"Vingruma" Baiba: man no ēdnīcas letes pretī vairs nečukst karbonāde ar siera cepurīti (1)

Tad, nu, lūk, man ir ne tikai sportiskais un ēšanas izaicinājums, bet arī pamatīgais laika plānošanas izaicinājums, un vēl viens, kas ir mega amizants – radošais. Lai savus vingruma piedzīvojumus piefiksētu un publicētu tā, lai pašai ir prieks un nevis tikai ķeksītim, tad ir, ir mazliet pelēkā viela jāpakustina. Un īstenībā es šo ķēdīti varētu paturpināt: sieviete jau savā iekšējā būtībā ir radošās enerģijas kodols, un kad šī enerģija ir iekustināta, sievietei vajadzētu būt mierā un harmonijā. Un tieši tā es arī jūtos! Tādā dinamiskā, taču ļoti patīkamā harmonijā. Un tas nav tikai tāpēc, ka džinsi sāk krist nost!

Kopumā šmaucos ar ēšanu.

Jā, kačing!

Es ar to nelepojos, taču tā ir, un es jau no sākta gala esmu PAR godīgu tievēšanu. Gan attiecībā pret sevi, gan citiem, tāpēc jums tas jāzina – manā kaloriju skaitīšanas aplikācijā iztrūkst ēdienreizes, kuras realitātē IR nokļuvušas manā gremošanas sistēmā, tur ir dienas, kurās parādās vārdi “cepts” un “krējums”, tur ir pat ir viena vieta, kur viss iekrāsojās sarkans, jo bija pamatīgs kaloriju ūdenskritums, taču… (un šis, man šķiet, ļoti forši) no manām ēdienreizēm pazuduši milzīgie mērču kalni, doma par kraukšķīgi ceptiem kartupeļiem nešķiet “oh, yeah, ņamma”,

man no ēdnīcas letes pretī vairs nečukst karbonāde ar siera cepurīti, kolēģu cepumi, konfektes un pīrādziņi neuzrunā. Un tas notiek tā labi, bez piespiešanās, bez sevis pārliecināšanas par pretējo.

Un tur arī sākās man šmaukšanās ar ēšanas kaloriju pierakstīšanu, jo, kad saliku vakarā aizmirstās kalorijas aplikācijā, konstatēju, ka viss ir labi. Viss ir normas robežās. Turklāt neaizmirsīsim būtisku niansi – pēdējā gudrā svēršanās paradīja, ka manam ķermeni vajag jau par 50 kalorijām vairāk, lai veiktu ikdienišķās funkcijas. Muskuļi prasa savu! Tad, nu, cenšos sevi nešaustīt, ja piemirstās kāda pārtika tabuliņā. Ak, jā, es tiku pie jaunas spēka treniņa programmas – beidzot iepazinos tuvāk ar pārīti trenažieru, ko vēroju jau mēnesi. Ziniet, tīri patīkami indivīdi ar staltām stājām. ;) Un liels bija mans pārsteigums, ka tas, kas no malas likās elementāri, realitātē taisa krampjus sēžas muskulī (ne tos sliktos, bet tos foršos, kad jūti, ka muskulis darbojas) , bet tas, kas likās no sērijas “Ai, šito galīgi negribas!” , beigās ir tīri paceļams.

Un vispār šis Vingruma maratons mani sāk padarīt par tiem, kurus es līdz šim nesapratu un negribēju saprast – šopinga laikā manas acis neviļus metas uz sporta veikaliem, restorānos prasu, lai neliek to vai ko citu, Ziemassvētku vecītim apsveru domu rakstīt, ka gribu tādu advancētāku pulsometru, un izlikt Instagramā bildi no sporta zāles nu jau pat gribas, jo galu galā – es smagi strādāju, es arī varu smagi lielīties un lepoties ar rezultātiem!

Līdz nākamai nedēļai!