30 gadi pēc Berlīnes mūra: vai Vācijā ir pārvarēts komunisma mantojums? (19)

Pētniecei pēc tam tika lūgts noprecizēt konkrētus ekonomiskās attīstības instrumentus, kurus Vācijai vajadzētu izmantot. «Es domāju, ka šeit būtu vajadzīgas reformas un atsevišķu fondu līdzekļu piesaiste,» pauž Broka. Viņa arī pieļauj, ka pagātnē dažas reformas būtu bijis iespējams veikt citādāk.

Komentējot faktu, ka Austrumvācijas zemes ir labvēlīga augsne populismam un dažādām galēji labējām un kreisām kustībām, Broka piekrīt, ka tās var kalpot par sava veida enkuru Berlīnes centieniem veidot ciešāk integrētu Eiropas Savienību.

«Tikai 30% Austrumvācijas iedzīvotāju uzskata, ka demokrātija ir labākais valsts pārvaldes modelis. Turklāt ļoti mazs procents uzskata, ka viņi vispār ir visas Vācijas iedzīvotāji.

Vairākums no viņiem izjūt lielāku piederību tieši Austrumvācijai. Šeit ir jautājums par kādu nācijas vienotību mēs vispār varam runāt?» apgalvo pētniece. Savukārt, ja Vācijas nācija nav vienota, tad ciešāku integrāciju Eiropas Savienībā ir panākt grūtāk.

Vienlaikus viņa arī nepiekrīt tam, ka mūsdienu Vācija dažiem eiroskeptiskāk noskaņotajiem cilvēkiem savas lielās ietekmes dēļ var likties pat draudīga. Viņasprāt tā neraujas pozicionēties kā lielvara un tā noteikti nevēlas attīstīt savas militārās spējas. «Šī vēsturiskā atmiņa par Otrajā Pasaules karā nodarīto ir sava veida Vācijas lāsts un tā neraujas attīstīt savus muskuļus kodolarsenāla jomā,» norāda pētniece.

Protesti Irākā

Pētniece norāda, ka demokrātija Tuvo Austrumu reģionā īsti nestrādā. Turienes iedzīvotāju izpratne par šo valsts pārvaldes formu ir pavisam citādāka, nekā pie mums. «To viņiem nevar pārmest, jo reliģiskā dažādība ir ārkārtīgi liela. Mēs kā Rietumi vēlētos, lai šīs valstis un valstu valdības kļūtu draudzīgākas, bet tas nebūt nenozīmē, ka demokrātija ir labākā pārvaldes forma.

Reģionā mēs varam novērot to, ka tieši autoritārie režīmi ir tie, kuri ir visstabilākie.

Piemēram, stabilajās mazajās Persijas līča valstīs valda karalis. Ir vienkārši valstis un sabiedrības, kurās ir vajadzīgi līderi un pārvaldnieki,» saka Broka.

Ieskicējot protestu attīstību nākotnē, Broka norāda, ka Irākas valdība, visticamāk, ka varētu piekrist veikt fasādes reformas. Vienlaikus tā nav arī gatava nomainīt kadrus pilnībā. Savukārt, runājot par Irākas galveno ietekmējošo spēlētaju – Irānu, tā noteikti nav gatava atlaist savus varas grožus pilnībā.

Skotijas iespējamā neatkarība

Broka norāda, ka Skotijai pasludināt neatkarību būtu salīdzinoši grūti. «Lai realizētu šādu scenāriju ir jāiegūst starptautiskais atbalsts un starptautiskā atzīšana. Ja nav šie divi elementi, tad nav iespējams būt par neko vairāk, kā pašpasludinātu veidojumu. Tam vienkārši nav nekādas jēgas,» pauž pētniece. Vienlaikus viņa arī norāda, ka nespēj prognozēt, vai neatkarīgu Lielbritāniju būtu gatavas atzīt Eiropas Savienības valstis.Turklāt Broka norāda arī uz Skotijas pašpārvaldes vadītājas Nikolas Stērdženas pragmātisma trūkumu. Viņasprāt, Stērdžena pagaidām vairāk spēlē iekšpolitiskas spēles.

