Vieta, kur reiz kūsāja dzīvība. Pētersalas ielas apkaime šodien un atmiņās (11)

“Lūk, šeit bija veikals “Vienība”, nosaukums gan ir no ulmaņlaikiem, bet veikals tur bija arī manā laikā. Tur vienmēr bija cilvēku pūļi... desas, dzērieni, konfektes, maize, kā tikai tur nebija,” vēl pirms esam spēruši kāju uz Pētersalas ielas, nepacietīgi sāk stāstīt Mārtiņš, liekot man pārliecināties, ka eksperimentālā pastaiga tiešām būs vērtīga un interesanta.

Fotogrāfs jau ir uzskrūvējis uz sava aparāta milzu objektīvu, lai vizuālā materiālā iemūžinātu visu, kas reiz bijis un kas ir šodien, tāpēc draudzīgā bariņā kāpjam uz ielas. Nepaiet ne sekunde, kad mums tuvojas visai bīstama paskata pārītis. Mana iztēle ir visai neganta un spilgta, tāpēc esmu pārliecināts, ka tie ir vietējās mafijas pārstāvji, kas, Pētersalu apsargā tāpat, kā to dara Bolīvijas koka auga plantāciju un ciematu “policisti”, tāpēc steidzu izdomāt atrunas, kāpēc mēs te vazājamies un fotografējam. Kā akmens noveļas no sirds, kad viens no zēniem pieklājīgi pajautā: “Helo, ju no hev tventi faif cents?” Tīrā latviešu valodā sniegtā noliedzošā atbilde viņus gan pamatīgi sasmīdina, jo viņi ir pārliecināti, ka mēs esam tūristi no kādas aizjūras zemes, kas naudas pilnām ķešām meklē jūgendstilu.

FOTO: PĒTERSALAS APKAIMES IELAS, NAMI UN CILVĒKI

Tas ne mazākajā mērā neizsita Mārtiņu no sliedēm, tāpēc, kad esam atvadījušies no draudzīgajiem zēniem, viņš steigšus turpina: “Te vēl viens svarīgs kultūras objekts – grāmatveikals, bet, kad sita neatkarības stunda, tad to pārtaisīja par prastu dzertuvi. Par to mans tēvs ļoti pārdzīvoja.”

“Tas viss beidzās ar kaut kādu apģērbu veikalu,” skeptiski piebilst Einārs, “skaidrs, ka beidzās. Kurš te pirks kaut kādu apģērbu?”

Dzērieni, saprotams, ir labāk par apģērbu, tāpēc piekrītu Eināram. Tikmēr Mārtiņš ir lepni nostājies pie sarkana koka namiņa, kas varbūt vienkāršam garāmgājējam nekādas īpašas emocijas neizraisa, tomēr, lūk, Mārtiņš zina stāstīt, ka nams esot ļoti sens – vai tik pat ne krievu marķīza Filipa Pauluči laikā būvēts.

Kā vēlāk noskaidroju, 1845. gada plānā šī ēka vēl nav atrodama, bet parādās 1883. gada plānā, tātad būvēta tā, visticamāk, ir laikaposmā starp šiem gadiem. Tā ir tipiska 19. gadsimta vienstāva koka ēka ar mezonīnu - istabas izbūvi jumtā. Šādas ēkas masveidā būvēja pēc 1812. gada ugunsgrēka, atjaunojot priekšpilsētas, un tās atbilda obligātajām, centralizēti noteiktām paraugfasādēm. Šo prasību atcēla tikai 1840. gados.

Tas nozīmē, ka Pauluči šī nama celtniecību nepiedzīvoja, tomēr tas nemazina tā vērtību. Īpašs prieks ir par to, ka nams salīdzinoši nesen ir restaurēts un savā pēc izskata neapdzīvotajā vēderā tagad, šķiet, glabā kaut ko, kas saistīts ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu. Vismaz tā vēsta plāksnīte pie ēkas durvīm.

