"Vingruma" Baiba: Tauķītis nekūst kā sniegs maijā tikai no soļošanas vien

Pirmkārt, es nekotējos kategorijā “sieviete ar virssvaru” (zinu, ka tagad modīgi teikt virsvars nevis liekais svars  ), es drīzāk esmu kategorijā “kaut kā sevis žēlošana nemanāmi pārauga slinkumā, un slinkums atnāca ar +kg”, līdz ar to reāli saredzamiem rezultātiem man jāstrādā divtik daudz. Tauķītis nekūst kā sniegs maijā tikai no soļošanas vien. Grūtākais ir bijis pieradināt sevi pie kaloriju skaitīšanas. Joprojām tas notiek ar “Bāc, aizmirsu!” nopūtienu. Taču labā ziņa ir tāda, ka divu nedēļu laikā sāc sajēgt, kas ir labi, kas ir slikti, kas ir vajadzīgs un kas nē, un pat , ja piemirstās piefiksēt apēsto uzreiz (te lieliski noder aplikācijas – nav jāraksta ar roku, turklāt populārākie produkti ar visu kaloriju un vielu skaitu ir jau savadīti. Tikai noskenē kodu un ievadi, cik attiecīgo produktu apēdi/izdzēri), vakarā savadot visu pierakstos izlaisto, priecīgi konstatē, ka neesi parādā savai kaloriju bankai, un netiks uzrēķināti soda procenti jaunu taukumiņu izskatā kaut kur gurnu vai vēdera rajonā. J Pirmās no ēdienkartes izlidoja mērces – ar troksni izlidoja! Tie pārtikas nezvēri taču ir nežēlīgi! Tik daudz kaloriju nelielā plītē, bet vajadzīgo vielu 0. Un uzreiz saproti, ka Tev to nevajag! Uz tā kaloriju daudzuma taču veselu bļodu ar biezpienu vai vistas fileju var apēst, kas būs ne tikai vērtīgi, bet arī dos sāta sajūtu. Jā, lūk, tas man bija šoks! Milzīgs! Viens ir, ka to teorijā zini visu savu mūžu, bet tiklīdz ieraugi reālos aprēķinos, tad tikai tā zināmā informācija beidzot pielec pelēkajām šūnām. Miltu produktus jau biju izslēgusi pirms maratona. Tas bija viens no maniem pirmajiem solīšiem atpakaļ veselīgā formā. Tā kā ar siekalošanos gar bulciņām un pelmeņiem man nav un nebija.

Pret sportu man riebums nekad nav bijis, es pat teiktu, ka drīzāk esmu tā fane. Izņemot skriešanu. Fuj! Un te ir žetons trenerei Inesei, kura ņem šo manu antipātiju vērā: ”Ja nepatīk, nav jāskrien! Visi nav radīti skriešanai.” (Dzirdi, mana pamatskolas sporta skolotāja?! Visi nav radīti skriešanai!!!!) Līdz ar to tā nav baigā piespiešanās aizklumburēt līdz Vingruma Klubam un iet darboties. Nu, jau savu šī brīža maratona plānu, kas jāveic, zinu no galvas. Lēnām, precīzi darbojos savā nodabā, veicu kardio un vingrojumus, ieklausoties savā ķermenī un ik pa brīdim pajautājot: ”Eu, mans kilogramu kopum, viss labi?!”. Protams, ka tad tas atbild: ”Neeeevaru vairs… grūti!”, un tad vajag vēl 3x uzspiest, jo skaidrs, ka melo, taču jāklausās tajā ir. J

Ir parādījusies enerģija un uzrāviens ikdienai – varu norukāt darba dienu, izsvīst 2h zālē un pēc treniņa vēl aizšaut uz kultūras pasākumu. Un būt priecīga un smaidīga! Spēcīgi es teiktu!

Kopumā man ļoti patīk šis izaicinājums, raugos tajā ar lielu prieku un entuziasmu. Un pirmā svēršanās deva vēl lielāku enerģiju, jo es eju pareizā virzienā. Lēnām, bet ļoti cītīgi un pamatīgi! Un man ir sajūta, ka ar šo maratonu esmu atvērusi jaunu lapu savā dzīvē. Paldies Vingruma Klubam par to, ka uzņēma mani censoņu bariņā – zinu, ka neesmu tipisks vingruma maratona dalībnieka tips. Pat esmu saņēmusi pārmetuma frāzes no sērijas, ka aizņemu vietu kādam, kam to vajadzētu krietni vairāk, taču ir jāsaprot viena lieta, ko Vingruma kluba komanda saprot, un man par to neizsakāms prieks – kādam lieki 50kg un kādam 8kg, taču iekšējais pārdzīvojums abiem sver vienādi. Un iespējams, ka tiem 8 pat vairāk. Šeit nav sacensība, kuram vairāk jānomet, šeit ir sacensība katram pašam ar sevi. Tu esi Tavs lielākais sāncensis! Un šajā sacensībā galvenā balva ir veselība, mīlestība pret sevi un atgriezts dzīvesprieks! Gan tiem 50, gan tiem 8kg.