvakcinācijas kustības izplatību pasaulē. Tās ietvaros sāk atdzimt vairākas slimības, kuras cilvēce uzskatīja par jau uzvarētām. Savukārt trešais risks ir saistīts ar antibiotiku zūdošo efektivitāti. Šīs problēmas ietvaros ir nepieciešams meklēt jaunus to veidus, kuru nav daudz. Pastāv iespējamība, ka pēc neilga laika daudzas lietas, uz kurām ir balstīta mūsu medicīna, vairs nebūs pieejamas.

Ņemsim vērā to, ka spāņu gripas epidēmija, kura norisinājās no 1918. līdz 1920. gadam, iznīcināja aptuveni 3-5% tā laika pasaules iedzīvotāju.

Tas bija ievērojami vairāk par kritušo skaitu visās pusēs Pirmajā pasaules karā.

Ja nedaudz atgriežamies pie Latvijas un Nacionālās drošības koncepcijas, kāda ir pašreizējā situācija saistībā ar Krievijas spiegošanas mēģinājumiem un vai mēs ar tiem tiekam galā? Koncepcijā lasīju, ka ir tikušas novērotas arī citu valstu spiegu aktivitātes. Daudzi pieļauj, ka tā varētu būt Ķīna.

Pats no savas pieredzes varu sacīt, ka Krievijas dienesti ļoti interesējas par Latviju, kā arī citām NATO un ES dalībvalstīm. Krievijai nepatīk NATO un arī nepatīk Eiropas Savienība. Varētu pat sacīt, ka ES tai ir pat vēl lielāks apdraudējums par NATO.

Vai mēs tiekam ar spiegiem galā? Sākšu ar to, ka ir vairāki to veidi. Ir tā saucamie legālie rezidenti, jeb cilvēki ar diplomātisko statusu. Tie darbojas no Krievijas vēstniecības. Tādus atklāt nav īpaši grūti. Tomēr ir arī tādi, kuri iebrauc Latvijā bez diplomātiskā statusa un kurus mēs nepazīstam. Risku sagādā arī tas, ka ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji brauc apceļot Krieviju. Tas nozīmē, ka tur ir iespējams šos iedzīvotājus šantažēt, vai arī iegūt informāciju labuma rašanai.

Tomēr es gribētu teikt, ka lielos vilcienos mēs ar spiegu apdraudējumu galā tiekam. Daudz grūtāk ir tikt galā ar Krievijas īstenoto informācijas karu. Par to tiek runāts arī jaunajā drošības koncepcijā. Pagaidām mēs varam novērot, ka notiek pāreja no vienkārša informācijas kara, kurā tiek sagrozīti fakti, uz kognitīvu karu. Šajā karā vairs nav runa par faktiem, bet par attieksmi. Šo attieksmi tiek mēģināts ārēji veidot dažādos veidos. Piemēram, mums Latvijā ir izveidojies uzskats, ka politiķi iet politikā tikai pašlabuma dēļ. Es no savas pieredzes varu teikt, ka tas pārsvarā neatbilst patiesībai, taču daudzi cilvēki patiešām tā domā. Cilvēki neuzticas gan politiķiem, gan arī lēmumiem, kurus tie pieņem. Tādā veidā tiek zaudēta uzticība valstij kā tādai. Paldies dievam, mums ir arī valsts institūcijas (piemēram, Nacionālie bruņotie spēki un baznīca), uzticība kurām ir daudz lielāka. Tomēr mums pie tā visa ir ļoti nopietni jāpiestrādā.

Ja iedzīvotājiem trūks uzticības savai valstij, šī valsts aizsargāta netiks. Tādā gadījumā valsti sagraut no ārpuses ar kognitīvā hibrīdkara elementiem būs daudz vieglāk.