Papildus tam, pagaidām arī nav īsti nekāda iemesla, kāpēc Lielbritānija varētu nepiekrist otrajam Skotijas neatkarības referendumam.

Londona tik un tā apzinoties, ka Skotija nobalsošot par neatdalīšanos arī otro reizi. Savukārt, atbildot uz jautājumu par iespējama nesankcionēta referenduma rīkošanu un Lielbritānas iespējamo pretreakciju, pētniece norāda, ka šajā gadījumā varētu arī neatkārtoties Katalonijas scenārijs. Tas ir tāpēc, ka briti ir mazliet piezemētāki un pragmatiskāki, nekā spāņi. «Es domāju, ka kultūra šeit ir noteicošais. Rīvēšanās varbūt būtu, bet tā nebūtu tik karstu asiņu vadīta,» norāda pētniece.

Raidījuma sižetu izklāsts

30 gadi pēc Berlīnes mūra krišanas

Šonedēļ, 9. novembrī aprit 30 gadi kopš toreizējā Austrumvācijas valdība pēc ilgstošiem protestiem paziņoja, ka tās pilsoņi drīkstēs apmeklēt Rietumvāciju. Savukārt, cilvēki uzsāka Berlīnes mūra fizisku graušanu, iznīcinot šo Aukstā kara simbolu.

Berlīnes mūra krišana norisinājās laikā, kad savus pēdējos elpas vilcienus vilka Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) un daudzas Eiropas valstis sāka nokratīt komunisma važas. Lielā mērā nemierus iedvesmoja tajā laikā notiekošās revolūcijas Polijā un Ungārijā.

Berlīnes mūra krišana izbeidza veselu posmu Vācijas vēsturē, jo ļāva sabrukt PSRS un Rietumu izveidotajai starptautiskajai kārtībai pēc Otrā Pasaules kara. Tā ietvaros Vācija tika sadalīta prorietumnieciskajā – Vācijas Federatīvajā Republikā un PSRS satelītvalstī – Vācijas Demokrātiskajā Republikā.

Berlīnes mūra krišana ļāva apvienot abus politiskos veidojumus vienotā veselumā, kuru mēs pazīstam ar mūsdienu Vāciju. Tā ir kļuvusi par nozīmīgu spēlētāju gan Eiropas Savienības, gan arī pasaules politikā kopumā. Atsevišķi autori pat runā par Vācijas dominanti Eiropā.

Tomēr, neskatoties uz ievērojamo aizvadīto laika sprīdi pēc mūra krišanas, PSRS ietekmes pēdas Vācijā ir jūtamas vēl šodien. Austrumvācijas federālās zemes vēl arvien ir mazāk ekonomiski attīstītas, nekā Rietumu. Tāpat tieši Austrumvācija ir īpaši auglīga augsne gan eiroskeptiskajiem, gan arī galēji labējiem un kreisiem politiskajiem strāvojumiem.

Ko mēs varam secināt par šo notikumu? Vai Vācija jebkad pārvarēs PSRS ietekmes atstātās pēdas?

Protesti Irākā

Šajā rudenī uzmanības lokā jau atkal ir nonākusi Tuvo Austrumu valsts – Irāka. Lai gan cīņa pret teroristisko grupējumu «Islāma valsts» tās teritorijā ir noslēgusies, Irāka nebūt nav atgriezusies pie politiskās stabilitātes.

Tajā norisinās milzīgi protesti pret vēl ASV laikā izveidoto politisko sistēmu, kuras ietvaros vara valstī ir sadalīta uz konfesionālās un etniskās piederības bāzes starp trīs grupām – šiītiem, sunnītiem un kurdiem. Tomēr, ņemot vērā, ka šiītu Irākā tomēr ir visvairāk, var apgalvot, ka galvenie varas groži tomēr ir šīs konfesionālās grupas rokās.

