/nginx/o/2018/07/17/10315371t1h2555.jpg)
Agresīva ārpolitika, informācijas karš un militāri draudi ļāvuši Krievijai radīt iespaidu, ka tā ir viena no bagātākajām pasaules valstīm. Patiesībā Krievijas daļa globālajā ekonomikā ir niecīga un ekonomiskā vara pār Baltijas valstīm tai izslīdējusi no rokām, vēsta raidījums "Melu teorija".
Krievijas atgriešanās pie tās politiskās, ekonomiskās un militārās varenības, kas tai pienākas, ir vadmotīvs, kas nu jau gandrīz 20 gadus palīdzējis Vladimiram Putinam noturēt varu valstī un apklusināt opozīciju.
Krievijas ārpolitika balstās mērķī būt vienai no pasaules lielvarām. Uzturēt tēlu ārpolitikā palīdz agresija un bruņošanās, bet iekšpolitikā - kontrolēta mediju vide. Tā izdodas noslēpt to, ka valsts ekonomika ir neproporcionāli maza tās ambīcijām.
Krievijas ekonomika ir 13 reizes mazāka nekā ASV un deviņas reizes mazāka nekā Ķīnas. Pasaules turīgāko valstu sarakstā tā ierindojas starp Koreju un Spāniju.
"Krievijā vēl tās impērijas gars ir dzīvs, un ne velti, ja mēs skatāmies uz Krievijas sabiedrību, tad pēc būtības tur ir, ja tā var teikt, divi viedokļi. Viens ir, kas ir ledusskapī, un otrs, ko rāda pa televizoru. Un Krievijas sabiedrība vēl arvien to nacionālo lepnumu uztver daudzos gadījumos kā lielisku lietu, kas var aizstāt uz brīdi tukšāku ledusskapi. Rietumu sabiedrībā daudzos gadījumos dominē tas ledusskapis," tā raidījumam norāda Latvijas Bankas padomes loceklis Mārtiņš Kazāks.
Krievijas impērijas gars 2014. gadā rezultējās Krimas aneksijā. Nosodījumā Krievijas agresijai Baltija un Eiropa bija vienota. Pret Maskavu ieviesa ekonomiskas sankcijas. Kremlis atbildēja, aizliedzot Eiropas pārtikas importu. Parādījās balsis, kas brīdināja, ka sankcijas jāatceļ, jo visvairāk no tām cietīs vārgā Baltija, nevis Krievija.
"Es vispār esmu pret jebkādām sankcijām ekonomiskajā jomā, jo lielajām valstīm tās sankcijas sevišķi nekādu sliktumu nedarīs, bet mazajām valstīm gan.
Un viena no valstīm, kurām sankcijas nodarīs vislielākos zaudējumus un postu, būsim mēs," tā domā "Itera Latvija" vadītājs Juris Savickis.
"Ja man jautāsiet par situāciju Ukrainā, es vienmēr būšu atturīgs, jo man ir jādomā visu laiku, ko es gribu pateikt par ārpolitiku un to, kas notiek Ukrainā, un ko es darīšu ar to, ka mums samazināsies tūristu skaits.
Un, ja man ir jāizvēlas darba vietas šeit rīdziniekiem un visiem Latvijas iedzīvotājiem, protams, ka es izvēlēšos otro," tā reiz izteicies bijušais Rīgas mērs Nils Ušakovs.
Katastrofa, iznīcība un bankrots. Tā Krievijas mediji attēloja situāciju Eiropas Savienībā pēc embargo ieviešanas. Vēl šogad Krievijas televīzija demonstrēja dokumentālo filmu par to, kā slēgtā Krievijas tirgus dēļ iznīcībai nolemti lauksaimnieki visā Eiropā.
Līdz embargo Eiropas lauksaimnieki uz Krieviju ik gadu veda preces 10 miljardu eiro vērtībā. Taču tā nav pat desmitā daļa no visa lauksaimniecības produktu eksporta. Katastrofas vietā lauksaimniecības eksports turpina pieaugt.
Turpretim Krievijas ekonomika pēc sankciju ieviešanas ieslīga recesijā. Tagad lejupslīde ir beigusies, bet izaugsmes vietā ekonomikā vērojama stagnācija.
"Krievijas loma ekonomiski ir norietoša. Krievija ir sarūkoša ekonomika, ja tur kaut kas ļoti būtiski nemainās pārvaldības pusē, un līdz ar to Krievija mēģina nosargāt savas pozīcijas. Ja Ķīna mēģina savas pozīcijas palielināti, tad Krievija mēģina nosargāt, atgūt, kas viņiem ir bijis. Un Krievijas oportūnistiskā rīcība to daudzos gadījumos arī ļauj un oponenta vājums to arī ļauj," secina Kazāks.