/nginx/o/2019/06/20/12283791t1hbab5.png)
:format(webp)/nginx/o/2019/11/19/12750076t1h47e0.png)
Maratons nupat ir tieši pusē. Nespriedelēšu - daudz vai maz, ātri vai ne pārāk. Nav tam nozīmes. Ir vienkārši fakts - puse jau ir pagājusi, vēl tikpat daudz.
"Vingruma" Laimdota: izdūru lieku caurumu jostā un gredzeni krīt nost
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Iepriekšējā nedēļa bija grūta. Sapratu, ka visa mana dzīve ir pakārtota vingruma maratonam. Ko darīšu vakaros, ko ēdīšu. Ir sajūta, ka visa mana dzīve ir saplānota līdz sīkumam – katra stunda, katra diena. Tā nav pārāk forša sajūta. Es mēģināju tik ļoti nedomāt par ēšanu - nesnāk, nestrādā, apēdu daudz vairāk. Vislabāk tomēr ir, kad pieraksti, bet tas aizņem laiku. Un jau atkal ir jāieplāno pusstunda vakarā, lai visu pierakstītu. Laikam kaut kādā veidā jāiemācās tā sajūta palaist vaļā. Nu sajūta, ka tu vairs nenosaki, ko darīsi, bet viss jau ir zinām suz priekšu. Droši vien tam nav jāpiedod tāda nozīme, bet atzīšos tas nogurdina. Un trīs vakari nedēļā sporta zālē ir daudz. Bet viss jau atkarīgs no mērķa un ko gribi sasniegt vai ne?
Tagad jau nekas cits neatliek, kā samierināties un turpināt visu plānot tālāk, jo savādāk nevar.
/nginx/o/2019/11/19/12750077t1h1eee.png)
Un vēl nedaudz apnikusi noguruma sajūta. Tiešām ir tā sajūta, ka tu piedalies maratonā, jo gandrīz vienmēr esi nogurusi un neizgulējusies, jo tam vienkārši nav laika. Pēc sporta zāles esmu mājās ap plkst. 21.00. Es vienkārši dzīvoju pārāk tālu no Elijas ielas un kamēr vēl ieiet veikalā... Atnākot mājās - uztaisi vakariņas (jo bez manis mājās ir vēl kāds, kuram jāēd), sagatavo visu līdzi rītdienas trīs ēdienreizēm, jo savādāk nevar, tad var palikt badā. Izkrāmē mugursomu no piesvīdušā sporta tērpa un iekrāmē tīro un viss. Pulkstenis jau ir ap vienpadsmitiem un jāiet gulēt ar steigu, jo no rīta pēc sešiem jāceļas. It kā jau neeju katru dienu uz zāli, bet ir arī citi pienākumi un lietas, kas jādara un ko gribas darīt, jo grozi kā gribi – sporta zāle nav visa mana dzīve. Bet ko nu es te sevis žēlošanā iekritusi. Ir arī labas lietas.
Es tiešām jūtos vieglāka un tāda brīvāka - izdūru lieku caurumu jostā un gredzeni krīt nost. Mani atbalstītāji ir vienkārši superīgi, viņi mani tiešām iedvesmo un pozitīvi uzlādē. Tā kā nav ļaunuma bez labuma, kā jau visās dzīves jomās. Jautājums ir tikai, uz ko tu vairāk koncentrējies.