"Vingruma" Ainars: "Genovevas" pietupieni un atvadas no sviesta (3)

Bija tā, ka sestdien Vidējās paaudzes deju kolektīvam “Sidrabi” bija jādodas uz Lubānu, lai kopā ar divpadsmit citiem deju kolektīviem piedalītos mazās formas deju festivālā “6x6”. Koncerts tika nodejots krāšņi, un, kā jau ierasts, šādos dejotāju pasākumos, oficiālajai daļai seko neformālā -, proti, balle ar lustēm, priekšnesumiem un dejām “dzīvās” mūzikas virsvadībā. Un viena absolūti neiztrūkstoša deja šādās ballēs ir “Ģenovēva”. Tā pati ar Raimonda Paula jestro mūziku, ko oriģināli izpilda Žoržs Siksna. Tikai dejotājiem ir tāds nerakstīs likums, ka šīs dziesmas laikā tiek “čūskiņā” mesti līkloči pa deju zāli un katrreiz, kad atskan vārds “Ģenovēva”, ir jāpietupas. It kā jau nekas, bet atgādinu, ka mūzika ir raita un izpildījums “dzīvs”, kas neizbēgami nozīmē to, ka temps tiek neatlaidīgi kāpināts, bet “Ģenovēva” atkārtota neskaitāmas reizes vietā un nevietā.

Rezultātā pēc tādas “tupstīšanās” vēl pirmdien un otrdien kājas sāpēja tā, ka knapi spēju pārvietoties, kur nu vēl pasportot, tādēļ piespiedu kārtā nācās “sabīdīt” trīs “Vingruma kluba” apmeklējumus trīs dienās pēc kārtas – trešdien, ceturtdien un piektdien. Tā kā ceturtdien vakarā vēl bija deju mēģinājums, nolēmu pirms tā “negriezt” stundu riteni vai nesoļot pa skrejceliņu, bet gan otro dienu pēc kārtas padarboties ar svariem. Lai pēc tam nelielu atslodzi paņemtu piektdien. It kā zināju teoriju, ka divas dienas pēc vienu un tos pašus muskuļus trenēt nav jēgas, jo tie pēc katra treniņa ir jāatpūtina, lai gūtu nepieciešamo efektu, bet… Kā saka, kamēr cilvēks pats “neaplauzīsies”, gudros padomos neieklausīsies.

Tad nu arī šāda ačgārna treniņu plāna rezultātā un vēl pēc viena trīs stundu deju mēģinājuma svētdienas priekšpusdienā, spēka rezerves nedēļas beigās izrādījās izsmeltas. Reāli gribēju tikai gulēt un ēst. To gan jutos arī mazliet nopelnījis, jo gan trešdien, gan ceturtdien, gan piektdien, gan svētdien izdevās katrā “nodedzināt” pa vairāk nekā trim tūkstošiem kilokaloriju! Turklāt viens no uzskatāmākajiem ieguvumiem no līdz šim aizvadītā “Vingruma pusmaratona” ir tāds, ka “ēst” šajā gadījumā vairs nenozīmē grauzt čipsus, popkornu vai apēst vienā piegājienā pusi žāvētas vistas, bet gan ik pa laikam uzēst nedaudz, nepārbāžot kuņģi ar milzu porcijām. Arī no jēdziena “sviestmaize” man ir atvadījies sviests, jo, izrādās, var tīri labi bez tā iztikt. Tāpat kā baltmaizi aizstāt ar graudu maizi un gurķus un tomātus ēst bez tonnas krējuma.

Un, ja vēl it tik forši draugi kā “Sidrabos”, kuri balles laikā siermaizītes, gaļmaizītes, našķus un citus labumus laiž apkārt galdam man ar lielu līkumu, bet man piedāvā tikai redīsus un gurķus, tad šāds “Vingruma maratons” top tikai arvien jautrāks un dzīvespriecīgāks!

Nākamajā nedēļā šis pasākums oficiāli šķērso ekvatoru un jau tagad zinu, ka atlikušās piecas nedēļas paies vēl ātrāk par pirmajām. Tādēļ ir plāns kārtīgi pacensties. Īpaši pirms sestās nedēļas beigās gaidāmās svēršanās. Iepriekšējā reizē Normunds Rozenšteins gan slavēja, lai arī nekāds straujais progress nebija redzams. Šoreiz pašam ciparos un skaitļos pašam gribētos straujākas izmaiņas. Kā būs – to tad pēc nedēļas redzēsim!