Kremļa torņa ēna pār Maskavas patriarhātu (37)

Pareizticība Krievijā arvien vairāk iegūst etniskās reliģijas pazīmes. Arī Vladimiram Putinam patīk norādīt, ka Krievijas ticīgie ir «pareizāki» kristieši nekā citi.

2018. gada 18. oktobrī Valdaja kluba konferencē V. Putins kodolkara iespējamības kontekstā teica: «Agresoram ir jāzina, ka atmaksa ir neizbēgama, ka viņš tiks iznīcināts. Bet mēs, agresijas upuri, mēs kā mocekļi nokļūsim paradīzē, bet viņi vienkārši nosprāgs, tāpēc ka pat nepaspēs nožēlot grēkus.»³ 

Krievijas Pareizticīgā baznīca, Krimas aneksija un karš Donbasā

Kara darbības veids laika gaitā ir mainījies, proti, viduslaiku kari Eiropā neparedzēja plašu iedzīvotāju grupu iesaisti karā, neskaitot, protams pašus karavīrus. Publiskās diplomātijas pētnieks Entonijs Pratkaniss (Anthony Pratkanis) norāda, ka, sākot ar Napoleona valdīšanas laiku Francijā, «karš ir kļuvis par tautas lietu»,⁴ un tāpēc karojošās puses cenšas uzrunāt viena otras iedzīvotājus. Sabiedrības noskaņojums var ietekmēt valsts spēju aizstāvēties, to nostiprinot, vai tieši pretēji – mazināt kaujas garu. KPB puse aicināja uz mieru Krimas anektēšanas un karadarbības Ukrainas austrumos laikā.

Tomēr, aicinājums nekarot tika adresēts pārsvarā Ukrainas pusei, jo Krievijas karaspēks tika atainots kā miera misiju pildošs.⁵

Šāda komunikācija būtībā ir informācijas kara īstenošana. A. Pratkanis izdala vairākus publiskās diplomātijas mērķus militāru konfliktu laikā, minēšu tikai dažus: 1) pārliecināt mērķauditoriju par pārstāvētās valsts rīcības leģitimitāti; 2) pārliecināt karojošo pusi pārtraukt kara darbību; 4) pārliecināt pretinieku padoties.⁶ Maskavas patriarhāta pārstāvju vēstījumi atbilda minētajam ietvaram.

Ilustrācijai piedāvāju KPB pārstāvja Vsevoloda Čaplina teikto 2014. gada 1. martā: «Jau 1995. gadā «Pasaules Krievu tautas sapulce» paziņoja, ka krievu tauta ir sadalītā nācija savā vēsturiskajā teritorijā, kurai ir tiesības atkal apvienoties vienotā valstiskā miesā, kas ir vispārpieņemta starptautiskās politikas norma.»⁷ Tajā pašā sarunā ar Interfax-Religion korespondentu Čaplins teica: «Vienlaikus cerēsim uz to, ka Krievijas karavīru misija šo cilvēku brīvības, identitātes un pašas dzīvības aizsardzībai nesastapsies ar sīvu pretestību, kas novedīs pie liela mēroga sadursmēm.»⁸ No šī vēstījuma nepārprotami izriet sekojošais: KPB 2014. gadā uzskatīja Krievijas karavīru iesaisti Ukrainas notikumos kā «miera misiju» un aicināja ukraiņus tai nepretoties. Otrs aspekts – KPB uzskata, ka Krimas pievienošana Krievijai atbilst «starptautiskās politikas normai», tātad īstenībā aicina ignorēt reālos starptautisko tiesību principus. Ja šie vārdi bija tikai paša V. Čaplina kļūdains viedoklis, tad bija jāseko atsaukumam, vai norādei, ka Baznīcas attiecību ar sabiedrību sinodiālās nodaļas vadītājs Vsevolods Čaplins ir sarunājis ko lieku. Nekas tāds nenotika.

Metropolīta Aleksandra faktors

Ne visi pareizticīgie atbalsta Kremļa agresiju.

Kremlim nav līdz šim paveicies ar Latvijas Pareizticīgās baznīcas galvu metropolītu Aleksandru, kurš ir vairījies kļūt par Krievijas tautiešu politikas aktīvu atbalstītāju.