Vēsturiski ievērojams ir nākamais objekts pretējās ielas puses vārtu rūmē, proti, apdrupis, tomēr skaidri izlasāms (cara laika?) uzraksts krievu valodā: “Здесь воспрещается пить крепкие напитки и загрязнять это место” (Šeit ir aizliegts lietot stipros dzērienus un piemēslot šo vietu). Savukārt tam blakus eleganti uzkrāsots maķenīt jaunāku laiku mākslas darbs: “Бродский не умер, он просто не вышел из своей комнаты” (Brodskis nav miris, viņš vienkārši nav iznācis no savas istabas). Es allaž cienu kodolīgus un asprātīgus citātus, Brodski, kā arī nemēdzu lietot alkoholu vārtu rūmēs, tāpēc, pirms dodamies tālāk, noceļu cepuri šo mākslas darbu priekšā.

“Tā, nu esam atnākuši. Šeit mēs pakavēsimies nedaudz ilgāk,” saka Mārtiņš pēc tam, kad esam pārgājuši atpakaļ – ielas otrā pusē.

Kur esam nonākuši? Pētersalas ielā 12 - pie visai bēdīga paskata koka grausta, kurā dzimuši un auguši abi brāļi. Ēka tiešām ir nolaista, un ir tikai laika jautājums, kad tai punktu pieliks buldozers, tomēr koka paneļos un dekoratīvajos kokgriezumos virs logiem jaušama tās kādreizējā pilsoniskā lepnība. Gara acīm redzu, kā mājas pagalmā reiz žāvējusies veļa, spēlējušies bērni un risinājusies visādi citādi ierasta padomju laiku sadzīve. Manas prātā uzburtās ainavas apstiprina arī abi brāļi, jo tieši viņi bija daļa no tā visa. Grūti iedomāties, kā ir redzēt savas bērnības un jaunības māju grausta veidā, tāpēc izvairīšos no patētiskas spriedelēšanas par svešu nostalģiju.

Tomēr reiz šis nams bija pilsoniskās padomju sadzīves tipisks paraugs. Vismaz es pēc stāstiem tā noprotu. Sētas ieskauts, bruģētu piebraucamo ceļu, ar bumbieri pagalma vidū, koka soliņu rokas stiepiena attālumā no lieveņa, veļas auklu, kas šķērso pagalmu, šķūnīšiem otrpus mājas un dažādiem kolorītiem pilsoņiem mājas dzīvokļos. Tāda varētu būt īsā definīcija, lai padomju laikos nedzīvojis cilvēks varētu prātā uzburt hipotētisko, tomēr, domājams, visai klasisko padomju sadzīves ainu Rīgas centra rajonā.

Lūk, piemēram, aina kā no Zentas Ērgles grāmatām. Viens no mājas iemītniekiem, biedrs Dubovs, kā atcerējās Mārtiņš, mīlēja pagalmā uzturēt, tā sakot, kārtību, kuru savukārt nemīlēja bērni, tāpēc, kad biedrs Dubovs sabrēca uz bērniem par to, ka tie krata bumbieri, viņš pelnīti dabūja logā dažus bumbierus, bet bērni vēlāk pelnītu kāvienu. Savukārt cita dzīvokļa iemītnieks ar iesauku Kapteinis, kuram deguns bijis akurāt tikpat sarkans kā Didriham Taizelim, mēdzis brūvēt pats savu kandžu, bet brāgu gāzis iekšā sausajā atejā. Varam tikai censties iztēloties, cik varens smārds veidojās šāda, lūk, kokteiļa rezultātā.

Tagad mēs ložņājam pa grausta pagalmu kā tarakāni un blaktis, kas reiz ordām vien ložņāja pa dažu nevīžīgāko pilsoņu dzīvokļiem. Diemžēl mājā iekšā nav iespējams tikt, jo logi ir pamatīgi aizsisti ar paneļiem, bet ieejas – aizmūrētas. Kamēr Einārs stāsta par to, ka pagalmā ir aprakts šrapneļu nonāvēts zirgs, es pētu sadrupušus ķieģeļus uz zemes - te reiz bijis mūris, kas šo pagalmu ieskāvis kā viduslaiku pili un tās komūnu. No kabatām tiek vilktas melnbaltas fotogrāfijas, kurās māja redzama tās plaukuma laikā. Bērns pie soliņa, mājas logā vīd kāda galva, ģimene stāv pie ieejas durvīm.

