Žurnālista loma "alternatīvo faktu" laikmetā pieaug (6)

Pirms intervijas noskatījāmies sarunu par kādu interesantu atgadījumu Daugavpilī. Kas jums būtu sakāms par šo? Parasti līdzīgus stāstus dzirdam no Krievijas puses.

Domāju, svarīgi ņemt vērā to, ka dzirdam ne tikai stāstus par to, ka labāka ir ekonomiskā sadarbība [ar Krieviju], nekā naudas došana aizsardzībai, bet te jau ir cits modelis, kas kā sistēma ir bijusi arī šajos pašos Kremļa producētajos vēstījumos un arī konkrēto mediju produktos. Proti, izmantot vietējos cilvēkus kā balsis, caur kurām tiek kritizēta naudas došana aizsardzībai vai militārās jomas stiprināšanai.

Skaidrs, ka šeit cilvēkus ir grūtāk pārliecināt ar balsīm, ekspertiem vai vienalga kādiem viedokļiem, kas izteikti Krievijā, kādā no viņu slavenajiem sarunu šoviem. Šie cilvēki ir tālu, tie ir nepazīstami un var radīt aizdomas. Daudz vieglāk ir šeit, uz vietas, it kā nejauši pašu inspirēti cilvēki ir nonākuši pie šādiem slēdzieniem. Tas kaut kādā ziņā ir viens no slavenākajiem veidiem, kā NATO tiek “ierāmēti” šeit, proti, ka vietējie cilvēki, nevēlas nedz NATO, nedz papildu līdzekļus izdot aizsardzības stiprināšanai. Piemēram, 2016. gadā pirms militārajām mācībām pirms Daugavpils uzlika lielu plakātu - "Jeņķi dodieties mājās!" Vai līdzīgus gājienus, ka šie vietējie cilvēki paši ir nonākuši līdz šādiem secinājumiem, tas ir daudz trāpīgāk, daudz efektīgāk.

Parunāsim par daudzu televīzijas žurnālistu ikdienu - ētera tiešraidi un tiešraides intervijām. Bieži esam dzirdējuši (no Aivara Lemberga pirms vēlēšanām, no [Alda] Gobzema) - jā, mēs ar jums runāsim, bet tikai tiešraides intervijā  televīzijā. Vai šādi cilvēki, kas nāk uz intervijām, kaut kādā veidā var manipulēt ar to saturu, kas nonāk ēterā? Vai tas ir iemesls, kāpēc viņi vēlas šādas tiešraides intervijas?

Tiešraide dod lielāku rīcības brīvību intervējamai personai, jo - ir vai nav tur meli-, viņš ar savu personību, ar savu balsi, ar savu harizmu nemontētā, nepārtrauktā veidā var tieši nodot savu vēstījumu. Bet tas, ko jūs minējāt -  dažādu provokatīvu, faktoloģiski apšaubāmu apgalvojumu izmešana ir pateicīgākais veids, kā to darīt, jo tu zini, ka tavu runas plūdumu, tavu komunikāciju būs grūtāk pārtraukt, kontrolēt, pārbaudīt.

Kāda ir prakse ārzemēs un  Latvijā? Parasti žurnālists intervē  un tad, iespējams, ir kāda komanda, kas tajā brīdī veic tā saucamo “fact checking”, un pārbauda, vai tas, ko uzaicinātā persona saka, ir taisnība vai nav taisnība, un vai tas notiek Latvijā.

Nu, tas, protams, ir lieliski, ka to var nodrošināt vienlaikus sinhroni, kopā ar tiešraidi, bet tas prasa pietiekami nopietnus resursus. Spēju reaģēt, ātri saprast, kuri ir problemātiskie punkti. Pasaulē un globālā līmenī faktu pārbaude nostiprinās aizvien vairāk. Mēs redzam, ka Latvijā ir vairākas iniciatīvas, kur tūlīt pēc konkrētiem raidījumiem vai intervijām tiešraidē tiek pārbaudīti fakti un tiek norādīts uz nepatiesiem vai daļēji patiesiem apgalvojumiem.

Televīzija arī iet laikam līdzi un tiešraides televīzijā kļūst aizvien populārākas. Arī Latvijā ir vismaz viens kanāls, kas reklamējās, ka visu laiku  intervijas un sarunu šovi notiek tiešraidē. Raugoties uz to, kāda ir sarunu kvalitāte, kādi fakti, kas tur izskan, ko tas var nodarīt žurnālistikas kvalitātei un kādā veidā tas atsauksies uz skatītājiem, kas to visu skatās?

Pēdējos gados ir nostiprinājusies (izmantošu Trampa bijušo PR cilvēku terminoloģiju) "alternatīvo faktu" iespējamība un "alternatīvo faktu" loģika kā leģitīma loģika. Tas uzreiz rada lielāku apdraudējumu, nekā pirms 10 gadiem, jo mums pirms 10 gadiem tādā Rietumu žurnālistu izpratnē tā bija sarkanā gaisma. Kādi vēl alternatīvie fakti?

Te viens politiķis ir parādījis, ka nopietnā sabiedrības daļā ideju par alternatīviem faktiem, tai skaitā tiem, kas tiek izteikti sarunu šovos, kādā sarunas momentā var pieņemt, un tie patiešām var tikt uzskatīti kā vienlīdz patiesi esam. Tas ir apdraudējums ne tik daudz žurnālistikai kā profesijai, bet institucionāli, tādā ziņā, ka žurnālisti tomēr tiek asociēti ar patiesību, patiesības noskaidrošanu. Un tad sanāk, ka mēs jau īsti vairs nevaram noskaidrot patiesību, jo vienmēr ir iespējama alternatīva patiesība. Jā, un es teiktu, ka tas palielina žurnālistu atbildību, īpaši sarunu šovos, kur žurnālista kā moderatora loma un satura veidošanas loma kļūst vēl nozīmīgāka. Jo, ja mēs visu palaižam pašplūsmā, tad katrs no savas puses laidīs ar "alternatīviem faktiem" līdz pat pasaules galam. Es domāju, tas palielina žurnālista lomu šī satura veidošanā un radīšanā, vai arī visa kopējā kolektīva, kas rada medija saturu.