Lai arī LPB vadība cenšas nekomentēt politiskos procesus, ir dažas ilustrācijas, kas var palīdzēt redzēt noskaņojumu LPB vadībā (ko gan nevajadzētu attiecināt uz visiem pareizticīgajiem Latvijā). 2008. gadā pieņemtais «Latvijas Pareizticīgās baznīcas likums» nodrošina LPB skaidru tiesisko pamatu attiecībām ar valsts varu, garantējot reliģiskās darbības brīvību. Metropolīts Aleksandrs ar gandarījumu pauda viedokli, ka atsevišķa likuma pieņemšana ir vēsturisks notikums, ko pareizticīgie esot gaidījuši divdesmit gadus. Viņš norādīja: «Vislielākā cieņa izsakāma mūsu Saeimas deputātiem – viņu darbs norāda, kādā līmenī ir attiecības starp Latvijas valsti un mūsu Latvijas Pareizticīgo baznīcu.»⁹ Šāda komunikācija Kremļa iemītniekiem nevar patikt.

Otra ilustrācija ir no 2010. gada apaļā galda diskusijas – «Krievu pareizticīgās baznīcas un Senpareizticīgās Pomoras baznīcas loma Baltijas valstu kultūras mantojuma saglabāšanā». Eiropas pētījumu institūta (tas, kurā Aleksandrs Gapoņeno darbojas) un Maskavas patriarhāta Kultūras padomes rīkotā pasākumā piedalījās baznīcu pārstāvji, Latvijas Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcijas pārstāvji un Saeimas deputāts Sergejs Mirskis (SC). LPB pārstāvji nebija atsaucīgi pasākuma rīkotāju piedāvājumam meklēt naudu dievnamu saglabāšanai Eiropas Savienībā. Garīdznieki norādīja, ka LPB nekādu problēmu ar kultūras mantojuma saglabāšanu neesot, un tāpēc nekādu sabiedrisko darbinieku palīdzība viņiem neesot vajadzīga. A. Gapoņenko žurnālistiem norādīja, ka LPB negatīvā attieksme esot reakcija uz to, ka organizatori pasākumu vispirms saskaņoja ar Maskavas patriarhātu un tikai tad vērsās pie Latvijas Pareizticīgās baznīcas.¹⁰

LPB galva metropolīts Aleksandrs saistībā ar valodas referendumu Latvijā gan izteicās, ka «krievu valodai Latvijā vajadzētu būt sabiedriski nozīmīgai»¹¹, tomēr atturējās no striktiem formulējumiem. Vienlaikus, ir jāatzīmē, ka viņa nostāja nav gluži tik atbalstoša latviešu valodas pozīciju stiprināšanai, kādu lasām dažādās ar Latvijas sabiedrības saliedēšanu saistītās programmās.

Lai arī metropolīts Aleksandrs ir izteicies par krievu valodas nozīmīgumu Latvijā, atšķirībā no Latvijas vecticībniekiem, viņš nav aktīvi iestājies par oficiālā statusa piešķiršanu tai.

2012. gada 13. martā Latvijas vecticībnieku vadītāju parakstītā vēstulē Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai tika norādīts un vecticībnieku bažām par situāciju saistībā ar valodas referendumu. Starpetniskās spriedzes pieauguma pamatā esot Latvijā īstenotā etnopolitika, kura it kā apšaubot arī senās vecticībnieku un latviešu attiecību tradīcijas.¹² Vēstuli parakstīja arī «Saskaņas Centra» deputāts Saeimā Vladimirs Ņikonovs, kurš bija Rēzeknes Vecticībnieku kapu biedrības priekšsēdētājs.¹³ LPB galva – Aleksandrs šādās akcijās nav piedalījies. Parasti, metropolīta publiskajos izteikumos ir vairāk aicinājumu uz savstarpēju izpratni un vienotību starp latviešiem un krieviem. Kādā intervijā «Latvijas Radio 4» LPB galva nevēlējās komentēt, kāds 2011. gads ir bijis ekonomiskajā un politiskajā ziņā, aicinot šos jautājumus atstāt minēto jomu profesionāļu ziņā, labāk izvēloties runāt par garīgajiem principiem.¹⁴ Arī LPB pārstāvju izteikumi 2019. gadā saistībā ar kāda Maskavas patriarhāta priestera šķeltnieciskajām aktivitātēm Latvijā, ir par labu LPB autonomijas akcentēšanai, nevis izdabāšanai Maskavai. Ar šo gan nevēlos teikt, ka LPB ne cik nesaglabā potenciālu tikt izmantotai Kremļa politikas mērķu sasniegšanai. Vispirms jau ir svarīga LPB vadības un priesteru nostāja.