Tomēr kāpēc cilvēki protestē? Lieta tāda, ka valstī jau ilgstoši ir valdījusi milzīga korupcija, bezdarbs un problēmas komunālo pakalpojumu nodrošināšanā. Tāpat cilvēki ir saniknoti par milzīgo Irānas ietekmi pār atsevišķām Irākas politiskajām grupām un valsts pieņemtajiem lēmumiem.

Interesanti ir tas, ka protestētaji ir paši savā vidū ir pārkāpuši šo konfesionālo sadalījumu, jo lielākā daļa no protestētājiem nāk tieši no šiītu apdzīvotajām teritorijām Irākas centrālajā daļā un dienvidos. Vēl šonedēļ pienāca ziņa, ka protestētaji bloķēja Irākas Um Al Kasras ostu pie Persijas līča. Tā tiek izmantota, lai nodrošinātu lauvas tiesu no valsts importa prasībām.

Šajos protestos interesanti ir arī tas, ka salīdzinoši pasīvi ir bijuši sunnīti un kurdi. Vairāki eksperti ir norādījuši, ka sunnītu klusumu var izskaidrot ar bailēm apsūdzībās par jaunu terorisma izvirdumu. Savukārt, atsevišķām kurdu teritorijām ir labas attiecības ar Irānas valdību.

Protesti ir pagaidām no valdības puses tikuši apspiesti salīdzinoši agresīvi. Ir novērojami arī civiliedzīvotāju upuri. Tomēr tā vien izskatās, ka tas protestus nav apstādinājis un cilvēki turpina pieprasīt valdības krišanu.

Kā varētu atrisināties šis politiskais saspīlējums? Vai ASV veidotajai kārtībai Irākā ir pienācis gals?

Skotijas iespējamā neatkarība

Sestdien, 2. novembrī Skotijas lielākajā pilsētā Glāzgovā notika aptuveni 20.000 cilvēku liela demonstrācija ar mērķi paust atbalstu Skotijas neatkarībai no Lielbritānijas. Demonstrācijas dalībniekus uzrunāja arī Skotijas pirmā ministre un Skotu nacionālās partijas (SNP) līdere Nikola Stērdžena.

Viņa neilgi pirms demonstrācijas sākuma uzsvēra, ka neatkarīga Skotija ir tuvāk, nekā tā jebkad ir bijusi. Viņa arī iepriekš ir teikusi, ka vēl līdz decembra beigām pieprasīs Londonai jauna neatkarības referenduma sarīkošanu.

Politiķe uzsver ka, tas ir labākais veids, kā paglābties no «Brexit» sekām Skotijas ekonomikai un tās iedzīvotājiem. Jāatgādina, ka pēdējais reģiona neatkarības referendums tika rīkots vēl 2014. gadā un tajā apmēram 55% dalībnieku atbalstīja palikšanu Lielbritānijas sastāvā.

Toreiz viens no galvenajiem argumentiem, kurš pamudināja Skotijas iedzīvotājus tomēr neižķirties par atdalīšanos bija tieši iespēja palikt Eiropas Savienībā. Taču tā vien izskatās, ka pēc 2016. gada “Brexit” referenduma un Lielbritānijas izstāšanas procesa ieiešanas noslēguma fāzē, šis arguments ir zaudējis savu spēku. Līdz ar to, pastāv iespēja, ka atkārtota referenduma gadījumā, Skotija varētu nobalsot par izstāšanos.

Jāatgādina, ka Skotijas neatkarībai no dienvidos esošās Anglijas ir bijusi salīdzinoši sena vēsture. Vēl viduslaikos starp abām karalistēm notika vairāki kari. Savukārt, mūsdienās Skotija var palepoties ar salīdzinoši attīstītu ekonomiku un pat savā teritorijā esošām naftas rezervēm. Līdz ar to, Skotija ,iespējams, ka varētu arī pastāvēt kā neatkarīgs veidojums.

Šādā kontekstā rodas jautājums – vai «Brexit» mums atnesīs arī Skotijas neatkarību? Cik vispār tai ir reālistiski sevi nodrošināt neatkarīgai?