"Vingruma" Laimdota: nepilnu divu nedēļu laikā - 3kg!

Tagad ir pagājušas divas nedēļas. Kā tad man īsti gāja? Gribētos jau teikt, ka labi, jo rezultāts arī ir samērā labs – nepilnu divu nedēļu laikā -3 kg. Tas, protams, iedvesmo, treneris slavē un priecājas, ka es vienmēr smaidīga, bet nu tie, kas mani zina labāk, zina arī, ka es smaidu gandrīz vienmēr. Tā ka tas, ka smaidu, galīgi nav nekāds rādītājs, ka jūtos kā septītajās debesīs. Pirmais treniņš bija vienkārši šausmīgs – likās, ka es nokritīšu turpat zālē, jo brīžīem reiba galva, ļodzījās ceļi un nesapratu, kur vispār atrodos. Kā gan var būt citādi ar manu svaru un fizisko sagatavotību? Taisnības labad jāpiebilst, ka neko citu jau es arī negaidīju, varbūt pat gaidīju, ka būs vēl trakāk, ņemot vērā tos visus šausmīgos rādījumus - svaru, tauku procentu, metabolisko vecumu un citas briesmīgas lietas. Kā pa miglu noklausījos, ko saka treneris, un viss, kas man aizķērās prātā, ir - nākošreiz varēšu pasoļot pa celiņu, pastaipīties un atkal pasoļot. Jo viss esot vienkārši - 2 reizes nedēļā pilnais treniņš ar visiem trenažieriem un 1 reizi soļošana. Nu tā, lai nepārpūlētos. Otrā dienā pēc treniņa bija vēl briesmīgāk – sāpēja VISS. Uz nākošo treniņu gāju ar domu – re, tagad pasoļošu; bet trenerim bija citi plāni – atkal izgāju cauri visiem elles lokiem, tpu, t.i., visiem trenažieriem. Toties 3. treniņš gan bija vienkārši soļošana un staipīšanās, jo par laimi vai nelaimi zālē biju viena, bez trenera. Tagad ir aizvadīti jau seši treniņi. Nekas vairs nesāp tik briesmīgi kā pēc pirmā, kaut nogurums brīžiem ir ļoti, ļoti liels. Kaut kā jau turos. Neko daudz nedomāju un neanalizēju, vienkārši eju darīt to, kas jādara, un viss. Ar ēšanu arī patiesībā ir divējādi – daru visu, kā treneris stāstīja, - sveru, mēru, ēdu bieži un 30 min pēc treniņa, ēdu brokastis, neēdu saldumus, godīgi pierakstu visu kladītē, fasēju visu pa kastītēm un staipu līdzi, jo jāēd ik pēc trīs stundām. Nav tik grūti, visu var izplānot – tā es sev iestāstu pirmās piecas nedēļas dienas, un pēc tam nāk bubulis - brīvdienas, kad jāiet ciemos, jātiekas ar draudzenēm utt. Tad nu iet kā iet... Nemelošu – nesanāk, galīgi nesanāk. Bet no pirmdienas atkal esmu rāmjos un daru visu, kā liek Normunds.

Pirmās divas nedēļas pagājušas ļoti ātri. Es neplānoju, neprognozēju, cik tad kg nometīšu un kā tas viss beigsies. Atmest es arī neko vairs nevaru, jo mani atbalsta visi, kas mani pazīst, - visi radi, draugi, kolēģi utt. Kauns jau būtu pateikt, ka vienkārši neizturēju, jo man tas par grūtu. Stulbi kaut kā. Tā ka nekas cits neatliek – jāiet tik uz priekšu, un rīt jau ir atkal jauna diena ar saskaitītām kalorijām un treniņu vakarā.