Reliģijas brīvība un nacionālā drošība Latvijā

Intervijā Latvijas Avīzei šī gada sākumā teicu, ka kā Latvijas pilsonis labprāt redzētu Latvijas Pareizticīgo baznīcu saiknē ar Konstatinopoles patriarhātu, nevis Maskavas.¹⁵ Joprojām palieku pie šādas nostājas, tomēr, vēlos arī teikt, ka šaubos vai būtu prātīgi pašlaik aicināt Latvijas Pareizticīgo baznīcu strauji mainīt patriarhātu. Tam ir divi iemesli: 1) pakļautība vienam vai otram patriarhātam ir pašu pareizticīgo lieta un citiem šajā jautājumā nav teikšanas; 2) straujas izmaiņas varētu pamatīgi sašķelt Latvijas Pareizticīgo baznīcu un plašu sabiedrību. Pirmā punkta kontekstā vēlos piebilst, ka pilsoniskā sabiedrība (un katrs pilsonis), protams, drīkst izteikt savu viedokli par jebkuru jautājumu, kas ietekmē sabiedriskos procesus mūsu valstī, tomēr, paturot prātā reliģijas un sirdsapziņas brīvības principus, kas ļauj ticīgajiem pašiem izvēlēties gan noteiktu ticības doktrīnu, gan konfesiju. Pareizticībā draudzes atrašanās noteiktā hierarhijas sistēmā ir ne tikai administratīvas, bet arī reliģiskas dabas jautājums. Tāpēc lemšana par to ir jāatstāj Latvijas pareizticīgo rokās.

Runājot par otru iemeslu, vēlos atgādināt par drošības riskiem. Tie izriet no neskaidrības par to, cik reāli pareizticīgo Latvijas iedzīvotāju sekotu Baznīcai, ja tā dotos Konstatinopoles virzienā. Vēlos gan uzsvērt, ka spriežu tikai par pašreizējo laika posmu.

Atbalstīju un joprojām atbalstu Ukrainas Pareizticīgās baznīcas pāreju no Maskavas uz Konstatinopoles patriarhātu.

Tomēr mums Latvijā ir jāņem vērā, ka visu Ukrainas pareizticīgo apvienošanās zem Konstatinopoles karoga īsti neizdevās, kā bija plānots. Daudzi pareizticīgie bīskapi, un tātad arī viņu draudzes palika Maskavas patriarhātā. Ukrainā norit karš, tāpēc viņu ātrie soļi ir saprotami, arī Konstatinopolē izpratne par to piešķirt vai nepiešķirt baznīcai Tomosu, strauji nosliecās tieši Krievijas agresijas pret Ukrainu dēļ.

LPB statusa jautājumā jāspriež un jārīkojas stratēģiski. Tas nozīmē, ka neskrienam ar pieri sienā, bet, paturot prātā stratēģisko mērķi (šajā gadījumā – Latvijas nacionālā drošība), dažkārt izmantojam apvedceļus, kas noved pie mērķa vēl efektīvāk. Liela daļa Latvijas pareizticīgo smeļ (dez)informāciju no Kremļa kontrolētiem TV kanāliem un citiem t.s. medijiem. Tāpēc «apvedceļi», kas ved pie mērķa šajā kontekstā ir izglītības reformas turpināšana (pārejot uz latviešu valodu arī bērnudārzos) un mediju telpas drošības stiprināšana. Ja šajos divos sektoros būs panākumi, tad jautājums par patriarhātiem nākotnē risināsies daudz vieglāk. Nesen veiktās izmaiņas Latvijas Pareizticīgās baznīcas likumā, kas nosaka, ka «Par Baznīcas galvu, metropolītiem, bīskapiem un šo amatu kandidātiem drīkst būt tikai Baznīcas garīdznieki un Latvijas pilsoņi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā pēdējos 10 gadus ir Latvijā»¹⁶ ir nozīmīgs solis LPB reālas autonomijas stiprināšanā. 9. oktobrī LPB koncils akceptēja vēstuli Maskavas patriarhāta vadībai, kurā LPB vadība un pārstāvji no 125 draudzēm aicināja Kirilu apstiprināt koncila pieņemtās izmaiņas baznīcas statūtos, iekļaujot vārdu «neatkarīga». Arī tas dotajā vēsturiskajā brīdī ir saprotams solis; atbilde sekošot dažu mēnešu laikā. Pēc tās saņemšanas var lemt par tālākajiem soļiem, ja tādi būs nepieciešami.