"Vingruma" Ainārs: Kalorijas galvā sēž!

Tas bija pirmdien. Otrdiena pienāk ar sāpīgām sajūtām, saprotu, ka esmu pārforsējis. Trešdiena pienāk ar darbiem, kas neļauj tikt līdz zālei, ceturtdienā dejošana, kad divi treniņi dienā varētu būt pārspīlēti (ja kas, VPDK “Sidrabi”, mēģinājumi divreiz nedēļā – ceturtdienās un svētdienās Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā; ir plāns piedalīties nākamā gada skolēnu deju svētkos – ja ir vēlme arī jums, pievienojoties www.sidrabidejo.lv). Mēģinājumā tomēr mācāmies soļus jaunai dejai, kas nav hiperaktīvi, un tad ienāk piektdiena, kad tiekamies ar Normundu.

Jau esmu no izaicinājuma kolēģu ierakstiem sapratis, ka būs jāmērās uz datora svariem, kas būs pirmais patiesības mirklis šajā maratonā. Uzkāpju uz svariem pirms treniņa, un skats nav necik labs – progress minimāls, un vienojamies uzkāpt otrreiz arī pēc sportošanas. Turklāt Normunds sola iedot man kārtīgu slodzi. Sākam ierasti ar soļošanu pa skrejceliņu. Viņš mani izklaidē ar stāstiem par to, kādēļ nevajag šajā gada laikā braukt uz Itāliju, es sparīgi soļoju. Normunds mani uzslavē, es sarkstu. Vairāk no 7,5 km/h nekā uzslavām. Jo pulss nav tik ātrs, man šķiet. Viņš saka, es esot stiprs, es atjokoju, ka droši nē. Tad iedod man pāris apļus ar dažādiem vingrinājumiem un lielākiem svariem. Atsildos, kāpju uz svariem, un izrādās – pusotrā intensīvā stundā var nodzēst vairāk nekā kilogramu tauku, pielikt gandrīz tikpat muskuļu un padzēst arī kopējo masu. Un tas noteikti ir labākais un uzskatāmākais stimuls, un spēcīgākais arguments nepadoties un turpināt sākto kursu!

Ja jāpiebilst par ēšanu, tad tur gan nekā daudz nav ko teikt. Kalorijas galvā sēž, un izrādās, ka, piemēram, vakariņās varu iegūt sāta sajūtu no divreiz mazākas porcijas nekā iepriekš. Precīzāk gan būtu teikt, ka papildporciju nemaz neprasās. Vēl gan jāpieradina sevi ēst regulāri, neiedzīvoties kurkstošā vēderā un ieshēmot ēdienreizes ne vēlāk kā pusotru stundu pirms treniņa vai deju mēģinājuma. Bet es jau vēl neesmu burvis, es tikai mācos…