No simbolos sakņota patriotisma līdz dzīvai piederības sajūtai savai valstij (2)

Kā iemācīt patriotismu skolā – ar saviem redzējumiem dalās Skola2030 sociālās un pilsoniskās mācību jomas satura izstrādes vecākais eksperts Ansis Nudiens un Rīgas Teikas vidusskolas vēstures skolotājs Valdis Klišāns. V. Klišāns kā eksperts ir piedalījies vispārējās izglītības standartu veidošanā, ir mācību līdzekļu autors un līdzautors.

Teikas vidusskola ir viena no simts Latvijas pilotskolām, kur praksē ir izmēģināts jaunais mācību saturs. Jāatgādina, ka no nākamā mācību gada Latvijas skolās spēkā stāsies pilnveidotais mācību saturs un pieeja.

To reglamentē izglītības dokumenti – pamatizglītības standarts un vispārējās vidējās izglītības standarts, kuros definētas zināšanas, prasmes un arī vērtības, kādas skolēnam jāapgūst konkrētā vecuma posmā (1. –3. klase, 4. –6. klase, 7.–9. klase un 10.–11. klase).

“Lai kādā tematā veiktu darbības, ko prasa jaunais saturs, – analizētu, argumentētu, salīdzinātu, – ir nepieciešamas pamatīgas zināšanas. Bet svarīgi ir tas, ka zināšanām nav jābūt statiskām, ķeksīša pēc – zinu tāpēc, ka zinu. Zināšanām vienmēr jānāk līdzi kādam vērtību, kādam reālas rīcības “piesitienam”,” komentējot pilnveidoto mācību pieeju, saka A. Nudiens. 

Runājot par patriotisma veidošanu, viņš uzsver: līdz šim patriotisma jēdziens ir vairāk bijis centrēts ap dažādiem mums nozīmīgiem simboliem, tagad tam jākļūst par organisku daļu no ikdienas.

“Patriotisma jēdzieniskā izpratne tradicionāli līdz šim ir veidojusies tā, it kā patriotisms būtu simbolisms. Karogi, svecītes, gājieni, kas ir ļoti nozīmīgi, lai veidotu piederības izjūtu, bet vienlaikus vēl nozīmīgāk ir tas, lai man kā indivīdam gribētos būt piederīgam valstij ikdienas izpausmēs.

Patriotisms var būt kā svētki, torte, bet ir jau arī jāēd rupjmaize, kurai ir garoziņa, un svarīgi ir, lai sabiedrība dzīvo harmonijā. Patriotisms ir tad, kad es neprasu, kāpēc man jāpilda tādi vai citādi pilsoņa pienākumi. Tā ir iespēja parādīt, ka man mana valsts ir svarīga, godīgi strādājot, piedaloties vēlēšanās, maksājot nodokļus un braucot ar automašīnu atļautajā ātrumā.  To var saukt par ikdienišķo vai ikdienas patriotismu,” uzsver A. Nudiens.

Savukārt V. Klišāns, komentējot to, kā skolēnos aug izpratne par savas zemes un valsts veidošanos, piemin arī nozīmīgu kultūrfaktu iesaisti mācību procesā papildus pamata mācību saturam.

“Nedēļā starp 11. un 18. novembri man vēstures stundās plāni mainījās – bija paredzēts desmitajā klasē mācīties tematu par vīriešu un sieviešu attiecībām aizvēsturē, bet vienpadsmitajā būtu jāaplūko renesanse un jaunā domāšana, divpadsmitajā – tur gan Latvijas valsts izveide.

Bet, uzklausot skolēnu lūgumu, mēs visās vidusskolas klasēs sīki analizējam filmu “Dvēseļu putenis”, ko bija noskatījusies visa skola. Kā un kāpēc? Ar šo filmu aizsākās saruna par Latvijas valsts izveidošanos un valstiskuma izpratni.” 

Runājot par to, kas atšķirsies vēstures mācīšanā Latvijas skolās, kad stāsies spēkā jaunais izglītības standarts, V. Klišāns izceļ mērķi sniegt skolēnam dziļāku un plašāku izpratni par pagātnes notikumiem. Proti, vajadzību ielikt atsevišķus notikumus plašākā kontekstā. 

“Viens no sasniedzamajiem rezultātiem tagad skan tā: skolēns analizē  dažādās Latvijas vēsturē bijušās valstiskuma formas, saprotot, kā Latvijas valstiskums vēsturiski ir tapis.

Iepriekšējā standartā bija temats “Livonija”, un skolotājs stāstīja par  piecām valstīm, bet tagad skolēni analizēs to, kāda vispār ir nozīme agrākajām valstiskajām formām. Livonija pirmoreiz vēsturē iezīmē nākamās Latvijas robežas, tātad uz Livoniju jau var paraudzīties no šāda skatpunkta.

Ko Livonija ir devusi, no mūsdienu viedokļa skatoties? Kā tas saistās ar mani, viena indivīda dzīvi, un ko tas dod visiem Latvijas iedzīvotājiem? Kāpēc to mācos? Iepriekšējais standarts uz šiem jautājumiem neatbildēja. Ja paskatāmies vecajos standartos – jautājumā par valstiskuma vēsturi Latvijā bija tādi temati kā “Senlatvija”, “Livonija”, “Kurzemes hercogiste”, “Zviedru laiki Vidzemē”, “Krievu laiki”, “Latvijas Republika”, “Padomju okupācija”, un atsevišķi no tiem bija formulētas prasmes, piemēram, jāprot atšķirt avotu no literatūras, faktu no viedokļa u.c., bet tās nesaistījās ar tematiem. 

Standarts bija veidots kā divas atsevišķas sadaļas – temati un no tiem atrauts prasmju saraksts. Tagad šīs abas puses ir sapludinātas kopā, un sasniedzamie rezultāti ir ļoti orientēti uz Latvijas valsti, Latvijas pilsoniskumu, kultūrmantojumu,” saka V. Klišāns.

A. Nudiens uzsver vēstures apgūšanas saikni ar piederības izjūtas veidošanu savai valstij un izpratnes paplašināšanu par to, kas vispār ir valsts, kā tā funkcionē un attīstās. “Latvija pastāvēs tikai tad, ja cilvēki gribēs šeit dzīvot. Patiešām, mums ir ļoti interesantas tradīcijas, un tām ir milzīga vērtība; mums ir unikāla valoda, un arī tai ir milzu vērtība, bet vienlaikus – tam visam nebūs jēgas, ja nebūs valsts.

Valstij ir savs pastāvēšanas mehānisms – aparāts, nodokļi, institūcijas, un tās ir jākopj tikpat lielā mērā, kā tradīcijas. Ja nevarēsim samaksāt par to, kas vajadzīgs valsts uzturēšanai, tad  valsts beigs pastāvēt. Tāpēc, manuprāt, svarīgi padomāt par pragmatismu – kā patriotismu īstenot dzīvē.”

Plašāku interviju ar Ansi Nudienu un Valdi Klišānu iespējams izlasīt šeit.