Neapšaubāmi, ka informācijas karā ļoti svarīgs ir kvalitatīvs saturs mediju vidē. Tas tomēr palīdz atspēkot dažādus mītus un maldus par Latviju. Ja nemaldos, tad nepieciešamība spēcināt kvalitatīvu, neatkarīgu žurnālistiku ir iekļauta arī drošības koncepcijā. Es vēlējos jums pajautāt viedokli par pagaidām nepietiekamo finansējumu sabiedriskajiem medijiem. Vai ir iespējams ražot kvalitatīvu saturu, ja valsts nesniedz nepieciešamo ekonomisko atbalstu?

Pretoties dezinformācijai ir diezgan bezcerīgs pasākums, jo tās gluži vienkārši ir pārāk daudz. Ja skatāmies uz Krievijas Federācijas uzbrukuma veidiem Latvijai informācijas telpā, tad tajos dominē trīs vēstījumi – 1) Latvija ir neizdevusies valsts ar korumpētu valdību un nepilnvērtīgu ekonomiku, 2) Latvijā tiek diskriminētas minoritātes, 3) Latvijā atdzimst fašisms.

Problēma ir tāda, ka mums ir divas informācijas telpas. Cilvēkiem, kuri vairāk uztver krievvalodīgos medijus, atšķiras uzskati par Krimas okupāciju no tiem, kuri lielāku uzmanību pievērš pašmāju un Rietumeiropas medijiem. Tas ir tas, par ko mums ir jādomā. Šā iemesla dēļ valdība nākamā gada budžetā nedaudz naudas ir atvēlējusi arī sabiedriskajiem medijiem. Būtu arī vairāk jāpievērš uzmanība NEPLP darbībai.

Skaidrs. Es tomēr vairāk gribētu uzzināt par Ķīnu. Kā jau iepriekš minēju, daudzi pieļauj, ka ir pieaugušas šīs valsts spiegu aktivitātes Latvijā. Vai tā patiešām ir?

Latvijā Ķīnas aktivitātes redzam relatīvi maz. Tomēr jāņem vērā, ka Ķīna piedāvāja milzīgas naudas summas, lai zem jūras būvētu «Rail Baltica» tuneli, kurš savienotu Helsinkus un Tallinu. Ir ļoti grūti pamatot šā piedāvājuma ekonomisko loģiku, jo šis tunelis būtu vēl garāks nekā Folkstonas un Kalē tunelis, kurš atrodas zem Lamanša šauruma. Savukārt šis tunelis tikai pēdējos gados (20 gadus pēc tā pabeigšanas) ir sācis atpelnīt savus izdevumus.

Ir pilnīgi skaidrs, ka šis projekts ir vairāk politiski pamatots. Ķīna ar šā tuneļa palīdzību varētu piegādāt Eiropai preces, kuras tā transportē caur Arktikas Ziemeļu jūras ceļu. Doma, protams, ir laba, taču ir jautājums, ko mums par to būtu jādod pretī?

Esam jau novērojuši, ka Ķīna vairākās pasaules valstīs ir vienkārši ekonomiski pārņēmusi ostas. Mēs negribam pieļaut situāciju, kuras ietvaros zaudējam savu rīcības brīvību.

Ķīna, protams, savu varas augšupeju turpina, un mums Latvijā būtu jāsaprot, ka Pekinas militāro muskuļu izmantošana jebkur pasaulē ietekmēs arī mūs. Ja uzskatām, ka Ķīna ir tikai Klusā okeāna reģiona problēma, tad tas ir tas pats, kas prezidenta Rūzvelta viedoklis, ka Vācijas iebrukums Polijā 1939. gadā neatstās ietekmi uz ASV. Protams,  atstāja! Valsts tika ierauta Otrajā pasaules karā.