Neviens jau tā īsti nedomā par to, ka kādreiz viss, to skaitā viņi paši, būs vēsture. Neviens nespēj iztēloties, ka reiz dzīvības pilna māja būs grausts, tāpat kā dzīvības pilns cilvēks – vecūksnis.

Otrpus mājas atrodas milzu placis, kur reiz atradušās citas ēkas un šķūnīši, kuros līdz ar malkas pagalēm un dēļiem bieži atradās ļaudis, kuri gribēja “razbitj bombu” jeb “izraut” 700 mililitru ietilpīgo stiprinātā vīna pudeli, jo publiskās vietās, saprotams, arī toreiz to darīt nebija ļauts. Mārtiņš pat stāsta, ka kārtības sargi ar suņiem dzinuši pēdas dzērājiem, tomēr Einārs smejas un saka, ka ar suņiem jau gluži nav meklējuši, tiesa, dzert nav bijis ļauts.

“Bija, bija! Suņi, milicija!” Mārtiņš aizsvilies paceļ toni. “Vēlāk tajos šķūnīšos tika turēti arī baloži, bet pavasaros tur tika savilkti matrači, sanaglotas nāras un vīri tur trenkāja vīnus un kandžu uz velna paraušanu. Caurām dienām un naktīm, es tev saku.”

“Pietiks nu par to,” steidz stāstīt Einārs, “labāk es pastāstīšu par bēdīgi slaveno 1969. gada orkānu Latvijā. Man bija četri gadi, bet es joprojām to atceros. Tas bija kā filmā. Tēvs tur mani uz rokām, es skatos - viss pilnīgi zem ūdens. Ezers. Pēkšņi redzu, ka peld durvis. Mani pārņem šausmas. Ko es, četrus gadus vecs puika, varu saprast. Durvīm taču jāstāv kā durvīm, bet šeit – peld kā pa jūru. Nākamais uzplaiksnījums – uz mūsu pusi brauc tanks. Piebrauc tuvāk – amfībija. Uz tās evakuētie un no māju jumtiem noceltie cilvēki.”

Īsumā: 1969. gada 2. novembrī norisinājās otrā spēcīgākā un postošākā vētra Latvijas vēsturē. Rīgā applūda vairākas Daugavas salas (Kundziņsala, Vējzaķsala un citas), tāpēc cilvēku glābšanā tika iesaistīta militārā tehnika.

Mājam atvadas abu kungu dzimtajam namam un izejam uz Pētersalas ielas, lai dotos tālāk. Plānojam apmest loku, atgriežoties trolejbusu galapunktā. Mārtiņš rāda, kur reiz bijis tā saucamais skārnis. Gaļa, krējums, putraimi – viss tur bija. Galvenais rindu izstāvēt.

“Lūk, šeit bija vietējā aptieka, kas, nepārspīlēju, turējās tikai uz vietējiem dzērājiem, kas tur iegādājās visu, ar ko varēja apreibināties: skudru spirtu, zobu pastas,” stāstu turpina Mārtiņš.

Ejam garām bijušajai kompresoru rūpnīcai un beidzot nonākam pie kādreizējā Pētersalas lepnuma – Maksimas. Protams, Maksima tur ir tagad, bet reiz tur atradās kinoteātris “Kosmoss”. Atkal velkam ārā no mapes senās fotogrāfijas, jo vienā no tām šis kinoteātris ir iemūžināts. Izrādās, ka ēkas plānojuma ziņā no ārpuses nekas diži nav mainījies.

Kā zina stāstīt Mārtiņš, uz kinoteātra fasādes izvietotos filmu plakātus bija iemīļojuši arī vietējie “mākslinieki” un asprāši, proti, kad tika izrādīta filma “Afrikanskij slon”, kāds vietējais huligāns paslepšus esot uzrakstu papildinājis ar “nasral v kanjon”. “Tā laika benksiji,” smejas Einārs.

Netālu aiz kinoteātra savukārt atradusies kārtējā bode “Albatross”, bet tā kreisajā pusē jau vīd osta.

“Tagad te viss, kā redzam, ir kluss, panīcis, bet kādreiz te griezās celtņi, bira ogles, dzīvība čumēja un mudžēja,” saka Mārtiņš.

