"Vingruma" Laimdota: nevis klausos ko stāsta kolēģe - bet blenžu uz viņas kebabu. Palīdzat man saņemties!

Ar ēšanu gan tā ir kā ir... Visu laiku gribas ēst, gribas saldumus, kurus parasti negribas.

Pāris dienas atpakaļ darbā pie pusdienu galda pieķēru, ka nevis klausos ko stāsta kolēģe - bet blenžu uz viņas kebabu.

It kā daru visu kā iepriekš – pierakstu, sveru, skaitu, nesāju līdzi ēdienu kastītēs, bet kāpēc nupat liekas, ka visu laiku ir par maz, nav nejausmas. Visi kā viens apkārt to tik vien saka – izturi, tu to vari, tas pāries, pēc tam būs vieglāk!!! Droši vien, ja tik daudz cilvēku tā saka, tad viņi zin. Man jau nekas cits neatliek kā noticēt. Nekad mūžā neesmu tik daudz reizes bijusi sporta zālē. Diētas gan ir bijušas un vēl ilgākas, bet ja godīgi neatceros, kurā brīdī pārtraucu. Zinu tikai to, ka ja arī noraujos un sagrēkoju ēšanas ziņā kādu dienu, tad nākošo vienkārši jāturpina un jāizliekas, ka grēku dienas nav bijis.

Nupat jau ir tā sajūta, ka ja tagad padošos, pievilšu pati sevi un tik daudz atbalstītāju. Un būs vienkārši kauns viņu priekšā. Tā jau laikam ir tā maratona būtība, ja tu iesāc, tad vienkārši kauns padoties!

Un šodien man ir sajūta, ka esmu uzēdusi atpakaļ tos nieka trīs kilogramus, ko nometu un bailes no svēršanās ir milzīgas un būs jātaisnojas trenerim, kas nogāja greizi. Bet no otras puses – ne jau trenera dēļ (lai viņš man piedod, jo ir bezgala foršs) es to daru, bet sevis dēļ. Man tikai nedaudz jāsaņemas un viss būs labi.

Soli pa solītim, dienu pa dienai, atkal un atkal. Un nevienam nekas nav jāpaskaidro, jo es daru to, ko pati izvēlējos un to ko gribu. Un es to varu.

Varbūt ne tik ātri un redzami, un rezultāti varbūt nebūs tik pārsteidzoši, kā man gribētos un pat, ja es zaudēšu nieka trīs kilogramus visa maratona laikā, tik un tā es būšu uzvarētāja. Sev un nevienam citam. Jo viss, ko es tagad daru ir vajadzīgs tikai man J