Mūsdienās mums ir jāatbalsta savi sabiedrotie NATO un NATO ietvaros jāatbalsta ASV. Savukārt kopā ar NATO un ASV mums ir jāveido tā saucamie plašākie Rietumi. Tajos tiktu apvienotas valstis, kurām ir demokrātiskas pārvaldes sistēmas ar līdzīgām vērtībām (piemēram, Japāna, Dienvidkoreja, Jaunzēlande). Ja mēs šos plašākos Rietumus varam saturēt kopā, tad ir daudz lielāka iespēja, ka Ķīna nemēģinās militārus pasākumus, kuri var novest pie ļoti nelāgām sekām.

Vēl viens jautājums, kuram es Nacionālajā drošības koncepcijā pievērsu uzmanību, bija jautājums par starptautiskā terorisma radītajiem draudiem Latvijā. Nesen Valsts drošības dienests (VDD) publicēja Terorisma finansēšanas novēršanas stratēģiju. Tajā bija teikts, ka «Daesh» pievienojušies Latvijas iedzīvotāji varētu izmantot savus kontaktus Latvijā, lai piesaistītu finansējumu teroristisko darbību veikšanai. Jūsuprāt, kāds ir pašreizējais stāvoklis ar terorisma izplatību Latvijā?

Terorisma apdraudējums Latvijā ir vēl arvien zems. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka mēs piedalāmies starptautiskās terorisma apkarošanas operācijās. Mūsu instruktori vēl arvien atrodas Irākā, bet karavīri – Afganistānā. Šā iemesla dēļ nav iespējams izslēgt, ka kādu dienu uzmanība varētu tikt pievērsta arī mūsu valstij. Jāņem vērā, ka zaimošana (tā ir arī pieminēta Nacionālajā drošības koncepcijā) musulmaņiem ir kas ļoti īpašs. Mēs jau redzējām, ka Dānijā vienas karikatūras dēļ tika pievērsta teroristu uzmanība un apdraudētas cilvēku dzīvības.

Šā iemesla dēļ Nacionālajā drošības koncepcijā un Nacionālās drošības plānā ir iekļauti dažādi pasākumi, kurus mēs regulāri veicam. Tajos ietilpst regulāras mācības, kurās piedalās ne tikai Valsts drošības dienests, bet arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests, Valsts policija, pašvaldības, Iekšlietu ministrijas struktūras u.c. Šajās mācībās mēs cenšamies izplānot mūsu reakciju līdzīgās krīzes situācijās.

Vai mūsu valsts arī novēro vietas, kur Latvijā pulcējas musulmaņi? Esmu dzirdējis, ka dažās no šīm kopienām arī ir bijuši novērojami radikalizācijas gadījumi.

Mūsu valsts drošības iestādes profesionāli ir atbildīgas par visu potenciālo draudu novērošanu Latvijas valstij un Latvijas valsts iedzīvotājiem.

Atgriežoties pie tā paša Krievijas faktora, vēlējos noskaidrot jūsu skatījumu par mūsu valsts kiberdrošības spējām. Pēdējās vēlēšanās redzējām, ka tiek uzlauzts portāls www.draugiem.lv. Pēc tam tajā tika izplatīta Krievijas valsts simbolika. Vai mēs varam garantēt, ka līdzīga situācija neatkārtosies?

Nopietns un visaptverošs kiberuzbrukums nevienai valstij nav noticis kopš 2007. gada. Šeit es runāju par gadījumu, kad Igaunijā tika pārvietots bronzas karavīrs. Kopš tā laika Igaunijā ir izveidots NATO kiberdrošības ekselences centrs un Latvija ir pārstāvēta šā centra valdē. Mūsu valsts kiberdrošībai tiek pievērsta liela uzmanība arī tepat, un esam attīstījuši www.cert.lv. Kopumā tā spējas ir labākas nekā Eiropas Savienības valstīm. Tur strādājošie cilvēki ir ļoti profesionāli, un viņi ikdienā novēro kibertelpas drošības attīstības tendences.

Tomēr mēs, protams, nevaram apgalvot, ka Latvijā apjomīgs, nopietnas sekas atstājošs kiberuzbrukums nevarētu notikt.

