“Kas man šai cīņā palīdzēs, tas būs Krievijas draugs.” Bermonta uzsaukums un brīdinājums latviešu kareivjiem (3)

Dažādi uzsaukumi un runas, kas domātas, lai uzjundītu emocijas klausītājos un panāktu tos ar lielāku sparu izpildīt vajadzīgo uzdevumu, mani vienmēr ļoti interesē. Es apbrīnoju uzsaukumu rakstītāju spēju īsā tekstā iekļaut tik plašu materiālu un emociju spektru, manipulējot ar klausītāju prātu. Oratormāksla tomēr nav joka lieta, pat tikai rakstītā veidā tai ir pamatīgs spēks, ko labi apzinājās jau senie grieķi un romieši, piemēram, izkopjot tiesu runu mākslu tik pamatīgi, ka pat mūsdienās tai nevar neko pielikt, ne atņemt.

Lai nu kā, arī Bermonts prata teikt varenas, manipulatīvas, patētiskas un domājams visai iedarbīgas runas, kas visas ieturētas līdzīgā stilā. Gan uzsaukumā Rietumkrievijas brīvprātīgo armijai, gan uzsaukumā latviešiem, Bermonts min Krievijas lielo pateicību, kas sekos, ja uzrunātie paklausīgi izpildīs pavēlēto. Uzsaukumā latviešiem viņš arī meistarīgi savā labā izmanto to, ka Ulmanis ir aizbēdzis. Ir skaidrs, ka to Bermonts paredzēja jau iepriekš, tāpēc nevairījās šo faktu izmantot savā runā. Tiek apelēts arī pie pārtikas trūkuma un tā, ka drīz iestāsies ziema, bet, nepakļaujoties Bermontam, latviešu bāleliņus gaida sūrs liktenis. Tā teikt, pa vasaru varēja basām kājām dzīvoties, bet ziemā tomēr vajadzīgi zābaki.

Tiesa, visam Bermonta uzsaukumam cauri vijās draudi, kas kulminē uzsaukuma otrajā daļā: “Kas mani šai cīņā traucēs, tas būs Krievijas ienaidnieks. Agri vai vēlu Krievija to saberzīs. Latvju kareivji: jūs stāvat ceļa jūtīs. Jūs varētu iet pa to ceļu, pa kuru aizgāja Ulmanis, un atstāt savu dzimteni kā mūsu ienaidnieki.”

Par laimi, Bermonta runas nepalīdzēja tam svinēt uzvaru, tāpēc varam ar to iepazīties un mierīgu sirdi doties svinēt svētkus.

P. Bermonta-Avalova uzsaukums «Latvju kareivjiem!» ar aicinājumu Latvijas buržuāziskajai armijai pārtraukt pretošanos

Jelgavā

1919. g. oktobrī

Ulmaņa politika ir sabrukuse un līdz ar viņu arī Ulmaņa valdība. Uz politiska neprāta valdību nevar dibināt. Tas bij ārprāts salaist Latviju naidā ar trim pretiniekiem reizē: ar lieliniekiem, vāciešiem un pretlielniecisko krievu armiju. Tagad Ulmanis ir aizbēdzis no sava darba sekām.1 Jūs viņš ir atstājis jūsu liktenim. Neapkopti, basām kājām jūs esat vārguši jau visu vasaru. Ko jūs lai iesākat tagad, kur tuvojas ziema, bet armijas apgādāšana ir sajukuse? Par visām lietām: paturat mierīgu pārlikšanu un neuztraucaties. Neticat melu valodām, it kā Rietumu armija būtu nākusi uz Latviju, lai te ievestu baronu valdību. Latvijas pašpārvaldībā divas trešdaļas no visiem priekšstāvjiem būs latvieši. Neticiet apgalvojumiem, it kā mans nolūks būtu padarīt Latviju par Krievijas guberņu. Tas nemaz nestāv manā varā. Latvijas attiecības pret Krieviju izspriedīs Krievijas Satversmes sapulce kopā ar Latvijas priekšstāvjiem, kā to vēlas sabiedrotie. Man ir tikai viens nolūks, bet tas ir negrozāms. Mans nolūks ir — cīņa pret lieliniekiem līdz viņu iznīcināšanai.

Kas man šai cīņā palīdzēs, tas būs Krievijas draugs. Krievija savus draugus neaizmirsīs. Kas mani šai cīņā traucēs, tas būs Krievijas ienaidnieks. Agri vai vēlu Krievija to saberzīs. Latvju kareivji: jūs stāvat ceļa jūtīs. Jūs varētu iet pa to ceļu, pa kuru aizgāja Ulmanis, un atstāt savu dzimteni kā mūsu ienaidnieki.

Esmu pārliecināts, ka jūsu dzimtenes mīlestība jūs atturēs no šā nepārdomātā soļa. Bet jums jāpaliek uz vietas un jānoliek ieroči. Tas, kurš to vēlas, var iestāties Rietumu armijā. Turpinādams līdz ar Rietumu armiju cīņu pret lieliniekiem, katrs latvju kareivis līdz ar to sargās arī savu dzimteni no lielinieku uzbrukumiem. Bet, kas būtu jau noguris no ilgā kara, lai iet netraucēts uz mājām un lai stājas pie mierīga darba. Mobilizācijas Latvijā nebūs. Kara turpināšanu ir uzņēmusies Rietumu armija. Bet milicijas ierīkošana paliks Latvijas pašpārvaldības ziņā. Tur daudzi no jums atradīs sev piemērotu nodarbošanos. Mums, krieviem, vēl grūts darbs priekšā. Latvija var jau sākt atpūsties mūsu aizvējā.

Brīvprātīgas Rietumu armijas virsvadonis

pulkvedis Avalovs-Bermonts

Avots: "Dokumenti stāsta" (1988)