"Vingruma" Ainars: rūsu no kauliem un locītavām noberzēt prasa laiku

Ir bažas, ka tā varētu nebūt necik liela, jo pirms svēršanās būs bijuši valsts svētki ar neizbēgamām svētku pusdienām, kūku, un citām šādai maltītei piederīgām “gastronomiskām izvirtībām”. Tas kopējām tendencēm par labu nekādi nebūs varējis nākt.

Tomēr jau tagad ir stipri skaidri zinu, ka visam šim maratonam būs kāda cita pievienotā vērtība – proti, 15.decembrī sportošanai punktu nelikšu. Jā, ir bijuši brīži, kad nācās sevi piespiest doties uz sporta zāli. Ir bijuši brīži, kad esmu aizgājis ar domu – šodien tā drusciņ vieglākā režīmā, iedošu sev atlaidi… Bet allaž, kā sāc rosīties, tā rodas iekāriens padarboties vēl mazliet, un tad vēl nedaudz ilgāk. Un tā, nemanot, jau ir aizvadīts pilnvērtīgs treniņš vai pat vairāk. Un pēc tam ir tik laba pēcgarša, ka tieši to gribās izbaudīt atkal un atkal.

Varbūt pēc maratona beigām neiešu uz sporta zāli trīs reizes nedēļā, varbūt tās būs divas, varbūt kādreiz tikai viena reize, bet es zinu, ka noteikti būs. Jo apstāties nedrīkst. Ierūsēt ir viegli, bet rūsu no kauliem un locītavām noberzēt prasa laiku.

Tik daudz par nākotni. Bet, ja par pagājušo nedēļu, tad nekā radikāli jauna tajā nebija – ierastie trīs treniņi, no kuriem divi spēkam, viens – atslodzei. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka satikt izaicinājuma biedrus zālē ir forši – tas dod papildus motivāciju darboties un censties vismaz neatpalikt! Tāpat kā forši ir redzēt līdzās darbojamies Anatoliju Kreipānu, nobildēties kopā, lai nav jākolekcionē tikai “pašiņus”. Un motivāciju darboties noteikti dod arī tas, ka “Vingruma klubā” allaž var sastapt regulāros sportotājus – gan tādus, kurus var pieskaitīt “profesionāļu” kategorijai, gan tādus, kuri arī sper savus pirmos soļus veselīga dzīvesveida virzienā. Redzot viņu apņēmību, arī negribas atpalikt, tā, ka – tikai uz priekšu, līdz “Vingruma maratona” beigām un tad tikai tādā pašā garā tālāk!