Šā iemesla dēļ mēs strādājam pie kritiskās infrastruktūras aizsardzības. Īpašu uzmanību mēs pievēršam elektroinfrastruktūrai. Viens no iemesliem šādai pieejai ir elektrības nozīmīgums valsts sakariem un internetam. Piemēram, elektrības trūkuma rezultātā var nedarboties bankomāti. Šādā situācijā cilvēki nevar aiziet uz banku izņemt skaidru naudu. Tāpat interneta trūkuma dēļ bankām nebūtu iespējams noteikt katra cilvēka īpašumā esošos naudas līdzekļus. Tā būtu diezgan nopietna situācija. Protams, jāpiebilst, ka bankas (līdzīgi kā slimnīcas) arī ir nodrošinājušās ar citām alternatīvām, kuras ir domātas krīzes situācijām.

Neapšaubāmi, ka banku darbība sasaistās arī ar kādu citu nacionālās drošības aspektu – mūsu valsts ekonomisko labklājību. Kas, jūsuprāt, ir pagaidām galvenie draudi Latvijas ekonomiskajai drošībai un labklājībai?

Es neesmu ekonomists, bet pagaidām izskatās, ka pasaules ekonomika virzās mums nevēlamā virzienā. Tam ir vairāki iemesli. Viens no tiem ir tirdzniecības karš starp ASV un Ķīnu, un ir ļoti svarīgi, lai abas puses varētu vienoties par tām pieņemamu risinājumu. Tajā pašā laikā jāņem vērā, ka ekonomika ir cikliska un mēs pagaidām esam nonākuši tajā cikla brīdī, kad tā ir lejupslīdes fāzē.

Pagājušajā krīzē 2008. un 2009. gadā pasaule izmantoja divus instrumentus ekonomisko problēmu pārvarēšanai – 1) procentu likmju samazināšana un 2) lielāka naudas aizņemšanās, audzējot valsts parādu. Likmes samazināt vairāk nevar, jo daudzām valstīm tās ir negatīvas. Savukārt paaugstināt valsts parādu daudzas valstis nevar jau tā esošo ekonomisko problēmu dēļ. Šajā gadījumā es runāju par tādiem spēlētājiem kā Grieķija, Spānija, Itālija un Portugāle. Tas nozīmē, ka mums būs jārada jauni rīki, ar kuru palīdzību apturēt ekonomikas lejupslīdi.

Kā tādā gadījumā ar gaidāmajām ekonomiskajām nedienām varētu tikt galā Latvija?

Latvijai ir jāpievērš daudz vairāk uzmanības maziem un vidējiem uzņēmumiem un inovācijām. Darbaspēks liels mums nav un nebūs, bet importēt to nevēlamies, jo mums ir nepieciešams pārvarēt sekas no PSRS laika okupācijas un veidot saliedētu sabiedrību. Savukārt sveša darbaspēka ieplūduma gadījumā valstij būtu ļoti lieli izaicinājumi iekļaut šos cilvēkus, integrēt. Tāpēc latviešiem ir nepieciešams maksimāli izmantot domāšanas spēju, kuras mums tiešām netrūkst. Latvijā jau tagad ir izcili zinātnieki, no kuriem viens ir profesors Andris Ambainis (viens no pasaules vadošajiem pētniekiem kvantu datoru tehnoloģijā). Tas tad būtu viens no veidiem, kā mēs varētu nodrošināt mūsu ekonomikas turpmāku attīstību.

Saistībā ar ekonomisko drošību, vai mēs vēl arvien esam tikpat atkarīgi no enerģētikas tirgus piegādēm no ārvalstīm? Tās, nenoliedzami, arī ir politiskās ietekmes instruments.

