Latvietis palīdz celt skolas un slimnīcas Papua-Jaungvinejā (10)

Drēgnā piektdienas rītā uz TVNET redakciju atnāk smaidīgs un apgarots jaunietis. Viņu sauc Miks Muižarājs. Jau apmēram divus gadus, strādājot Pasaules bankā, vīrietis dzīvo starp Rīgu un Portmorsbi, kas ir Papua Jaungvinejas galvaspilsēta.

Stāstot par savu darbu Pasaules bankā, Miks saka, ka cilvēkiem bieži rodas maldīgs priekšstats. Viņi domā, ka tā ir parasta kredītiestāde, kas ieinteresēta tikai peļņā. Taču tā nebūt nav. Jaunietis saka, ka Pasaules bankai ir divi mērķi: izskaust nabadzību pasaules līmenī un veicināt nevienlīdzības mazināšanos.

“Pasaules banka dod attīstības valstīm aizdevumus vai grantus ar ļoti mazu procentu likmi un uz ļoti ilgu laiku. Ļoti bieži šajās valstīs problēma ir tāda, ka pieeja ārējiem resursiem ir salīdzinoši ierobežota. Tas ir veids, kā iegūt līdzekļus,” pauda Muižarājs.

Savukārt šos līdzekļus saņēmējvalsts var izmantot, lai risinātu dažādas aktuālas problēmas. Piemēram, lai celtu slimnīcas un skolas.

“Mēs tur īstenojam vienu ievērojamu un salīdzinoši lielu projektu, kura ietvaros ir doma nākošo piecu gadu laikā uzbūvēt vairāk nekā 400 dažādas skolas, slimnīcas, ceļus, ūdensapgādes sistēmas un dažādu citu infrastruktūru pašos attālākajos šīs valsts nostūros,” stāsta Miks.

Viņa darbs sastāv no divām daļām. Pirmā ir darbs ar dažādām institūcijām, kurām viņš sniedz tehnisku atbalstu un ekspertīzi par projektu ieviešanu. Savukārt otrā un aizraujošākā daļa ir darbs “laukā”. Parasti tie ir izbraukumi uz dažādiem ciematiem.

“Ir ciems Rietumu provincē, ļoti attālā vietā. Šajā ciemā jau 30 gadus nav skolas. Apmēram 40-50 km rādiusā ir necaurejami džungļi. Iedzīvotāju skaits pieaug un ļoti liela daļa no viņiem nemāk ne lasīt, ne rakstīt. Viņiem ir bijusi ļoti ilga saruna par to, ka ir nepieciešama skola vai medpunkts,” pieredzē dalās Muižarājs.

Papua Jaungvineja ir vārda “dazādība” iemiesojums.

Valstī dzīvo vairāk nekā astoņi miljoni cilvēku, kas runā vairāk nekā 800 dažādās valodās. Valsts ir bagāta ar dažādiem dabas resursiem, taču 40 % iedzīvotāju joprojām dzīvo galējā nabadzībā.

Turklāt daudzas iestādes ir izveidotas no jauna vai ir tikai iedīglī. Līdz ar to arī problēmas ir ļoti dažādas. Citreiz, stāsta Miks, projektu ieviešanu kavē dažādi cilšu konflikti. Vienu no šādiem cilšu konfliktiem Miks ir redzējis pats savām acīm:

Pasaules bankā Miks nokļuva nejauši. Sākumā viņš ieguva bakalaura izglītību Latvijas Universitātē publiskajā administrācijā. Pēdējā kursā vīrietis saprata, ka vēlas specializēties starptautiskajās attiecībās. Šai pašā laikā viņš apzinājās savu aicinājumu - risināt globālas problēmas.

“Visi saprot: ir ļoti slikti, ka 11% pasaules iedzīvotāju dzīvo ekstrēmā nabadzībā. Slikti, ka mums ir klimata pārmaiņas. Mēs zinām, ka ir visas šīs globālās problēmas. Un man likās:

lai arī pats personīgi es nekad nebūšu tas galvenais risinātājs, bet tomēr, ja man izdosies to [pasaules] pulksteni pagriezt kaut vai par milisekundi pareizajā virzienā, es būšu priecīgs.

Nest savu pienesumu – tāda man bija doma kaut kāda brīdī.”

Ar laiku Mikam pavērās iespēja braukt un studēt ASV. Studiju laikā Kolumbijas universitātē viņš pieteicās vasaras praksei Austrumtimorā – valstī, kura atkopās pēc pilsoņu kara. Tur viņš nostrādāja krietni vairāk par prakses laiku - 8 mēnešus. Faktiski pēdējā darba dienā Mikam piezvanīja un aicināja uz sarunu Pasaules bankā par vienu projektu.

“Beigās izrādījās, ka viņi bija redzējuši mani kaut kādā konferencē, kur es uzdevu jautājumus, viņi man piedāvāja darbu un pēc tam es vadīju komandu, ar kuru mēs nākošo pusotru gadu braucām pa visu Austrumtimoru, vācām dažādus datus par to, kā notiek ciemu pārvaldība, kādas ir problēmas katrā no tiem ciemiem, kādā veidā viņi visu prioritizē,” stāstīja Muižarājs.

Saikni ar dzimteni Mikam palīdz uzturēt nevalstiskā organizācija “Ar pasaules pieredzi Latvijā”, ko viņš kopā ar domubiedriem izveidoja pirms trīs gadiem. Galvenokārt NVO nodarbojas ar remigrācijas jautājumiem, tātad, kā veicināt cilvēku atgriešanos Latvijā.

“Mēs katru mēnesi organizējam stāstu vakarus, kur tie cilvēki, kas ir atgriezušies atpakaļ, stāsta par savu pieredzi: ko viņi darīja ārzemēs, un ko viņi dara šeit.

Ļoti bieži tā ziņa, kas iziet uz āru ir, ka Latvijā viss ir slikti. Mēs, balstoties uz šiem pieredzes stāstiem, gribam parādīt, ka reālā situācija nemaz nav tik slikta,” pārliecināts Muižarājs.