Izmantojot falšu mediju, tiek vākta informācija privātā biznesa interesēs (4)

Sākot ar 2017.gadu, Augstākajai tiesai sāka pienākt informācijas pieprasījumi no it kā masu medija “Likuma vara”. To galvenokārt interesēja specifiskas nianses par konkrētiem spriedumiem, tiesnešu sastāvu. Arī pieprasījums sākt disciplinārlietu pret konkrētiem senatoriem.

Kad Augstākā tiesa lūdza iespēju iepazīties ar šī "medija" publikācijām, atbildes nesekoja, norāda Augstākās tiesas Civillietu departamenta priekšsēdētājs Aigars Strupišs.

 "Tad uz kādu pusgadu bija klusums. Bet tad atkal pagājušā gada nogalē un šogad sāka atkal pieprasīt informāciju," stāsta Strupišs.

Interneta vietnē nav atrodamas ne “Likuma varas” publikācijas, ne arī medija mājas lapas, vai ziņas par tā redakciju. Arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbilde tiesai liecina - informācija par mediju “Likuma vara” ne krājumos, ne datu bāzēs nav atrodama. Vēstule no Gaismas pils ir pietiekami nopietns pierādījums, ka medijs darbību faktiski neveic. 

"Un tad mēs pievērsām uzmanību, ka šie jautājumi sakrīt ar mūsu lietvedībā esošām lietām, un tās ved zvērināts advokāts Normunds Šlitke," norāda Strupišs.

Šlikte ir pazīstams shēmotājs ar sliktu slavu. Savulaik darbojies kā maksātnespējas administrators, "iesitis roku" īpašumu tirgū, no iedzīvotājiem plaši piedzen arī piespiedu zemes nomas maksas.

Viņš neslēpj, ka medija “Likuma vara" dibinātājs, publicists Artūrs Snips strādā ar viņu kopā - biznesā, kas saistīts ar piespiedu zemes nomu un īpašumu lietām.

Tiesnesis Aigars Strupišs uzskata, ka ar medijs ir aizsegs, ar kura palīdzību Šlitke, iespējams, vāc informāciju, lai palīdzētu ar advokātu saistītājām firmām tiesās vinnēt un gūt lielāku peļņu. "Melu teorijai" zināms, ka  “Likuma vara” informāciju pieprasījusi arī ģenerālprokuratūrai.

"Tas, ka nav publikāciju šā viena gada laikā, norāda, ka darbība faktiski nenotiek. Un būtībā es pateikšu vēl vairāk - ja katrs advokāts, katrs biznesmenis nodibinātu savu mediju, lai vāktu informāciju no valsts iestādēm, tas nav tas veids, kādā jānotiek komunikācijai ar valsti. Tas var novest līdz absurdam, ka organizēta noziedzības grupa sāk pieprasīt ziņas no prokuratūras un tamlīdzīgi," skaidro Strupišs.

Medijiem tiek piešķirtas noteiktas privilēģijas, ar noteiktu mērķi kalpot sabiedrībai. Ja medijs kalpo vienam advokātam, konkrētam biznesam, tas nav medijs, pat, ja formāli kā tāds tas ir reģistrēts. Likums nosaka, ka medija saturam jābūt pieejamam, tam jāiznāk ne retāk kā trīs mēnešos. Ja publikāciju gada laikā nav, masu mediju no uzņēmumu reģistra izslēdz. Tas nav noticis.

Valsts galvenā notāre Guna Paidere:

"Situācija ir absurda. Ņemot vērā kritērijus, kādiem masu informācijas līdzekļiem ir jāatbilst, taču nav mehānisma, kā iestādes var veikt uzraudzību. Līdz ar to šīs problēmas jau ir ilgstošas, un šis nav vienīgais gadījums un problēmjautājums. Tāpēc noteikti būtu jāstrādā pie regulējuma uzlabošanas."