Mums ir divas labas lietas – Daugavas hidroelektrostaciju (HES) kaskāde un Inčukalna gāzes krātuve. Tāpat ir bijušas sarunas par to, ka varētu atrast veidu, kā Skultē izveidot sašķidrinātās dabasgāzes termināli. Tas man liekas ārkārtīgi svarīgi, jo tas sakrīt ar mūsu pašreizējiem centieniem veidot kopēju gāzes tirgu ar Igauniju un Somiju. Jāpiebilst, ka mums arī top elektrības savienojumi ar Poliju (eksistē jau ar Lietuvu). Es domāju, ka visu šo lietu kopums mūs beigu beigās padarīs puslīdz nodrošinātus.

Es drīzāk domāju, ka šajā kontekstā daudz nopietnāks apdraudējums varētu nākt no kibertelpas. Apmēram pirms gada Ukrainas elektrības sistēmām uzbruka nezināmi hakeri, kuri, visticamāk, nāca no Krievijas. Ja viņiem vēl nebūtu bijušas vecās iekārtas, kuras ārkārtas gadījumā varēja regulēt ar roku, valstij būtu bijušas ļoti lielas problēmas.

Par ārējo ietekmēšanu runājot, koncepcijā ir arī teikts, ka pie Latvijas robežām ir novērota bezpilota lidaparātu izmantošana, kuri tiek izmantoti novērošanai. Kā mums cīnīties pret šo izaicinājumu?

Pagaidām tiek veidotas tehnoloģijas, kuras ir spējīgas šos lidaparātus neitralizēt. Ja atceraties, tad savulaik viena no Lielbritānijas lielākajām lidostām tika paralizēta uz 24 stundām tāpēc, ka virs tās lidinājās šādi rīki. Tagad briti ir atraduši veidu, kā šādas situācijas atkārtošanos novērst. Mūsu arsenālā arī būtu nepieciešams šīs tehnoloģijas iekļaut. Nav šaubu, ka bezpilota lidaparāti ir viens no nākotnes karadarbības instrumentiem.

Vai šādā gadījumā nav problēma, ka ir grūti atšķirt brīžus, kad bezpilota lidaparāti tiek izmantoti spiegošanai, no brīžiem, kad civiliedzīvotāji sadomā vienkārši palidināties?

Kāpēc tad šiem cilvēkiem tas būtu jādara pie robežas? Tas ir tas pats arguments, kas lidināties virs lidostas – kādam gribējās tuvplānā apskatīt lidmašīnas. Tā vienkārši nedrīkst darīt.

Noslēdzot interviju, gribēju jums uzdot jautājumu, kurš būtu saistīts ar jūsu iepriekš minēto Latvijas drošības fundamentu – valdības un sabiedrības savstarpējo uzticību. Kā, jūsuprāt, mēs varētu mazināt cilvēku neuzticību varas struktūrām? Vai tur vispār ir iespējams kaut ko darīt?

Šajā gadījumā runa nav tikai par uzticības trūkumu varas struktūrām, bet arī uzticības trūkumu politiskajai un inteliģences šķirai kopumā.

Pie šā jautājuma pagaidām aktīvi strādā prezidents Levits. Viņa uzskats ir, ka valstij ir jābūt likumīgai, jo tā ir papildinājums demokrātijai. Ja vēlētājs uzskata, ka ievēlētas amatpersonas neieklausīsies tā prasībās un nepildīs savus solījumus un tiesu vara ir neefektīva, tad valsts agri vai vēlu sabruks. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi stiprināt visus šos posmus. Šāda neuzticība ir jau iepriekš minētā kognitīvā hibrīdkara izpausme, un cilvēkiem jau no bērna kājas ir nepieciešams attīstīt kritisko domāšanu. Ir nepieciešams likt uzdot jautājumus par informāciju, kura tiek uztverta. Tāpat jāstiprina satura kvalitāte mediju telpā. Pagaidām esam ielikuši fundamentu militārās drošības dimensijā, bet būtu jāskatās uz drošību arī daudz plašāk.

Paldies par interviju!

Paldies!