"Vingruma" Baiba: celulīts atkāpjas, un neļum arī vairs tik traki kā želatīna saldumi multenēs

Ja paturam prātā, ka šīs divas beidzamās nedēļas starp abām svēršanās dienām ir pavadītas ballīšu zīmē, tad skaidrs pat muļķim, ka nekādus mistiskus brīnumus es te tagad negaidīju. Nu ja, it kā visos rādītājos zaļās optimistiskās sejiņas, taču skaudrā patiesība – gudrie svari rāda plusā 700 g tauku un mīnusā 200 g muskuļu.

Jā… uzkodu un šampanieša glāzes cilāšana laikam neskaitās treniņš. ;) Bet te ir viens dīvains aspekts, kas man neliek miera.

Trenere apdeitoja manu programmu, pielikām svarus. Tagad jūtos kā tāds supermens vai pareizāk supervumens! Un nav tā, ka es halturēju. Nu, izņemot sestdienas treniņu. Tur gan sanākusi šajās 2 nedēļās mazliet maigāka treniņu versija, bet ne par to stāsts.

Stāsts par to, ka bikses ciskās sāk spiest un, nē, tie nav tauki, jo celulīts atkāpjas un neļum arī vairs tik traki kā želatīna saldumi multenēs. Un kleita, kas bija viens no pirmajiem “šajā man atkal jāielien” atskaites punktiem, beidzot atkal taisās ciet. Tad kur tas gandrīz kilograms ir atradis savu mājvietu?

Izsaku teoriju, ka potītēs un ausu ļipiņās. :D Bet, ja jokus pie malas, tad mani šis ballīšu perioda rezultāts galīgi nepārsteidz. Nu nevar no divu nedēļu nieka 14 dienām pavadīt 3. daļu bohēmiskās izvirtībās ar saukli “Dzīvoju šodienai” un nesaņemt šāda dzīves posma rūgtos augļus. Un tā nav tikai viena liela ballīte, kas pie vainas, – tā kā es esmu bijusi šo pasākumu norises organizatore, tad negulētas naktis, papildu stress un vakariņas, kas iekrīt vēlāk nekā parasti, pārmērīgs kafijas patēriņš un nepietiekama ūdens padeve šim ķermenim, ir devusi auglīgu vidi jaunām taukumiņa plantācijām. Ko sēsi, to pļausi, Baibiņ!

Tad humora devu piemeta mans draugs. Pētot nesenas bildes, viņš izmeta frāzi: ”Bet Tu taču biji kāmis!” Sasmējos kārtīgi! Un te nav ko apvainoties! Tā ir! Dienu dienā esot kopā, mēs nemanām tās ilgtermiņa lēnās izmaiņas, jo tas notiek pakāpeniski. Pakāpeniski, gramu pa gramam pieņemamies svarā. Tiem, kuri redz mūs ikdienā, šie grami, kas agri vai vēlu kļūst par kilogramiem, neduras tā acī, līdz brīdim, kad parādās bildes. Jā, tieši bildes.

“Ooo, Tu taču biji bez vaigiem!”, “Tu taču biji tievāka!”. Manā gadījumā tas atspēlējās pretēji – biju kāmis. Neviens jau to tā nemanīja, bet tagad, iemetot aci bildēs pirms Vingruma maratona, skaidri redzams, ka vaigi kā zvēriņam, kurš cītīgi kaut ko tajos gremo.

Tagad? Es atkal redzu vaigu līniju, kur iekonturēt vaigu kaulus! Mazie sievietes prieki!

Palikušas trīs nedēļas, kurās ņemt atkal visu vadību savās rokās un parādīt mazajam resnuma sātanam ceļu atpakaļ uz Veselīgo zemi!