Einārs savukārt rāda ar pirkstu uz kādu namu un saka, ka, lūk, tur reiz bija piena veikals, kas viņam iemācījis būt pacietīgam, jo rinda, lai tiktu pie piena, biezpiena un krējuma, bija jāaizņem jau no rīta. Rinda bieži vien kā čūska esot snaikstījusies pat ārā pa durvīm. Tālāk bode, kur pārdota maize, alkohols, cigaretes, bet īpašās dienās arī deficīta prece – bulgāru cigaretes, “tokajietis”, šķīstošā kafija un citas lietas. Nostāk bijušais pasts.

Tālāk dodamies pa gleznaino, nokalnē vedošo Piena ielu, ko tagad kā kareivji ieskauj drūmi un līdz pēdējam nolaisti nami. Tas viss kontrastē ar Mārtiņa un Eināra uzburto dzīvīgo ainu, kas šeit reiz valdījusi, tāpēc beigās ir sajūta kā postapokaliptiskā ērā pēc kāda vīrusa epidēmijas, kad no zemes virsmas noslaucīta lielākā daļa cilvēces. Savu lomu spēlē arī pelēkās debesis un smalkais lietus, kas pēkšņi sācies. Nevilšus kāds ieminas, ka būtu bijis prātīgi paķert līdzi pudeli balzama, jo pieaugošais vējš un lietus mūs pusotru stundu garās pastaigas laikā ir pamatīgi atvēsinājis.

“Iedomājies, ja šeit viss būtu sakopts, saglabāts,” pēc dziļdomīgas pauzes saka Einārs, “tad šī būtu vienkārši fantastiskākā iela, kur dzīvot. Centrs tuvu, tomēr ne pārāk. Izcila arhitektūra. Bet tagad – viss tukšs, neviena nav.”

Aiz Piena ielas vīd dzeltena māja. Reiz tur bijusi publiskā pirts, kur tagad iekārtojies hotelis. Mārtiņš stāsta, ka ļoti daudzi pirts apmeklētāji bija krievi. Kas bija interesanti, jo visapkārt jau bija saceltas “hruščovkas”, kur dzīvokļos bija vanna. Lūk, kā izrādās, krievi gāja uz pirti mazgāties tāpēc, ka vannas esot bijušas pilnas ar skābētiem gurķiem.

Pirmajā stāvā esot tirgots arī izlejamais alus, tāpēc bieži vien tur varēja redzēt senajiem romiešiem līdzīgus vīrus, kas, baltos palagos ietinušies, steidz papildināt savas alus krūzes.

Pļāpājot esam nonākuši pie pēdējā ievērības cienīgā apskates objekta – bijušā taras nodošanas punkta. Leģendāro objektu gandrīz nav skāris laika zobs – joprojām redzams lodziņš, slēģi.

“Šeit vienmēr bija rinda,” stāsta Mārtiņš, “es atceros, ka pēc Lieldienām es atnesu tukšās pudeles un šeit bija vesels bars paģirainu, uzlāpīties alkstošu un trīcošu ļaužu. Un, lūk, viens čalis ar baigajām somām. Viņš stāsta: O, johaidī, atbraucu no Daugavpils, visu nodzērām, pilnīgi visu, tāpēc nesu nodot pudeles, lai varētu tikt atpakaļ uz mājām.”

Pudeļu, ko nodot, mums nav, tāpēc dodamies uz punktu, no kura sākām savu pastaigu. Ir iepazīts vēl viens Rīgas rajons, tikai šoreiz no nedaudz citādas perspektīvas – no divu rajona iedzimto, ja tā drīkst teikt, atmiņu stāstiem. Ir tiešām žēl, ka Pētersalas apkaimes kultūrvēsturiskais mantojums ir pamests novārtā. Jaunie dzīvojamo māju projekti, kas vietumis sacelti, met nejauku ēnu uz mājām, kurās reiz tapusi vēsture. Abu brāļu dzimtais nams Pētersalas ielā 12 jau 2012. gadā ir nolemts nojaukšanai, tomēr skumji stāv joprojām, kā jau daudzi citi Pētersalas nami. Kas būs tālāk, rādīs laiks.