Invalīdu muzejs

Lai gan daudziem vārds «invalīds» jau pats par sevi izraisīs negatīvas asociācijas, tomēr no pirmā acu uzmetiena šķietamais bieži vien var būt maldinošs. Tas, ko sauc par Invalīdu muzeju, īstenībā ir milzīgs dzīvojamais komplekss kara veterāniem un tiem, kuri tā laikā ir tikuši ievainoti. Tas ir ticis uzcelts karaļa Luija XIV (Saules karaļa) valdīšanas laikā un attiecīgi – tā laika labākajās arhitektūras tradīcijās.

Par muzeju to sauc tāpēc, ka tajā ir arī ierīkots Francijas armijas muzejs, kurā atrodas milzīga bruņu, karogu, trofeju, ieroču kolekcija un cita veida militārajai dzīvei piederīgā atribūtika.

Militārās vēstures vai arī vienkārši vēstures entuziasti var iepazīties ar Francijas militāro telpu no viduslaikiem līdz pat 20. gadsimtam.

Interesanti ir arī tas, ka mūsdienās šī vieta vēl arvien pilda aktīvas militāras funkcijas. Tajā tiek rīkotas publiskas parādes un ceremonijas, kā arī atrodas komandanta dzīvesvieta.

Muzeja slavenākais «iemītnieks» ir Francijas karavadonis un imperators Napoleons Bonaparts, kura zārks atrodas zem katedrāles kupola – vienas no skaistākajām vietām visā muzeja kompleksā. Viņš ir apbedīts majestātiskā statuju ielokā, kurām blakus atrodas citu Francijas militāro «dievu» kapi (piemēram, maršals Tirenns un maršals Fošs).

Tuvumā imperatoram atdusas arī viņa radinieki (ieskaitot viņa dēlu – Napoleonu II (Romas karali).

Interesanti ir tas, ka ap viņa kapu ir uzrakstītas imperatora slavenākās kaujas. Tas šai vietai piešķir īpašu vēstures elpu, kuru izjutu katru mirkli.

Muzejā īpaši godināts tiek arī slavenais Francijas prezidents Šarls de Golls. Viņam ir veltīta vesela muzeja sadaļa, kurā interesenti var iepazīties ar valstsvīra dzīvi un politiskajām gaitām. Savukārt reliģiskākas arhitektūras/vēstures cienītāji var apciemot Svētā Luija katedrāli – izcilu klasicisma laikmeta pieminekli, kuru projektējis Žils Arduēns Mansārs.

Kopumā šīs vietas apmeklēšana var aizņemt līdz pat 6-7 stundām, jo apskatāmo eksponātu gluži vienkārši ir ārkārtīgi daudz!

Mūs ļoti pārsteidza arī atribūti no Tuvo Austrumu un Āzijas kultūrām. Līdzās franču bruņām un ieročiem varējām aplūkot arī ķīniešu, japāņu, turku un arābu militāro atribūtiku. Tāpat iespaidu uz mums atstāja arī ārkārtīgi detalizētie nocietinājumu modeļi, kuri lika atkal sajusties kā piecus gadus veciem bērniem, kas spēlējas ar zaļajiem zaldātiņiem. Visbeidzot, noderēja arī vairākas interaktīvas filmas. Izmantojot tās, iepazināmies ar 16. un 17. gadsimtā izmantoto militāro taktiku.